Lai gan Ķīnā dzīvojot pietiekami daudz latviešu un dažiem tur esot savs bizness, manā uztverē aizbraukt uz šo valsti tomēr nav nekas ikdienišķs. Gan lielā attāluma, gan valodu barjeras, gan arī politisko atšķirību dēļ, ar kurām mūs nereti biedē masu mediji. Visu šo iemeslu dēļ redzēt gribējās, tomēr ceļojums uz Ķīnu nebija manā prioritāšu sarakstā līdz brīdim, kad negaidot sapratu – būs vien uz turieni jābrauc.
Formalitātes
Brauciena iemesls bija oficiāls uzaicinājums. Starp Ķīnas Tautas Republiku, Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm pirms kādiem gadiem ir noslēgts vērienīgs sadarbības līgums. Tā ietvaros notiek visdažādākās aktivitātes, bet septembra sākumā Ningbo pilsētā norisinājās liels rakstnieku forums, kurā piedalījās 16 Eiropas valstu un Ķīnas autori.
Izrādījās, nokļūt Ķīnā nav vienkārši. Lai to izdarītu, vispirms jādabū vīza un vairāki īpašas formas dokumenti ar svītru kodiem no tiem, kas uz šo valsti aicina. Papīri apliecina, ka ceļotājam būs pietiekami daudz līdzekļu, jumts virs galvas utt. Dokumentu kārtošanas laiks iekrita īsti nebrīdī, vasaras beigās, kad tika atcelta līdzšinējā vīzu noformēšanas kārtība, kas paredzēja milzīgas anketas aizpildi ar pildspalvu, ieviešot jaunu globālu elektronisku sistēmu. Mani tautieši daudz pukojas par dažādām e-klasēm un e-veselībām, bet Ķīna dažu nedēļu laikā palaida nesalīdzināmi lielāku platformu. Vai nu brīnums, ka pirmajās tās darba dienās gadījās dažādi misēkļi, nācās paciesties, līdz viss tika noregulēts un parādījās nepieciešamā informācija. Kamēr lielā sistēma pielāgojās realitātei, uz Ķīnu braukt kārie latvieši gāza riņķī konsulātu, nīkstot pie tā kā pie dzērienu bodes Gorbačova sausā likuma laikos. To vērojot, ne pirmo reizi apcerēju bardaku, ko uz līdzenas vietas māk radīt vienīgi mūsu tautieši, kas reizēm prot izveidot manifestāciju pat no iekāpšanas lidmašīnā.
Neuztraucieties! Elektroniskā anketas aizpildes procedūra angļu vai krievu valodā ir ļoti vienkārša, kaut prasa atsvaidzināt zināšanas par sevi un saviem radurakstiem. Vīzu noformēja dažu dienu laikā, bet ideja par elektronisku pierakstīšanos uz tās saņemšanu noteiktā datumā un stundā ir vienkārši ģeniāla. Nekādas mīcīšanās. Samaksā internetbankā, aizej, paņem un kravā ceļasomu, brauc. Pārlidojums, protams, bija garš un nogurdinošs, kaut Helsinku lidosta un Finnair ir kompānija, ko ne pirmo reizi rekomendēju visiem. Salīdzinot ar lietuviešu kolēģu Ķīnā stāstītajiem šausmu stāstiem par tranzītu Šeremtjevas lidostā un vienīgo strādājošo dāmu tualeti visā uzgaidāmajā zālē, aizlidojām līdz Pekinai pastīvi, bet kā dieva ausī. Pekinas lidosta ir milzīga. Droši vien lielāka par Rīgu. Kontrole nopietna. Pirkstu nospiedumi, sejas salīdzināšanas procedūra, aparāts, kas kontrolē ķermeņa temperatūru. Visu neuzskaitīšu. Lai saņemtu bagāžu Pekinā, nācās braukt ar autobusu gandrīz pusstundu no viena termināļa uz otru. Tad ar ceļasomu vilcieniņā uz nākamo termināli, lai lidotu ar iekšējo reisu uz Ningbo. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā pārsteidza ātrums un precizitāte. Nekādu drūzmu. Kā pa reni. Pēc Parīzes, pēc Florences un citām Eiropas pilsētām, kur ķīniešu tūristi parasti pārvietojas izbrīnītās grupiņās pa simt, Pekinā vienīgais neko nesaprotošais pūlis izbrīnītām acīm bijām mēs - eiropieši.
Stereotipi, pārsteigumi
Nekavēšu lasītāju laiku ar stāstu par to, kā notika rakstnieku forums. Kaut stāstīt varētu daudz, jo ķīniešu kolēģi visu bija noorganizējuši līmenī, kādu Latvija nespētu nodrošināt pat pēc vislabākās gribas. Diezin vai, piemēram, mēs savos lasījumos spētu piedabūt uzstāties Latvijas Nacionālo operu. Tomēr tradicionālās Pekinas operas trupa speciāli atbrauca uz Ningbo, lai nodemonstrētu Eiropas rakstniekiem lielisku Ķīnas operu popuriju. Turklāt daļa foruma un tā lasījumi, kuros no Latvijas ar savu romāna fragmentu uzstājās arī Gundega Repše, notika leģendārajā Tianyi Library - pasaulē pirmajā privātajā bibliotēkā. Tas mūsdienās ir pasaulslavens muzejs, lielo tūrisma ceļvežu ieteikts apskates objekts, ko veido senu ēku, parka un kanālu komplekss pašā Ningbo centrā. Ļoti skaista un gleznaina vieta.
