Pirms koncerta Rīgā norvēģu “Mayhem” vokālists intervijā atklāj albuma filozofiju un aizkulises

Šo trešdien, 25. februārī, jaunajā koncertzālē “Spelet” (bijušais klubs “LaRocca” jeb Operetes teātris) notiks pasaules klases smagmūzikas koncerts, kurā uz skatuves kāps norvēģu blekmetāla pionieri “Mayhem”, viņu zviedru kolēģi “Marduk” un amerikāņu “death metal” grupa “Immolation”. Jau esot tūrē, “Mayhem” vokālists Atila Cihars atrada laiku e-pastā atbildēt uz “Neatkarīgās” apskatnieka jautājumiem.

Grupa “Mayhem” izveidota tālajā 1984. gadā. Pēdējoreiz Rīgā tā sabija pirms gandrīz desmit gadiem, bet šoreiz te viesosies tūres “Death Over Europe” ietvaros, ar pirms pāris nedēļām klajā nākušo jauno studijas albumu “Liturgy Of Death”.

Grupas vokālists Atila Cihars (Attila Csihar) sastāvā ir no 1992. gada. Viņš dzimis Budapeštā, kur pirms 40 gadiem sāka savas mūziķa gaitas metālgrupas “Tormentor” sastāvā. Cihars ir arī jaunākajā “Mayhem” albumā iekļauto dziesmu tekstu autors. Par jauno albumu un ne tikai to - Attila Csihar ekskluzīvā intervijā šo rindu autoram.

Pašlaik tūre “Death Over Europe” jau rit pilnā sparā, kā klausītāji koncertos uzņem jūsu jauno skaņu materiālu?

Līdz šim uzņemšana ir bijusi izcila. Daudzi koncerti ir pilnībā izpārdoti, un cilvēkiem patiešām patīk gan mūsu sagatavotā programma, gan jaunās dziesmas. Jūtam lielisku saskaņu ar abām pārējām grupām - “Marduk” un “Immolation”. Mēs visi trīs pārstāvam ekstrēmo metālu, katrs savā unikālā veidā sniedzot faniem to, ko viņi sagaida.

Vai publika nav vēl jūs piemirsusi? Kopš iepriekšējā studijas albuma izdošanas taču pagājuši jau septiņi gadi...

Strādājot ar “Mayhem”, albuma pabeigšana vienmēr prasa laiku. Arī jaunais ieraksts prasīja ilgu attīstības un slīpēšanas periodu. Pa vidu tam visam turklāt bija Covid-19 pandēmija, kā arī mūsu 40 gadu jubilejas tūre, kuras laikā sniedzām daudz koncertu. Protams, gaidāmā albuma priekšnojautas bija ilgas, taču mums tas nav nekas neparasts. Parasti starp diviem izdevumiem paiet pieci vai seši gadi, jo mēs nekad nesteidzinām radošo procesu. Tieši tāpēc katrs “Mayhem” albums ir ar īpašu svaru.

Par jūsu jauno albumu prieks - atšķirībā no “Enslaved”, “Darkthrone”, "Ulver" un citām norvēģu blekmetāla grupām neesat aizvirzījušies eksperimentālā gultnē, bet spēlējiet ierastajā stilistikā. Tāpat būs arī turpmāk, “black metal” līdz galam?

“Mayhem” ir bijuši arī savi eksperimentālie periodi, tāpēc nevarētu teikt, ka mēs pārtiekam tikai no pagātnes. Bija albums “Grand Declaration of War”, kas lauza standartus un paplašināja robežas, arī “Ordo Ad Chao” - ieraksts, ar kuru es personīgi ļoti lepojos. Savukārt “Esoteric Warfare”, iespējams, tikai tagad kļūst pa īstam aktuāls, it īpaši, ja raugāmies uz pasaulē notiekošo informācijas noplūžu jomā, taču šoreiz es tajā neiedziļināšos. Ar pēdējiem diviem albumiem šķita dabiski nedaudz atgriezties pie tradicionālāka skanējuma. Tajā pašā laikā es joprojām uzskatu šo mūziku par modernu un laikmetīgu. Mūsu jaunākais albums “Liturgy of Death” noteikti ir viens no spēcīgākajiem “Mayhem” darbiem dziļuma, sarežģītības un lirisko vēstījumu ziņā.

