Gundegai Repšei šoruden klajā nākusi jauna grāmata. Tās nosaukums uz silti medaina fona melniem burtiem vēsta – Jauki ļaudis, pirmajā mirklī rosinot visdažādākās asociācijas. Tomēr uz tās vāka rakstniece mums ļoti konkrēti un tieši pasaka: «Šī grāmata ir mana atbilde miesas kultam, cilvēcības komercializācijai, egocentrisma triumfa strupceļiem, nemākulībai mīlēt un atmiņas zudumam, ka esam šajā dimensijā mirstīgi ļaudis. Tā ir arī atbilde vispārējai daiļvārdībai.» Par to arī saruna ar Neatkarīgo.
– Tavas jaunās grāmatas Jauki ļaudis sākumā izteikta pateicība trim cilvēkiem par uzticēšanos. Nevar nepamanīt arī to, ka divi no viņiem, šo grāmatu gaidot, ir aizgājuši viņsaulē. Vai izmantoji dokumentālus materiālus?
– Man ir tādas klades, kurās krāju tēlus ar visādiem dosjē, tur vēsturiskie pieredzējumi mijas ar iztēles būrumiem. Gadījās, ka tas dokumentālais kādā vietā ir izmantots proporcionāli vairāk nekā iedomātais, tālab arī šīs pateicības. Bet nē, tie divi cilvēki, kas viņsaulē, tādi jau bija, kad ar viņu piedzīvoto iepazinos. Taču ceru, ka grāmatu viņi tiešām gaidīja un sagaidīja.
– Kas ir Zerībenmuiža upes krastā? Reāla muiža? Piestātne, kur sagaidīt laivinieku? Vieta, ko radīji, lai varētu atbildēt laikmeta silikona apaļumiem un atmiņas zudumam?
– Saprotams, ka man tā ir konceptuāls tēls, tālab – lai lasītājs pats domā. Varu vien pateikt, ka Zemgalē tiešām bija Cerību muiža, ko vācieši savlaik pārrakstīja par Zerīben.
– Mani šis tēls rosināja uz ļoti dažādām pārdomām. Tālu aizdomājos. Ja tā ir pārceltuve, vai tas nozīmē, ka laikmets ar visiem saviem miesas un jaunības kultiem, komercializāciju un egocentrisma triumfu, neraugoties uz apdeitiem un feisliftingiem, ir līķis, kas gaida Haronu?
– Nu, nē, nekāds līķis man prātā nebija. Ja tu lasi šādā tulkojumā, tad jau drīzāk Purgatorija. Ikviens tur ir tikai tik, cik ir viņš pats. Jautājums – kas tas «pats» tāds ir? Kas ir tas pēdējais salms, kam pieķerties kā savas esamības apliecinājumam un identitātei? Un, izrādās, tas cilvēka dzīvē nemaz nav tik daudz – kāda zaudēta mīlestība, kāda mātes atzīšanās, skrandas no vēstures, kas kļuvušas par vienīgo apģērbu, un dzīvības ūdens – tikai tas, ko cilvēki cits citam pasniedz, dāvā, atdod. Botoksi, implanti un topi ir tikpat vērti kā lineārais laiks, kas Jaukajiem neeksistē.
– Vai mūslaiku problēma nav tā, ka esam ieciklējušies uz to, ka mūsu identitāte ir monolīta? Viss šis apgalvojums būtībā balstās uz jauku pasaciņu par seno baltu pirmtautu, kura, ej nu zini, vai vispār bijusi, bet paši runājam valodā, kas ir lejasvācu, vidusvācu, lībiešu un baltu cilšu kokteilis. Tā skaidri liecina, ka esam izmīcīti no daudziem fragmentiem. Kustons tavā grāmatā arī ir no šādiem fragmentiem izmīcīts. Vai nelaime nav tā, ka mēs, fantazējot par savu baltu tīrību un joprojām laužoties uz Eiropu, neesam gatavi pieņemt, ka paši esam tipisks Eiropas kopkatla produkts?