Bet nu par stereotipiem. Itālijā un Grieķijā nereti ar šausmām skatos uz motorolleriem. Izplūdes gāzes smird kā maita, motori pļerkšķ trakāk par trauksmes signalizācijām Latvijā. Biju gatavs tam, ka Ķīnā šo elli nāksies pareizināt ar miljonu. Sev par brīnumu neredzēju nekādus pļerkšķošus mopēdus vai velorikšas, kuru pedāļus cītīgi mītu kāds maziņš tēvocītis Dens. Motorolleri un rikšas bija, bet ļoti mūsdienīgā elektriskā versijā, bez trokšņa un izplūdes gāzēm.
Otrs pārsteigums - uz ceļiem daudz jaunu auto. Gan jau, ka ražoti Ķīnā, kaut pēc izskata atgādina Eiropas braucamrīkus. Tomēr nekādu melnu dūmu, dīzelīšu vai smoga gaisā. Ne Ningbo, ne Pekinā. Trešais pārsteigums - nebeidzamie Ķīnas megapoļu debesskrāpju rajoni. Vari braukt autobusā stundu, divas, pilsēta nebeidzas. Ningbo ir tīra un sakopta, parkiem un kanāliem rotāta, ārkārtīgi platām ielām, nebeidzamu daudzstāvu apbūvi. Tā maz asociējās ar zemu pagodu vai koka mājiņu Ķīnu, kurā iemītnieki malko tēju uz bambusa paklājiem. Apmeklējām vienu no pēdējiem Ķīnas pilsētbūvniecības modes trendiem - ekoloģisko ciematu ar parkiem, kanāliem, sociālisma sasniegumu muzeju un augstskolu. Ko lai te piebilst? Ciemats lielāks par Valmieru, tajā mājo kādi 100 000 iedzīvotāju. Saprotams, ka tādos dzīvo Ķīnas sabiedrības veiksmīgākā daļa. Bet arī Latvijā ne jau katram ir vasarnīca Dubultos ar skatu uz jūru.
No tās Ķīnas, kas mums asociējas ar Centrāltirgus 90. gadu modeli, redzējām tikai vienu tirdzniecības centru kārtīga Rīgas kvartāla izmēros. Tas gan tik tiešām bija milzīgs būdiņu tirgotavu labirints vairākos stāvos garā ēku kompleksā, tomēr pircēju tur bija krietni mazāk par tirgotājiem. Smaka neciešama, produkcija mētājās visās malās: maisos, saiņos, pakās, kāds uz tas gulēja, kāds ēda. Pirkt tur neko negribējās. Pa ceļam redzējām arī, kā cilvēki upē ar rokām mazgā veļu. Savukārt Ningbo centrā nonācām smalkā tirdzniecības ielā, pilnā ar Eiropai ierasto veikalu zīmoliem. Cenas bija diezgan iespaidīgas. Piemēram, krokodilādas zābaki vīriešiem maksāja vairāk par 1000 eiro mūsu naudā.
Droši vien kaut kur ir arī cita Ķīna, par ko stāsta citi. Es varu rakstīt tikai par to, kur mūs veda un ko redzējām. Dažādos ceļotāju portālos savāktā informācija nederēja gandrīz nekam. Protams, valūtu vajag apmainīt laikus, protams, Google un gmail Ķīnā nefunkcionē. Ir iespēja nopirkt kaut kādu trafiku caur Krieviju, kas to visu piedāvā, bet pakalpojums neizskatījās tāds, ko gribētu ielaist savā datorā. No visa lasītā par Ķīnu vienīgais, kas atbilda realitātei, bija tualetes, kur dažas kabīnītes aprīkotas ar podiem, bet citas ar vecmodīgo caurumu grīdā. Tādas tur publiskās vietās bija gandrīz visur, sākot no restorāniem, beidzot ar muzejiem. Starp citu, tīras.
Paši ķīnieši par mums ļoti rūpējās un sargāja pāri mēram, nemitīgi brīdinot par komunikācijas problēmām. Ja gribat kaut kur braukt, sauciet taksometru un palūdziet, lai viesnīcā uzraksta vietas nosaukumu. Atceļā taksistam parādiet viesnīcas nosaukumu, citādi aizvedīs sazin kur! Tās bija tikai dažas no pamācībām. Par valodām runājot, godīgi sakot, arī pašā viesnīcā personāls neko daudz vairāk par good morning sir! ap vienpadsmitiem vakarā pateikt neprata. Kāds mēģināja runāt krieviski, bet ar šaušalīgu akcentu. Jāpiekrīt, komunikācija Ķīnā tiešām var būt problēma, īpaši ja ceļo uz savu galvu.
