Albuma apskats: Ingus Baušķenieks – “Es gribu dejot ar tevi”
Mūsu neatkarīgās mūzikas lielmeistars Ingus Baušķenieks ik pa laikam savus cienītājus aplaimo ar jaunām soloplatēm. Nu atkal šāds notikums ir klāt – šķiet, pēc skaita devītais.
“Dzelteno pastnieku” līderis Ingus Baušķenieks noteikti būtu pelnījis kādu speciālbalvu par lakoniskāko savu soloalbumu pieteikšanas formātu. “Labs vakars visapkārt! Laipni aicināti nu uzklausīt!” ar šādiem vārdiem savā sociālās vietnes “Facebook” profilā viņš 28. maija vakarā tautā laida jaunāko garabērnu. Aptuveni pirms četriem gadiem līdzīgā veidā paustais vēstījums FB nebija īpaši izsmeļošāks: “Pret vakaru publicēju savu jauno albumu “Mana pasaule”. Welc!”. Un viss, audio izplatīšanas platformas Bandcamp mūziķa kontā vienkārši parādās jauns izdevums. Pareizi ir, savējie sapratīs, bet svešajiem, tas ir, Baušķenieka daiļrades nezinātājiem neko neizteiks arī garāks formulējums.
Baušķenieka soloalbumu diskogrāfijā ierakstīti šādi lieldarbi: “Mājas dzīve” (1988), “Klusais okeāns” (1990), “Burvju pusdienas” (1995), “Digitālā ziema” (1998), “Viduslaiki” (2003), “Čūska” (2011), “Sentiment et Melancholie” (2015), “Mana pasaule” (2022) un tagad “Es gribu dejot ar tevi” (2026). Cik tur dažnedažādu izdevumu ir kopumā, bail pat mēģināt skaitīt, jo jau pirms četriem gadiem to bija tuvu četriem desmitiem.
Ieraksts veikts Ingus Baušķenieka “Bicycle Systems” studijā pēdējo četru gadu laikā. Kopumā desmit skaņdarbi, kuros visus instrumentus iespēlējis un, protams, tos arī iedziedājis pats Ingus, tikai dažos piepalīdzot Diānai Rubenei un Rinaldam Maksimovam. Lai gan stilistiskā līnija ir līdzīga, skaņdarbi tomēr viens otram absolūti nelīdzinās, un tas nozīmē, ka katrs te var atrast kaut ko sev. Piemēram, apskatnieka favorītgabals pārliecinoši izrādījās “Kā jau, tā jau”, otrajā un trešajā vietā ierindojami ar nedaudz asākiem elektroniskajiem ritmiem apveltītais “Es aizveru acis” un tuvāk “pastnieku” daiļradei esošais “Tu nekad nezināsi, kas notiks”, tāpat pēc vairākkārtējas noklausīšanās dīvainā kārtā prātā aizķērās arī monotonais “Es gribu dejot ar tevi”. Ak, jā - arī “Domāt un gaidīt”.
Taču kopumā apskatnieks vienmēr bijis diezgan imūns pret Baušķenieka mūziku (ak, piedodiet!), tāpēc labāk, lai par to izsakās kolēģis Uldis Rudaks: “Ingus kārtējo reizi ir izdevis albumu, kas ieguļ manu visu laiku (protams, viss ir subjektīvi) labāko latviešu mūzikas albumu apskatā jeb virtuālajā plauktā.”
Un vēlreiz Uldis: “Ar katru [noklausīšanās] reizi šai albumā atklājas kas jauns - gan visādi aranžējumu smalkumi, gan arvien jaunas dziesmas, kas vismaz tavā izpratnē ir hiti, ko var droši spēlēt radio vai disenēs, kur digitālo formātu sev esi ļāvis, jo platē šī albuma vismaz pagaidām nav, bet derētu. Mākslinieki, kuri ierakstus izdod jau gadu desmitiem, protams, mēdz arī atkārtoties un garlaikot, kas ir normāli, ja ierakstu kompānija neliek mieru, bet Ingus nav nevienam parādā vēl kādu (un pēc pāris gadiem - atkal kādu) jaunu albumu, tāpēc var tos izdot tikai tad, kad pašam ir vēlēšanās un sajūta, ka grības patiešām kaut ko jaunu kādam parādīt, necenšoties pārspēt pašam sevi vai - nedod dies’ - vēl kādu. Jo katrā dzīves mirklī sajūtas un pašsajūtas uz visa apkārt notiekošā vai nenotiekošā fona ir pavisam citas, un tādas pašas tās nebūs jau rīt. Bet šodien vēl ir šodiena, ko ignorējot, tikai rīt būs žēl, jo tagad citas lietas šķiet svarīgākas.”
