Pirms brauciena uz Sjameņas ostu ielūkojos Ķīnas autoceļu atlantā. Sjameņas osta ir iekļuvusi starp divdesmit vislielākajām konteineru ostām pasaulē. Tā ir stabili starp desmit vislielākajām konteineru ostām Ķīnā. Taču pilsētas kopējas lielums – 3,5 miljoni iedzīvotāju (5,5 miljoni Sjameņas un Džandžo aglomerācijā kopā) – Ķīnas mērogiem nav nekas ievērības cienīgs. Ķīnas autoceļu atlantā bija iekļauti piecpadsmit lielāko pilsētu plāni, bet tik mazas pilsētas plāna tur nebija. Latvijas cilvēkiem ir grūti saprast vietējo gidu stāstīto, ka pilsēta, kurā dzīvo gandrīz divas reizes vairāk ļaužu nekā Latvijā (sešas Rīgas), Ķīnas mērogiem skaitās neliela pilsēta, turklāt tā nav pati lielākā pilsēta Fudzjaņas provincē, kurā Sjameņa atrodas.
Sjameņas ostai ir sena vēsture. 19. gadsimta sākumā tā kļuva par lielāko Ķīnas tējas eksporta ostu. Tāpēc Pirmā opija kara laikā to iekaroja angļi, un, atbilstoši Ķīnai uzspiestajam koloniālajam Nankinas līgumam, 1842. gadā Sjameņa kļuva par vienu no nedaudzajām Rietumu tirgotājiem atvērtajam ostām Ķīnā. Iespējams, šis bija viens no iemesliem, kāpēc tieši Sjameņa tika izraudzīta kā vieta, kur 1980. gadā tika izveidota viena no pirmajām brīvajām tirdzniecības zonām Ķīnā. Tolaik katru šādu zonu veidoja ar noteiktu specializāciju. Šendžeņas brīvā ekonomiskā zona tika izveidota tieši pretim Honkongai. Tās mērķis bija pārņemt daļu no tās bagātības straumes, kas plūda no un uz Honkongu. Savukārt Sjameņas ekonomiskā zona ir izveidota tieši pretim Taivānai.
Taivānas jautājums
1949. gadā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, un līdz pat 1950. gada vasarai ĶTR pārvaldē nonāca gandrīz visas Ķīnas provinces. Visticamāk, ka ĶTR karogs plīvotu pār Taivānu jau 1950. gada beigās, bet sākās Korejas karš. ĶTR nonāca faktiskā karastāvoklī ar ASV, un ASV bruņotie spēki izsēdās Taivānā. Taivāna palika par vienīgo Ķīnas daļu, pār kuru Mao un komunistiskie spēki neieguva kontroli. Turklāt Taivānas valdība oficiāli deklarēja, ka tikai tā juridiski ir Ķīnas Republikas turpinājums, bet ASV tolaik atbalstīja Taivānas vadības pretenzijas tikt atzītai par vienīgo likumīgo Ķīnas valdību.
Līdz pat 1971. gadam ASV oficiāli neatzina Ķīnas Tautas Republiku un neļāva Ķīnai paredzēto vietu starp ANO Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem ieņemt ĶTR pārstāvim. Tikai 1971. gadā ASV piekāpās (neizmantoja veto tiesības), un no tā laika ANO Drošības padomē ir pārstāvēta Ķīnas Tautas Republika, bet Taivānas oficiālais starptautiskais statuss ir Ķīnas province. Pavisam nesen tika noņemts slepenības statuss (fails ir pieejams ASV Nacionālajā arhīvā) sarunu atšifrējumam starp Ķīnas līderi Mao Czedunu un ASV valsts sekretāru Henriju Kisindžeru par Taivānas statusu. Sarunas notika 1973. gada 12. novembrī Mao rezidencē Pekinā. Ķīnas līderis aizrādīja, ka toreizējos apstākļos Taivānu var apvienot ar Ķīnu tikai ar spēku. «Tā ir pilna ar kontrrevolucionāriem,» uzsvēra Mao. Pēc tam viņš piebilda: «Mēs varam turpināt [uzlabot ASV un Ķīnas attiecības], neaplūkojot Taivānas [jautājumu]. Atgriezīsimies pie tā pēc simts gadiem. Nevajag šajā pasaulē mainīt lietas tik strauji. Kāpēc šajā jautājumā būtu vajadzīga liela steiga?»
Abas puses vienojās nodalīt Ķīnas un ASV attiecību uzlabošanos no jautājuma par Taivānas nākotni. Pēc tam ASV ANO Ģenerālajā asamblejā nekad nav virzījušas vai atbalstījušas priekšlikumu par Taivānas neatkarību. Stingri ņemot, diplomātisku attiecību veidošana ar Taivānu ir ANO statūtu pārkāpums un jebkura rīcība, kad pret Taivānu izturas kā pret neatkarīgu valsti, izraisīs konsekventus protestus no Pekinas puses.