Recenzija: Mareks Sarnovskis & Periscope – "Senas rētas ir mutes aizšūtas"
Mūziķis, producents, vairāku mūzikas projektu autors un dalībnieks Mareks Sarnovskis – lai gan plašākai auditorijai viņa vārds droši vien neko neizsaka (tas ir, tai auditorijai, kuras mūzikas patēriņš aprobežojas ar “Supernovas” un dažādu šovu skatīšanos), šis vīrs ir varen produktīvs un ražīgs jaunu skaņdarbu un albumu piedāvāšanā.
Jau nojucis skaits, cik albumu savas relatīvi ilgās karjeras laikā radījis Mareks Sarnovskis (vai tas arī ir svarīgi…), taču gada sākumā viņam atkal bija kaut kas jauns piedāvājams. “Mareks Sarnovskis ar saviem muzikālajiem domubiedriem (apvienība “Periscope”) piedāvā kopdarbības lielformāta retrospekciju 10 gadu garumā. Nosaukums “Senas rētas ir mutes aizšūtas” uzsver dziļu pārdzīvojumu un eksistenciālo jautājumu aktualitāti. Albumā iekļautas 18 kompozīcijas, kas sarakstītas 2014. gadā,” tā e-pastā vēstīja pats mūziķis.
Pēdējos gados Sarnovskis atzīmējies kopprojektā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Annu Sērumu (albumos “Neskaramam nepieskaros” ar Jāņa Rokpeļņa dzeju un “Piena aplis” ar Rutas Štelmaheres dzejoļiem) vai sologaitās (arī ar Jāņa Rokpeļņa dzeju), bet vispār viņš mūzikā aktīvi darbojas jau no pagājušā gadsimta beigām. Ar projektu “Mareks un draugi” izdoti divi albumi “Zemes mala” (2000) un “Es zinu…” (2003), bet pazīstamāka bija viņa grupa “Zemes mala” un tās albums “Ģeometrija” (2008). Apvienība “Periscope” - tā bija pēc “Zemes malas” un, kā redzams, arī bijusi visai ražīga.
Lai gan Mareks neko plašāk nav vēstījis, viņa Bandcamp profilā var redzēt, ka albuma “Senas rētas ir mutes aizšūtas” ierakstos piedalījušies vairāki pazīstami mūziķi. Par Annu Sērumu (ģitāra, vokāls) - tas pašsaprotami, bet vēl te manāmi arī tādi vīri kā Mārtiņš Burkevics (basģitāra) un Gundars Lintiņš (bungas), pāris dziesmām roku pielikuši Edgars Rubenis (ģitāra) un Kaspars Tobis (taustiņi). Stilistiski - laba ģitārmūzika, kurai pat nenākas lipināt klāt šo laiku modes birku “indī”.
Lai jūs nemulsina ieraksta tapšanas gads, jo Sarnovska mūzikai laika zobs netraucē - 2014. gads vai 2024. gads, starpība nav jūtama. Pārlapojot divos albumos ievietoto 18 dziesmu sarakstu, acs uzreiz aizķeras pie nosaukuma “Nika Keiva motīvs” - pie pašreizējās “keivomānijas” divu izpārdoto Siguldas koncertu sakarā uzreiz sagribas paklausīties, kāda ir šī dziesma (tai ir pat divas versijas). Un izrādās, ka tā nudien ir pati veiksmīgākā no visa apkopojuma - ar skaisti trauksmainu ģitāras motīvu un mazliet “melnu” tekstu. Noteikti var ieteikt arī dziesmu “Giljotīna” - gan klausāma, gan lasāma (teksta ziņā). Starp citu, ar tekstiem Sarnovskim vispār viss ir labākajā kārtībā. Tāpat viss ir kārtībā ar vēl vairākām dziesmām, piemēram, “Brīdinājums”, “Slepenā feja”, “Pielīmē mani” u.c.
Ar ko nav kārtībā? Pat grūti pateikt, taču kopējā šī darba noskaņa ir mazliet… “pāķīga”. Laikam pie vainas ir vokāls, kas kaut kā “nelīmējas” kopā ar šāda veida ģitārmūziku: lai arī Mareks dzied labi un kvalitatīvi, tas viss izklausās pēc “B Optimist” u.tml. grupām. Otrs - skaņu materiālam 1 stundas un 15 minūšu garumā jaudas jūtami pietrūcis, tāpēc nosacīto otro albumu vairāk par vienu reizi noklausīties būs pagrūti. Rezumējums: šo darbu noteikti var (un vajag) noklausīties, taču diez vai būs daudz tādu, kuru mājas fonotēkā šis apjomīgais garadarbs ieguls uz palikšanu.