Albums pieteikts kā konceptuāls darbs, kurā mirstības filozofija tiek atklāta bez romantizācijas un ilūzijām. Vai var mazliet sīkāk par šo filozofiju? No malas šķiet, vai gan varētu būt citādāk, ir taču skaidrs, ka nepieciešams dzīvot šeit un tagad, ar maksimālu intensitāti!

Tas ir patiešām monumentāls jautājums, un es tam pieeju no vairākiem skatupunktiem. Mirstība skar ikvienu cilvēku, un vēstures gaitā tā ir iedvesmojusi neskaitāmus māksliniekus. Nesen apmeklēju Prado muzeju Madridē un biju pārsteigts, cik daudz gleznu pievēršas nāvei vai dzīves tumšākajām šķautnēm. Tā ir mūžīga tēma. Viens skatupunkts ir tāds, ka dzīve ir galīga un mums visiem ir jāsastopas ar nāvi. Tas var būt biedējoši un satraucoši. Taču es neesmu nihilists. Tieši pretēji - ja viss ir pārejošs, tad dzīve ir jādzīvo ar pilnu intensitāti un pilnīgā patiesībā. Ja reiz viss tāpat paies, tam vismaz tam jābūt īstam.

Vēl viens aspekts ir jautājums par sākumu un beigām. Es biju klāt savu bērnu dzimšanā un sev jautāju: vai viņu eksistence patiešām sākās tieši tajā mirklī? Viņi jau eksistēja pirms tam citā dimensijā - mātes dzemdē. Arī tā ir eksistences forma. Ja ejam vēl tālāk līdz šūnu līmenim, olšūnai un spermai - arī tās ir dzīvas struktūras. Līdz ar to kļūst grūti definēt, kur ir patiesais sākums. Un tādā pašā veidā - kur ir beigas?

Bija arī kāda pieredze, kas mani ietekmēja. Elektriķis, kurš strādāja manā mājā, reiz pastāstīja, ka pēc spēcīga elektrotraumas piecas minūtes bijis klīniskajā nāvē. Viņš teica, ka pametis savu ķermeni un iegājis gaismas tunelī, ko raksturoja kā sava veida četrdimensionālu sauli. Viņpusē viņš piedzīvoja mierpilnu, mīlestības pilnu eksistences stāvokli. Viņš nevēlējās atgriezties, taču kāds spēks viņu ievilka atpakaļ šajā dzīvē. Šādi stāsti nav pierādījums, taču tie uzdod svarīgus jautājumus.

Tad vēl ir miega un sapņu stāvoklis. Kas tajā laikā notiek ar apziņu? Kur mēs atrodamies? Man tie ir atvērti jautājumi. Tajā pašā laikā pastāv arī skaidrs skatupunkts: nāve ir nepieciešama eksistences sastāvdaļa. Kas notiktu, ja neviens nekad nemirtu? Pat dinozauri joprojām būtu šeit. Lai cik romantiska šķistu ideja par mūžīgo dzīvību, es to neuzskatu par reālistisku un neredzu jēgu dzīvot mūžīgi. Kam dots piedzimt, tam jāaiziet. Tāda ir dabiskā kārtība. Tomēr es joprojām pieļauju iespēju, ka eksistence var nebeigties ar nāvi. Es dotu vismaz 50% iespējamību, ka apziņa vai eksistence kaut kādā formā turpinās. Albuma filozofija nāvi nevis romantizē vai noliedz, bet gan stājas tai pretī.