– Varbūt ne tikai Eiropas. Cilvēks taču neko pa īstam nezina, viss ir viens milzīgs noslēpums. Ja dzīves laikā izdodas kaut ko saprast pašam par sevi – kāpēc es te esmu, no kurienes, vai kāds uzdevums pastāv, vai Dievam ir plāns, vai esam Visuma eksperiments, vai mūžīgie gari, kas mācās (vai nemācās) – nu, ja kādā brīdī izdodas kādu stalažu sev uzbūvēt, tad var mēģināt to samērot ar citu cilvēku atklāto. Ja kādā līmenī sapas, ja rodas kādas likumsakarības, varu vienā mierā sadzīvot ar jēdzienu identitāte. Un man patīk būt īpašas tautas – baltu pēctecim un dzīvot šajā unikālajā zemē. Par spīti visām smieklīgajām un tik bieži neizturamajām konsekvencēm, ko šī ekskluzivitāte velk sev līdzi. Turklāt nemitīgi taču nāk klāt jaunas zināšanas, atklājumi. Nepatīkami, ja to identitāti, tāpat kā neskaitāmus citus labus, domietilpīgus jēdzienus, nelietīgi valkā un ar tiem spekulē vai, vēl ļaunāk, izmanto par propagandas līdzekli. Un tam gan vajadzīgs kaut kas monolīts, bet normālam cilvēkam jau pat neviena diena nav monolīta, viss patiešām ir mirkļu mūžība.
– Tavi varoņi stāv upes krastā. Mēs stāvam kāda ļoti neliterāra bezdibeņa malā. Viena krauja ir Krievija, otra Ukraina. Abas puses melo, ka put vien, bet optimisti sociālajos tīklos patriotiski reproducē visu, kas, viņuprāt, tuvina pareizās puses drīzo uzvaru. Galu galā, ja brāļi ukraiņi nebūtu izzaguši paši savu skaisto valsti un neaizrautos ar privāto zoodārzu projektēšanu, šādas situācijas nebūtu. No kurienes vienā daļā līdzpilsoņu ir šī praviešu cienīgā pārliecība, ka viņi stāv taisnības pusē, kur Dinamo noteikti uzvarēs, kas daudz neatšķiras no padomju komjauniešu dedzīgās lētticības?
– Man šķiet, ka domājošo cilvēku daļa ir dziļā depresijā un varbūt pat izmisumā, tālab piedosim praviešu intonācijas un pat lielummāniju, kas taču ir dziļa vājuma aizsegi. Man personīgi fizioloģisku riebumu rada meli, visvienalga, bijis tas okupācijas vai brīvvalsts laiks, bijis tas konkrēts cilvēks vai veselas sistēmas pamats. Bet globāla kara draudu laikā, kad viena pasaules daļa mēģina rast dialogu, bet otra melo un tā pirmā dabū pazemoties, izlikdamās līdzi, – tas ir ceļš uz elli. Un es tev galīgi nepiekrītu par Ukrainu. Nav svarīgi – zaga, nezaga, apskauda un vēlējās līdzināties saviem oligarhiskajiem kropļiem vai ne, tas nav svarīgi. Krievija okupēja Krimu un okupē Ukrainu. Ja tu vedini uz domu, ka upuris pats ir vainīgs, ka nav bende, tad ebrejiem būtu jāizsludina Hitlera nāves diena par sēru dienu.
– Es uz to nevedinu, bet domāju, ka valsti nesodīti izzagt nav iespējams. Pat varbūt ne no tieslietu sistēmas viedokļa, jo Temīda, kā zinām, ir akla. Ja valsti izzog, tad vienmēr atrodas kāds, kas to mēģina atņemt. Manuprāt, līdzatbildība par to, ko demokrātiski ievēlē par saviem vadītājiem, tautai tomēr ir jāuzņemas.
