CNN Lietuvas nacionālajā parkā atrod PSRS laiku kodolbāzi
Mierīgajā Žemaitijas Nacionālā parka dziļumā Lietuvā, idillisku ezeru, mitrāju, vecu ciematu un mežu apgabalā netālu no Baltijas jūras, padomju raķešu operatori kādreiz slepeni gaidīja, kad varēs iznīcināt Rietumeiropu, raksta ziņu dienests CNN.
Mūsdienās kādreiz klasificētais komplekss, kas pazīstams kā Plokštines raķešu bāze, ir parka apmeklētākā atrakcija - Aukstā kara muzejs. 2024. gadā 35 000 cilvēku no visas pasaules ieradās, lai izpētītu šo baiso pazemes pasauli, tostarp pazemes telpas, ejas un raķešu šahtas.
Ikvienu, kas ierodas objektā, sagaida vairākas dzeloņstiepļu līnijas. Tad parādās četri balti kupoli, kas kontrastē ar meža zaļumu — bunkuri, kuros kādreiz atradās masu iznīcināšanas ieroči. Šīs konstrukcijas stāv tur kā parazītiskas sēnes, kurām nav vietas savā apkārtnē. Bāzes vēsture atspoguļo Aukstā kara un kodolieroču sacensības loģiku. Rietumlietuva — tolaik PSRS Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas sastāvā — bija ideāla vieta NATO valstīm paredzētu kaujas galviņu glabāšanai. Lietuva tika pārvērsta par militarizētu zonu ar raķešu bāzēm, militārām pilsētām un garnizoniem. Kaimiņvalstis Latvija un Igaunija, kas arī bija PSRS sastāvā, piedzīvoja tādu pašu likteni.
Plokštines mežs nekurienē piedāvāja ideālus apstākļus slepena pazemes kompleksa būvniecībai. Netālu esošais 4,6 kvadrātjūdzes lielais Plateļu ezers nodrošināja ūdeni dzesēšanas sistēmām, apkārtējo ciematu iedzīvotāju skaits bija neliels, un mīksto, smilšaino augsni bija viegli izrakt. Plokštines raķešu bāze tika pabeigta 1962. gadā pēc divus gadus ilgas būvniecības, kurā piedalījās vairāk nekā 10 000 strādnieku no visas Padomju Savienības. Šāds milzīgs darbs nepalika nepamanīts vietējiem iedzīvotājiem.
“Cilvēki nezināja, kāda veida ieroči tur tiek glabāti, bet mēs zinājām par šo vietu,” saka Aušra Brazdeiķīte, gide Aukstā kara muzejā. Brazdeiķīte ir dzimusi ciematā netālu no bāzes un visu savu dzīvi pavadījusi šajā apgabalā.
Karavīri kļuva par neatņemamu vietējās dzīves sastāvdaļu, un regulāri varēja dzirdēt smago tehniku, kas pārvadā militāro aprīkojumu.
“Mēs strādājām kopā ar karavīriem no dažādām Padomju Savienības republikām kolhozos, bet nekad neapspriedām militāras tēmas,” viņa atceras. Nepareizu jautājumu uzdošana Padomju Savienībā varēja beigties traģiski.
Komplekss bija stingri nostiprināts, ap bāzi divu jūdžu garumā stiepās elektriskais žogs. Blīvais mežs to padarīja vēl grūtāk sasniedzamu, tāpēc vietējie iedzīvotāji pat nemēģināja tai piekļūt. Visa šī slepenība atmaksājās. ASV izlūkdienesti bāzi atklāja tikai 1978. gadā, izmantojot satelītu izlūkošanu. Līdz tam laikam padomju vara bija demontējusi objektu saskaņā ar raķešu atbruņošanās līgumiem starp PSRS un ASV.
