Lai gan Mareka Sarnovska listē digitālās straumēšanas servisā “Spotify” ir tikai trīs albumi, viņš ir varen ražīgs mūzikas autors: pat grūti saskaitīt, cik lieldarbus un cik daudz un dažādos projektos viņš izdevis - ja kādam ir vēlme, var šai nepateicīgajai skaitļošanas nodarbei pievērsties vietnē “Bandcamp”. Nu atkal jauns albums.
“Mareks Sarnovskis izdod jaunu albumu ar nosaukumu “mūžīgs bezmiegs Paša vadīts”. Albumā iekļautas 12 jaunas dziesmas ar Jāņa Rokpeļņa poēziju. Šis mūzikas albums ir veltīts visiem nemirstīgajiem ceļiniekiem. Visiem, kurus ievaino steiga un apklusina iznīcīgā smagums,” - tieši tik lakoniski savu jaunāko garadarbu atsūtītajā e-pastā pieteicis Mareks Sarnovskis. Skatīsim, kas tad viņam te ir.
Uzreiz jāpiebilst, ka 2025. gada sākumā jau bija saskarsme ar šī mūziķa jaunāko izdevumu - tas bija Mareka Sarnovska & “Periscope” albums “Senas rētas ir mutes aizšūtas”, kas bija šī projekta kopdarbības lielformāta retrospekcija 10 gadu garumā. Pēdējos gados Sarnovskis vēl atzīmējies kopprojektā ar ilggadējo sadarbības partneri Annu Sērumu (albumos “Neskaramam nepieskaros” ar Jāņa Rokpeļņa dzeju un “Piena aplis” ar Rutas Štelmaheres dzejoļiem) un sologaitās (ar Jāņa Rokpeļņa dzeju), bet vispār viņš mūzikā aktīvi darbojas jau no pagājušā gadsimta beigām. Ar projektu “Mareks un draugi” izdoti divi albumi “Zemes mala” (2000) un “Es zinu…” (2003), bet pazīstamāka bija viņa grupa “Zemes mala” un tās albums “Ģeometrija” (2008).
Nekādas papildu informācijas par “mūžīgo bezmiegu” nav arī vietnē “Bandcamp”, tāpēc atliek vien pieņemt, ka visus instrumentus albumā iekļautajos skaņdarbos iespēlējis pats Sarnovskis - tas tā varētu arī būt (basa partijas gan ir aizdomīgi profesionālas), viņš to spētu. Kā redzams, Mareks palicis uzticīgs Jāņa Rokpeļņa dzejai dziesmu tekstos, un tas ir apsveicams solis, jo labāk klausīties Rokpeļņa “man bārda melna / kā velna delna / un nesaprotu es / ne velna” nekā kaut kādos tukšvārdīgos pašizdomājumos.
Mareka Sarnovska albumos vienmēr var atrast pa kādai muzikālajai pērlei - arī te tādas ir. Pirmām kārtām tas sakāms par sintīpopa stila ieturēto “Spārni”, otrajā vietā liekama trauksmainā “Šausmas”, atzīmējamas ir arī “Ota”, “Nakts” un “Mūri”. Protams, ir arī pa kādai bērnišķīgi “pāķīgai” dziesmai (piemēram, “Par dimantu”), bet tas normāli - dabiskais atbirums ir pieļaujams.
Šoreiz īpaši jāizceļ arī aranžējumi, kas veidoti ļoti profesionāli, arī instrumentālais pavadījums ir augstā līmenī. Un tomēr - nepamet sajūta, ka no šīm kompozīcijām varētu izdabūt ārā kaut ko vairāk, taču kā un ar kādiem paņēmieniem - lūk, tas ir jautājums.