Man īpaši patika dziesma “Weep For Nothing”, arī tās teksts: “Death is neither good nor evil / For only what exists can be / That which is nothingness erases all / All good and evil are born / In flesh and form”. Kādas pārdomas vai reāli dzīves notikumi rosina šāda veida dziesmu tekstu rašanos?

Nāve ir relatīva - viss atkarīgs no perspektīvas, no kuras mēs to pētām. Dažas senās filozofijas, piemēram, Indijas vēdu tradīcijas, saka: tas, kas patiesi eksistē, nevar beigt pastāvēt. Eksistējošais turpinās kādā formā. Šajā ziņā mēs paši esam mazas mūžības izpausmes. Tajā pašā laikā pastāv tukšuma jēdziens. Saskaņā ar mūsdienu zinātni, lielākā daļa Visuma ir neredzama, un pati matērija lielākoties sastāv no tukšas telpas. Atomu līmenī starp atomiem un subatomārajām daļiņām ir milzīgs tukšums. Ja skatāmies uz kosmosu, starp zvaigznēm ir neaptverami tukšuma attālumi. Šajā ziņā tukšums nav vienkārši neesamība - tas ir pamats, sava veida fundamentāla esence. Tāpat ir jautājums par tumšo matēriju un tumšo enerģiju, kas veido ievērojamu Visuma daļu, tomēr par tām zinām ļoti maz.

Šie noslēpumi mani dziļi fascinē, jo tie norāda uz eksistences fundamentālo dabu. Tagad, 55 gadu vecumā, es jūtos gatavs ienest šādus būtiskus filozofiskus jautājumus “Mayhem” albumu tekstu pasaulē. Ne kā virspusēju provokāciju, bet kā patiesu izpēti.

Vai “Mayhem” šīs Eiropas tūres koncertos spēlēs tikai jauno skaņu materiālu vai arī kaut ko no vecajiem gabaliem?

Protams, mēs spēlējam dziesmas no jaunā albuma, taču tās veido mazāko daļu no programmas. Lielāko koncerta daļu aizņem materiāls no vecajiem ierakstiem, lai klausītāji gūtu plašu priekšstatu par “Mayhem” vēsturi. Pašreizējais dziesmu saraksts ir šāds:

Realm of Endless Misery

● Buried by Time and Dust

● Bad Blood

● Life Is a Corpse You Drag

● Ancient Skin

● Psywar

● To Daimonion

● View from Nihil

● Whore

● Freezing Moon

● Chimera

● Cursed in Eternity

● From the Dark Past

● Weep for Nothing

● Silvester Anfang

● Deathcrush

● Chainsaw Gutsfuck

● Carnage

● Pure Fucking Armageddon

Pēdējoreiz Rīgā uzstājāties pirms gandrīz desmit gadiem. Vai kaut kas palicis atmiņā no tā koncerta, varbūt pašas Rīgas?

Pēdējo desmit gadu laikā esam nospēlējuši simtiem koncertu, turklāt es darbojos vairākās grupās, tāpēc ir grūti atcerēties precīzas detaļas. Bet man ļoti patīk Baltijas valstis. Mūs tur vienmēr uzņem silti, un koncertos valda īpaša atmosfēra. Katru reizi tā ir ļoti pozitīva pieredze.

Vai sanāk pabūt arī dzimtajā Budapeštā? Vai seko līdzi ungāru smagās mūzikas mūziķu gaitām, ko šobrīd var ieteikt paklausīties no Ungārijas? Kā klājas grupai “Tormentor”, kas joprojām aktīvi darbojas?

