Vladimira Majakovska teātrī Maskavā šā teātra 90. jubilejas sezonā 20. janvārī pirmo izrādi ar publiku piedzīvoja Ģirta Ēča un šā teātra mākslinieciskā vadītāja Mindauga Karbauska kopdarbs – arī Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētās amerikāņu dramaturga Treisija Letsa lugas Augusts: Osedžas zeme skatuves versija.
Ar Pulicera prēmiju 2008. gadā apbalvotā Treisija Letsa luga turpina ceļu pa pasaules skatuvēm, un patlaban top arī Holivudas kino versija ar Merilu Strīpu Violetas Vestones un Džūliju Robertsu viņas meitas Barbaras lomā. Šī luga par vienas amerikāņu ģimenes postu, sakņu sajūtas trūkumu, kas jo krāšņos ziedos saplaukst uz ģimenes mājā ienākušās indiānietes Džoannas līdzsvarotās un stabilās eksistences fona, Letsa varoņu skeletiem pilnie skapji ir pateicīga viela režisoram un aktieriem. Tēlu attiecības, psiholoģiskās dzīles, raksturi – tā ir viela, kur var rakt un atrast arvien jaunas nianses.
Ģirta Ēča un Mindauga Karbauska izrādes kvalitāšu rindā vispirms jāmin telpas koncepcijas autors jeb arhitekts Gints Gabrāns un pārējie videoinstalāciju veidotāji – Ineta Sipunova, Juris Kolangs un pērnā gada novembrī mūžībā aizsauktais Indulis Gailāns. Māju šķērsgriezumā ar kāpnēm no pirmā uz otro stāvu un durvīm veido kustīgas baltas finiera plāksnes. Interjeru ēka iegūst ar projicēto 3D datorgrafikā veidoto krāsaino attēlu, tādējādi atdzīvojoties, un, sižetam atbilstoši, darbības norises vietas veikli mainās un var mirklī iziet ārpusē, rādot mājas fasādi. Tā arī iespējams efektīgi vizualizēt zālītes pīpētāju halucinācijas – tobrīd nams peld visās varavīksnes krāsās, kas vajadzīgo noskaņu no skatuves laiž tālāk zālē.
Šajā īstenības ilūzijā aktiera ķermenis izceļas kā nezūdošs, negaistošs lielums, tomēr brīžiem, kad aktieri pazūd aiz īstajām durvīm, rodas izjūta par māju kā dzīvu organismu, kas aprij un atkal atrij tās iemītniekus. Tā mājas kļūst par filozofiskas refleksijas objektu – no līdzības ar mātes klēpi, kas laiž pasaulē bērnus līdzīgi sengrieķu dievietei Gajai, auglības simbolam un Zemes personifikācijai jeb galam un sākumam, dzemdei un kapam reizē. Svarīgi, ka Beverlijs Vestons uz skatuves neparādās – viņa un indiānietes dialogs izrādes sākumā skan balss ierakstā. Tādējādi mums redzamajā tagadnē Vestonu māja ir sievietes teritorija, bet Violeta Vestone ir gan šīs mājas/mātes Gajas bērns, gan mitoloģiskās būtnes ekvivalents cilvēku pasaulē, kuras kārtība ir ļoti līdzīga.
Violeta ir dzemdējusi trīs meitas. Viņas atgriežas mājās pie mātes uz tēva bērēm, velkot līdzi savu attiecību šlepi. Visas savā sievietes liktenī nav laimīgas. Barbaru vīrs pametis jaunākas sievietes dēļ, Īvija (Zoja Kaidanovska) dzīvo asingrēkā ar savu pusbrāli, bet Kārenai (Natālija Korennaja) ar vīriešiem totāli neveicas, viņas pēdējais Vestonu mājās cenšas pavest Barbaras četrpadsmit gadu veco meitu (Darja Horošilova).
Taču tagad vēža sagrābtā un medikamentu atkarībā dzīvojošā Jevgeņijas Simonovas Violeta spēj dzemdēt tikai savu tablešu pudelīti, ko slēpj vagīnā no Barbaras. Režisori norāda uz likteņa pārmantojamību, jo Violetas-mātes vietu ceļā uz nekurieni ieņem Barbara (Anna Ardova) – izrādes otrajā daļā viņa ir vizuāli tikpat nolaidusies kā māte, turklāt rīkojas tieši tāpat kā viņa, izberot tabletes uz trepēm un nogaidot iespējamo reakciju, tā noskaidrojot, vai tur kāds ir, vai nav.
Visi sieviešu raksturi izrādē ir spilgti un krāsaini. Pēc izskata vīrišķīgās un skarbās Violetas tēlā J. Simonova akcentē slīpētas manipulatores-histēriķes vaibstus, ļaujot arī nojaust par jutīgu dvēseli, kas vēl nav gluži pārakmeņojusies. Emociju stīgas kustina savā sievietes briedumā skaistā un sievišķīgā Nadeždas Butircevas Metija Feja, kura grauž savu grēku – ārlaulības dēlu un neizdevušos laulību, tādējādi kā čūska indes zobus cērtot savā miesā.
Vīrieši šajā iestudējumā veido pavadošo jeb atbalstošo fonu, viņi pat tā kā saplūst vienā masā, no kuras izceļas divi. Kārenas līgavainis Stīvs, ko spēlē Dmitrijs Prokofjevs, ir miesās izplūdis, visai nepievilcīga izskata tēvainis, kura mēģinājums tuvoties Barbaras meitai ir acumirklī nomarķēts ar viennozīmīgi negatīvu zīmi, jo Džīna rādīta kā upuris. Tādā ziņā Jura Hirša un Madaras Botmanes saspēle mūsu Nacionālā teātra izrādē bija interesantāka, jo rādīja abu pušu līdzvainību šajā situācijā. Vitālija Grebeņņikova mazais Čārlijs īpaši vecāku klātbūtnē patiesi uzvedas kā mazliet aizkavējies attīstībā, taču klīnika pazūd brīdī, kad ir divatā ar Īviju. Tad izrāda lielu pieķeršanos, kas, ņemot vērā viņa gadu skaitu un to, ka daļai vīriešu atklāta jūtu izrādīšana nešķiet īsta veča cienīga, varētu likties bērnišķīga, taču savā sirsnībā ir aizkustinoša.
Indiāniete Džoanna (Oksana Kiseļeva) šajā iestudējumā kļūst par eņģeli vai labo garu, kura, pateicoties savai izcelsmei, kalpo kā zemējums, kas novērš katastrofas. Bet iezīmējas arī otra puse – viņa paliek Vestonu mājā kā savējā, vietā, uz ko viņai kā Amerikas pamatiedzīvotāju pēctecei ir tiesības. Izrādes stāsts par patiesību, kas katram sava, vainu un dzīvi, kas slīd ārā no rokām kā zīda šalle, izplešas līdz savējo un svešo tēmai – kuri tad ir kuri un kurp iet izkurtējusī demokrātiskā sabiedrība.