– Daļa cilvēces mūžīgi mūžos cīnīsies par varu un naudu, tas laikam ir instinkts. Agrāk domāju, ka šīs īpašības ienāk cilvēkā kā draņķis, kā infekcija, bet vēstures nemitīgā atkārtošanās, nomainot vien stilistiku un garderobi, liek domāt par šūnu līmeni. Bet tā līdzatbildība ir sarežģīta būšana. Vai vidusmēra latvietis bija vainīgs, ka Kārlis Ulmanis uzmeta valsti un pavēlēja palikt savās vietās? Šodienas vēlētāji valsts izzadzējus ievēlēja gadu gadiem no jauna un nekādu riebumu pret afēristiem nejuta un nejūt, tieši pretēji – viņus apskauž vai arī vēlas kļūt tikpat izmanīgi un veikli zeļļi. Vaigā nekad tos vēlētājus nevar ieraudzīt, demokrātija vispilnīgāk sevi parāda tad, kad strādā pret mums. Vai esmu līdzatbildīga par latviešiem, kuri iestājušies Kremļa sponsorētā Saskaņā? Man nepatīk un es neredzu jēgu tādai abstraktai līdzatbildībai.
– Debates par kolaboracionismu, lustrāciju un čekas maisu atvēršanu šogad sākušās ar jaunu sparu. Vieni uzskata – sen bija laiks to darīt. Otri – tad latviešu padomju oficiālās kultūras virsotnēm būs krusts pāri. Kā tu uz to skaties? Man, piemēram, jau apnikusi situācija, ka vienīgā saujiņa oficiālo kolaboracionistu, čekistu un nodevēju ir nepilns desmits sen mirušu rakstnieku, kuriem tagad var ķēzīt virsū pat kanibālismu, – nepretosies. Kur tad palikuši visi mūsu agroproletāriskie stukači, kas klaudzēja katrā darbavietā un rakstīja denunciācijas par kaimiņiem? Vai varbūt taisnība tautas parunai, ka mēslus labāk nekustināt?
– Patiesība nāk gaismā vienmēr. Noklusējums, meli un gļēvulība tikt galā ar saviem tārpiem jau pirmajos neatkarības gados mums ir smagi atriebusies. Latvija šodien būtu pavisam cita valsts, ja partijas un čekas nomenklatūra nebūtu ieēdusies visos dzīves līmeņos. Nodevība pret patiesību jāuzņemas tā laika varai, nevis jāslīkst ņaudulīgā nostalģijā par Tautas fronti. Cilvēcīgi nebeidzu brīnīties, kālab, piemēram, rakstnieki, kuri taču, kā pieņemts uzskatīt, gādā par tautas ētisko standartu, divdesmit trīs gadu laikā nav izjutuši vajadzību izmazgāties. Grūti iedomāties, ka cilvēks var ar tādu grēkapziņu un akmeni kaklā dzīvot. Varbūt tālab arī bieži vien bubinām – mūsu sabiedrība ir slima. Tomēr es uzskatu, ka čekas pakalpiņi atklājami gluži tāpat kā partijnieki, kuri bija viņu bosi. Jā, patiesībai jānāk laukā no metāla zārka, bet esmu skeptiska pret informācijas nelietīgu politizēšanu un kādas neskaidri izvēlētas un valsts sankcionētas cilvēku grupiņas tiesībām būt soģiem, prokuroriem un tiesnešiem.
– Tas ir tas, kas arī mani biedē! Dzīvojam zemē, kas pieredzējusi gan raganu prāvas, gan biedru un komjauniešu tiesas. Turklāt tēvu grēkus latvieši labprāt pielīmē arī nākamajām paaudzēm. Mani uztrauc – vai viss šis pasākums vēl vairāk nesašķels latviešus, kas jau tagad cītīgi apkaro paši sevi politiskajās cīņas. Neredzu veselo saprātu daudzās mūsu līdzšinējās rīcībās, vai redzi to nākotnē?
– Bet zini, piemērots laiks nebūs nekad. Tagad jebkādu neapmierinātību ar valsts varu varēs uztaisīt par noziegumu pret Latviju. Leijerēs mirdzošām acīm, cik tagad, ģeopolitiskajā krīzē, mums jābūt stipriem un vienotiem. Bet mēs neesam stipri un neesam vienoti tieši tāpēc, ka tie maisi stāv, valsts izzadzēji dzīvo sava mazā dieva mierā, zolitūdes gāžas, politiķi kačā, it kā nekas nebūtu bijis, bandītiskā sistēma pletē uz priekšu, tāpēc ir amorāli un pārcilvēcīgi gribēt jelkādu tautas konsolidēšanos, kamēr elementāra taisnība nav nākusi gaismā. Apziņas katarses nav bijis. Tas patiešām mani uztrauc.