Es daudz ceļoju un esmu pastāvīgās tūrēs. Daļa manas ģimenes dzīvo Kalifornijā, tāpēc ievērojamu laiku pavadu arī tur. Kad esmu Budapeštā, galveno uzmanību veltu ģimenei. Manai mātei ir 88 gadi, un viņai ir laba veselība, taču, protams, es par viņu rūpējos. “Tormentor” joprojām ir aktīva grupa un uzstājas oriģinālajā 1987. gada sastāvā, kas padara šo apvienību ļoti īpašu. Pēc gandrīz četrdesmit gadiem mēs joprojām spējam sniegt augstas kvalitātes koncertus. Mūzika ir arī mans hobijs. Brīvajā laikā man patīk klausīties mūziku, taču cenšos neklausīties “black metal”. Augstākais, ko izvēlos, ir klasiskais “heavy metal”, kā arī elektroniskā mūzika, klasiskā mūzika un dažādi citi žanri.

Klausītājiem vienmēr interesanti uzzināt, kas notiek tur, aizskatuvē? Kā sadzīvojat ar tādiem sev līdzvērtīgiem grandiem kā “Marduk” un “Immolation”, esat katrs savā ģērbtuvē, nospēlējat un braucat tālāk vai arī kopā iedzerat kādu aliņu?

Mēs cienām viens otra privāto telpu. Katrai grupai ir savs autobuss un sava ģērbtuve. Esam tūrējuši kopā arī iepriekš, it īpaši ASV, un “Marduk” dalībniekus pazīstu jau gandrīz 30 gadus. Atmosfēru raksturo savstarpēja cieņa un atbalsts.

Vai ar abu pārējo grupu mūziķiem pirms šīs tūres bijāt labi pazīstami? Vai arī šāds trīs grupu salikums ir tikai koncerta rīkotāju vai jūsu menedžmenta nopelns, respektīvi - kas un kā nosaka, kuri piedalās šādās kopīgās tūrēs?

Parasti menedžments nāk klajā ar sākotnējām idejām par to, kurām grupām vajadzētu doties kopīgā tūrē. Protams, arī mums ir teikšana šajā lēmumā. Tā kā mēs jau pazinām viens otru no iepriekšējām tūrēm, šī sadarbība šķiet dabiska.

Pie mums pēdējā laikā ierasts, ka arī pasaules klases mūziķi ienāk zālē pie klausītājiem, piestāj pie “merchandise” stenda, lai parakstītu albumus vai kopīgi nofotografētos. Kā dara “Mayhem” vīri, mums vērts ņemt līdzi rakstāmos, lai jūs varētu parakstīt “Liturgy of Death” plates?

Tas ir atkarīgs no pašsajūtas. Tūre ir nogurdinoša, un daudz darba notiek gan pirms, gan pēc uzstāšanās. Personīgi man patīk satikt fanus, taču drošākais veids ir oficiālās parakstīšanās sesijas. Neesmu pārliecināts, vai Rīgā tāda būs, taču katram gadījumam ir vērts paņemt ierakstu līdzi.

Nobeigumā - ko vari teikt vai ieteikt klausītājiem Rīgā? Kāpēc trešdienas vakarā nevis sēdēt mājās ar alus četrpaku un picu uz vēdera, bet doties uz “Mayhem” koncertu?

Ir pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš pēdējoreiz spēlējām Rīgā, un nekad nevar zināt, cik ilgi grupa paliks pilnībā aktīva. Ja kādreiz esat vēlējušies redzēt “Mayhem” klātienē, šī ir ļoti laba iespēja. Koncerts ilgst aptuveni stundu un 45 minūtes, tajā ir daudz dziesmu un milzīga enerģija. Kopā ar “Marduk” un “Immolation” šis ir ļoti spēcīgs sastāvs. Vēl - “Tormentor” turpina darboties oriģinālajā 1987. gada sastāvā, es strādāju kopā ar Igoru Kavaleru pie eksperimentālās mūzikas, kā arī veidojas jauna apvienība ar Rīsu Fulberu no “Front Line Assembly”. Ceru atgriezties Rīgā arī ar šiem projektiem. Paldies par interviju un sveicieni visiem faniem Latvijā!