Kristus dzimšanas laiks un jaunā gada tuvums liek atskatīties atpakaļ, lai, ja ne ar dziļāku jēgu, tad vismaz vēstuli Salavecim (manā bērnībā bija tikai tāds un pie tā arī palieku) rakstot, saprastu, kas ir un ko vēl tā kā gribētos. Mediji liek punktu šim gadam, šķetinot tā notikumus un atgādinot par nozīmīgākajiem.
2010. gadu sagaidot, atmiņu lauks, ko analizēt, paplašinās vairāk, jo jaunajā tūkstošgadē pirmais apaļais laika strēķītis sakrājies. Krievijā strādājošie dažādu mākslas nozaru pārstāvji, pēc portāla openspace.ru aicinājuma, pirmo 21. gadsimta desmitgadi tika lūgti raksturot ar vienu vārdu. Izrādās, vairākums ar skatuves mākslu saistīto, runā par vienu un to pašu: patērētājsabiedrības negatīvajiem aspektiem – vērtību degradēšanu, masu kultūras uzvaras gājienu.
Teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs lieto vārdu sašaurināšana (-ās), cita starpā minot izvēles sašaurināšanos, jo arvien biežāk ir jāizvēlas «starp nepatieso un tādu, par ko jākaunas, starp ciniķiem un muļķiem.» Viņš arī norāda, ka vārdā kultūra arvien nenozīmīgāka kļūst sakne kult: «Kultūra kļūst par patēriņa groza sastāvdaļu. Sašaurināšana novedusi pie tā, ka no kultūras iztvaikojis aristokrātiskais un pārsvaru guvis patēriņam pieejamais. Pieejamība un vienkāršība tagad tiek uztvertas kā galvenās jebkuras kultūras akcijas vērtības.»
Režisors Andrejs Mogučijs pirmos desmit 21. gadsimtā nodzīvotos gadus raksturo ar divām nullēm, jo: «Viss, ko redzam sev apkārt, tiecas uz nulli. Vērtību devalvācija un nepatiesais pieņēmums, ka jebkurš var kļūt radītājs.»
Režisors Kama Ginkas runā par pazemināšanu: «Tādu jēdzienu kā ģēnijs un zvaigzne pazemināšana. Katastrofāla mākslinieka prasību pazemināšana pret sevi un produktu, ko piedāvā publikai. Pati mēraukla, kas nosaka darba kvalitāti, samazināta līdz bezkaunībai. [..] Ģeniāls ir tas, ko labi pērk.» Publika taču seko radītājam – ja radītājs pieprasa no skatītāja intelektuālu, garīgu augšanu, tad arī skatītājs cenšas nostāties uz pirkstgaliem. Ja ne, var arī nomesties četrāpus.
Tas viss ļauj atviegloti nopūsties. Neesam mēs kāds izņēmums – tur tāpat par masu patēriņu cepas, t. s. elitāro kultūru aizstāvot. Bet problēma jau tāpēc nepazūd. Krīze, kuras augļus politiķi tautai nākamgad sarūpējuši jo sulīgus, masu kultūras zelšanu tikai veicina.
«Es negribu domāt, es gribu izsmieties» – šo vēlmi tautai tik grūtajā laikā nācies dzirdēt ne reizi vien. Masu kultūra neakceptē domāšanas piepūli, tā ir lieka. Varas institūcijām tas ir makten izdevīgi. Samazinot finansējumu kultūrai, liekot tai kļūt pelnošai, valdība šo aristokrāti padara par pērkamu meiteni, no tās var gūt baudu bez smadzeņu lauzīšanas. Man nav iebildumu pret tādām izrādēm kā Ja mana sieva uzzinās..., vēl jo vairāk, ja teātrim tas palīdz izdzīvot, bet ir jābūt izvēlei un tā ir apdraudēta. Jābūt darbiem ar to pievienoto vērtību, kas liek pacelties uz pirkstgaliem, nevis mesties četrāpus.
Mākslas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam apzināties savu sarežģītību, atgādina režisors Mogučijs. Par to cilvēka sarežģītību gan varētu diskutēt – kā raugoties uz tām cilvēkveidīgajām dzīvajām būtnēm, kas met ārā bērnus pa logu un dursta ar adatām, tā vērojot mūsu vēlēto gaišo galvu tukšumu, kuras spēj izdomāt tik ģeniālus risinājumus kā cilvēkus vienkāršot. Nu kaut vai Latvijas apstākļos ieviešot TV digitalizāciju, kas daudziem var atņemt pēdējo saikni ar kultūru (cik nu tās mūsu TV ir). Tikai jābrīnās, ka tas viss briest vēlēšanu gadā – vai tad kānuvarnesolīt solījumus privāti katram lauciniekam vedīs klāt? Cik precīzi režisors Serebreņņikovs pateicis – izvēlies nu starp meliem un kaunu, cinismu un stulbumu. Šis ir nevis radītāju, bet pārdevēju laiks, piebilst Andrejs Mogučijs. Bet pārdevējam pietiks nekaunības tirgot konfekšu papīriņā ietītu mēslu – ja tik būs pareizā koncepcija, mārketinga stratēģija, aizies.
Lai mums visiem tomēr nākamgad tikai godīgi pārdevēji ceļā un izvēle, kas neliek izšķirties starp stulbu un vēl stulbāku, meliem un puspatiesību! Sašaurinašanās nevar būt mūžīga, tātad var cerēt, ka drīz beigsies, mierina Kirils Serebreņņikovs.