– Pāvels Globa nupat laikam bija tā īpaši cieši zvaigznēs sazaskatījies un pareģojis, ka Putins ņemšot tādu pašu galu kā Huseins, savukārt pasauli 2015. gadā sagaidot šaušalīgas ekoloģiskas katastrofas. Vai šādi pareģojumi, kas, masu mediju pārtverti, no dažādiem avotiem birst kā no caura maisa, nezombē mūs iznīcībai, kurai tomēr ir iespējams pretoties?
– Kā Kadāfi, nevis Huseins. Ek, kāda starpība. Nu, nedrīkst ļauties nozombēties! Vai tad tu tici cilvēkiem, kuri apmelo citus cilvēkus, tēlodami mātes Terēzes? Stiprs gars un nesatriecama brīvības vajadzība, par ko iestājas kultūra, tagad būtu stiprināmi tikpat nopietni kā tā nožēlojamā krūmu robeža ar Krieviju, ko nesen rādīja TV. Ja mūs provocē ar baiļu mašinēriju, pretī jāliek nesagraujams dvēseles spēks. Un jāsarunājas citam ar citu, nevis jābūvē psiholoģiskie mūri, izstumjot, padarot par tabu bažas un satraukumu par nākotni kā kādu ļaunu slimību.
– Tu divus gadus būtībā sabiedriskā kārtā vadīji rakstniecības nozari Valsts kultūrkapitāla fondā, veicot darba apjomu, kas līdzinās vairāku ierēdņu normālai darba slodzei. Ko tev izdevās mainīt šajā laikā VKKF? Ko šis laiks mainīja tevī?
– Vai, par to man ir dažāda līmeņa pārdomas. Atļaujos uzskatīt, ka izdevās radīt koleģiālu, nevis autoritāru klimatu un spraigu diskusiju gaisotni. Viss ir atkarīgs no godīgu un krietnu cilvēku īpatsvara – vienalga, literatūras nozarē, padomē vai pašā fondā. Tik vienkārši. Nu, neplātīšos te ar saviem labajiem darbiem, lai novērtē citi. Ļoti pārdzīvoju, ja literatūras orbītā bija kādas neveiklības, neizdarības vai savstarpējo ambīciju intrigas, tās uztvēru saasināti kā nozares reputācijas graušanu. Bet literatūra divdesmit trīs gadus bija metodiski nīcināta, nievāta un badināta. Jā, šie divi gadi bija atklājumiem pārpilni – gan cilvēciski, gan konceptuāli.
– Kā vērtē rakstniecības stāvokli tagad, kad jēdziens «rakstnieču dumpis» ir kļuvis par vēsturi?
– Domā, ka vēsture patur sevī tādus jandāliņus? Nezinu, beigu fāzē es nekādā dumpī nebiju, jo nepieņēmu stilistiku, kādā tas degradējās. Bet tas jau sen aizmirsies, galvenais taču ir rezultāts. Kaut cik literārā dzīve ir atkopusies, paskat, dzejas festivāls nedēļām, grāmatas top un iznāk. Grūti iedomāties, cik plāna un pieticīga būtu literārā dzīve bez VKKF. Tāpēc fonds ir jāatbalsta visiem spēkiem un jāpanāk tā neatkarība no politiskajām spēlītēm, jānodrošina nemanipulējams finansiālais pieaugums, kā arī jāatbrīvo no Kultūras ministrijas neveikto funkciju lāpīšanas. Pārējās problēmas gan jau atrisināsies, jo par stratēģiju un kritērijiem tur ragus dauzījām vai katrā sēdē, viss taču ir procesā, maināms un pilnveidojams.