Skaistums
Foruma saimnieki bija sarūpējuši mums ekskursiju programmu, sastādot to tik blīvu, ka dažubrīd likās - visa ir drusku par daudz. Galva dunēja no piesātinātās foruma programmas, piedzīvotā un garajiem pārbraucieniem ar autobusu. Tomēr tagad, pārlūkojot fotogrāfijas, jāsecina - hmm, Ķīnā bija ļoti skaisti. Pat neraugoties uz to, ka izbaudījām musonu lietusgāzes, karstumu virs 30 grādiem un bijām vietā, no kuras savu postošo ceļu tobrīd sāka viesuļvētra, kas tobrīd jau pluinīja Meksiku un Ameriku.
Viens no iespaidīgākajiem Ķīnā pieredzētajiem objektiem nenoliedzami bija Xuedou templis ar milzīgu zelta Budas statuju kalna galotnē. Šajā objektā sadzīvo Ķīnas senatne ar šodienu. Vairāk nekā tūkstoš gadu senajā templī notiek rekonstrukcija, un, visticamāk, šī nav vieta, kur meklēt vientuļus mūkus vai garīgu apskaidrību. Tomēr cilvēki brauc turp no visas Ķīnas, lai redzētu izveidoto ansambli un vairāk nekā četrdesmit grādu karstumā izbaudītu kāpienu augšup pie Budas pa stāvajiem akmens pakāpieniem. Skats patiesi ir skaists, tomēr sajūtas, kas piedzīvotas šajā vietā, diezin vai ir iespējams iekonservēt fotogrāfijās vai rakstītās atmiņu rindās.
Ķīnieši vēlas būt moderni un kopē Eiropu. Bijām vairākos samērā svaigi celtos muzejos, arhitektoniskās konfektēs ar nepārprotamu skandināvu ietekmi. Tomēr ne visur viņi ir iemācījušies šo lielisko arhitektūru piepildīt. Dažkārt tā vien šķita, atskārsme par senatnes vērtībām ir salīdzinoši jauna Ķīnas sabiedrības iezīme, jo mūsdienu ekonomiski varenā un tehnoloģijām bagātā Ķīna ir uzcelta burtiski uz vecās Ķīnas drupām. Protams, jauno muzeju telpas nav tukšas, tomēr reizēm pietrūkst elementu, kas izstāsta stāstu. Droši vien, ja skatītos ekspozīcijas gida pavadībā, informācijas būtu daudz, tomēr Eiropas rakstniekiem informācija pazuda tulkojumā. Iespaidīgākais no muzejiem gan arhitektoniski, gan arī redzētā ziņā, gluži negaidot, izrādījās Kāzu muzejs. Laulību gultas un dažādas citas uzpariktes bija apskates vērtas, un lieliski, ka ķīnieši aptvēruši šo savas materiālās kultūras daļas nozīmi.
Pats par sevi saprotams, mūs aizveda uz muzeju, kurā netrūka sarkano karogu, Ķīnas kompartijas kongresu attēlu un tamlīdzīgas atribūtikas. Brīvprātīgie teica, ka mūsdienu Ķīnā šādi ideoloģiski muzeji un arī dažādi ideoloģiski objekti publiskajā vidē esot liels retums. Mūsdienu Ķīnas komunisti savus sasniegumus liekot nevis uz plakātiem, bet gan demonstrējot dzīvē. Taisnības labad ne Ningbo, ne Pekinā simbolus īpaši nemanījām. Ar zināmu piesardzību uztvērām ziņu, ka dosimies uz ģenerāļa Čana Kaiši bijušo rezidenci, tomēr Fenghau nams ir apskates objekts, ko labprāt iesaku arī citiem - kaut vai 20. gadsimta sākuma Ķīnas arhitektūras un interjeru dēļ. Ne velti to rekomendē Tripadvisor.
Mana favorīte Ķīnas ceļojumā bija Qian Tong Ancient Town - burvīga, sena vieta, ko savā ziņā var nedaudz salīdzināt ar mūsu Brīvdabas muzeju. Senajā pilsētiņā cilvēki vairs sen nedzīvo, te pastaigājas tūristi un fotografē pagājībā zudušās Ķīnas liecības. Tas, ka pilsēteles vienā stūrī nemitīgi dārdēja Vāgners, kas tika atskaņots, izmantojot cilpas principu, šo zudušo pasauli padarīja vēl sirreālāku.
Secinājums ir viens - Ķīna patiesi ir skaista, to noteikti vērts apskatīt, tomēr tā pavisam noteikti nav Eiropa. Es laikam izvēlētos braucienu grupā. Ja gribat ceļot vienatnē, ir jāgatavojas. Nu kaut vai tāpēc, ka te diezin vai izdosies atrast ēstuvi, kurā oficianti kaut nedaudz zinātu kādu svešvalodu un saprastu, ko vēlaties pasūtīt, un mamma Google nelīdzēs. Tomēr, ja ir laba kompānija, kāpēc ne? Padsmit stundu pārlidojums trīs lidmašīnās un garie pārbraucieni aizmirstas, bet labās emocijas paliek.