– Laikā, kad fondā darbojos es, daudz domāju par šo personisko aizvainojumu. Tas objektīvi rodas ne vienam vien itin atbalstāma projekta iesniedzējam, kurš liesā finansējuma dēļ atbalstu negūst. Man šķita, ka varbūt ir jāsāk publiskot visi iesniegtie projekti – gan tie, kas atbalstīti, gan tie, kas nav. Lai vismaz ir redzams, cik daudz labu lietu naudas trūkuma dēļ mēs zaudējam. Kaut gan par šo aizvainojumu – toreiz visskaļāk kliedza tie, kas paši neko nekad nesniedza. Kā tev šķiet, vai visu projektu publiskošana kaut ko uzlabotu?
– Ir nepielūdzamie skaitļi – no visa pieprasītā VKKF spēj atbalstīt tikai 23%. Tas taču ir kliedzoši. Bet par visu projektu publiskošanu – nu, nezinu, man tā tirgus plača kompetence – visiem par visiem jautājumiem viedokļot un izteikt savus akmenī cirstos vērtējumus, šķiet bezrezultatīva. Tad tā ir profanācija, neuzticības izteikšana profesionālajai kompetencei, kas jau tā šajā sociālo tīklu pļāpu terorā ir pakļauta noslāpšanai pūļa troksnī. Es piedāvātu pretēju kursu – piemēram, vienu ekspertu katrā kultūras nozarē uz gadu. Ar normālu algu, pilnībā apstādinātu profesionālo darbību un pilnu atbildību. Tad nebūtu klaču par interešu konfliktiem, neskaidriem lēmumiem, jo tu tak zini, seši eksperti faktiski ne par ko neatbild, viss ir uz nozares vadītāja galvas. Bija tāds pētījums, ka Austrumeiropa visādās žūrēšanās, konkursos ir neuzticības pilna – eksperts uz eksperta, komisijas kā dziesmusvētki, viss smagnējs, kolektīvs un bez tiešas, personificētas atbildības, kamēr vecā Eiropa un Ziemeļi sliecas uz tiešu un konkrētu profesionāļa izvēli. Manuprāt, tas atceltu ļoti daudzas problēmas. Tieši tālab, ka Latvijas kultūrainava ir katram savstarpēji personiski pazīstama.
– Kas ir tās traucējošās lietas, kas būtu jāmaina kultūras vidē?
– Vidi jau nevar mainīt tik viegli kā likumus. Tā ir pilna vecām mielēm un apsūbējušas slavas, pilna ar jau pieminēto nīkulību un nievām, ar ko literatūra tika ķēzīta divdesmit gadus. Vājāku nervu ļaudis tam pat sāka noticēt. Bet kultūrā kopumā vissliktākā būšana ir pulciņi, grupiņas, draudziņi, ja tas ir vispirms un tikai pēc tam pats mākslas notikums. Orākuli tā kā pierimuši, ķeizara kājslauķi kaut kur perifērijā, visumā man šobrīd rādās optimistiska ainava, bet iespējams tas tādēļ, ka pasaule ir kļuvusi tik trausla, ka māksla tajā parādās kā teju vienīgais jēgasnesējs šajā esamībā.
– Tai gan ir skaists oficiāls nosaukums Mēs. Latvija. XX gadsimts, bet visi to vien saka – Gundegas Repšes vēsturisko romānu sērija. Kā klājas vēsturisko romānu sērijai?
– Tas tak nav svarīgi – kā sauc vai lamā. Rezultāts! Tūdaļ nāks klajā Paula Bankovska romāns «18», bet citi rūkdami strādā, ņemas. Osvalds Zebris jau ugunskristības piedzīvoja. Kritiķiem niez šis projekts. Bet man šķiet, ka ir ļoti svarīga tā dzirkstele, tā ogle, ka no tevis gaida, ka ir kāds iztēlots mērķis, ka varam vienoties. Laiks, manuprāt, ir tāds, kas liek nevis norobežot, izolēt, noslēgt, bet iekļaut. Neticamā kārtā tas varēja iedvesmot arī šo romānu autorus, par spīti rakstnieka ģenuīnajai savpatībai un vientulībai. Sunīši, kas greizsirdīgi uz cilvēku spēju vienoties, būs vienmēr.