Eksperts: ''Nameja gredzens'' nodara postu vēstures nozares darbam, nosvītrojot ieguldītās pūles

Arheologs Artūrs Tomsons portālā kinoraksti.lv skaidrojis vēsturiskās nepilnības filmā ''Nameja gredzens''.

Tomsons norāda uz faktu, ka jau izsenis pierādīts, ka Nameja gredzenam ar vēsturisko Nameju nekādas saistības neesot: ''Tomēr Nameja vārds kopš 30. gadiem jau Latvijā ticis saistīts ar patriotismu, dzimtenes mīlestību, nepadošanos svešām varām, cīņas turpināšanu svešumā. Tā nu Namejs ir gan gredzens, gan degvīns, gan tagad arī filma…''

''Ir skaidrs, ka cilvēks ar šādu vārdu ir dzīvojis 13. gadsimta beigās. Nameja vārdu piemin tikai divi rakstītie vēstures avoti - Livonijas Vecākā Atskaņu hronika un 14. gs. sākuma pāvesta Klementa V kapelāna Molianas Franciska izmeklēšanas protokols. Namejs tiek dēvēts gan par vadoni, gan valdnieku,'' raksta vēsturnieks.

Tomsons atzinīgi vērtē faktu, ka Latvijas kino vispār ķērušies pie vēturiskām tēmām, tomēr diemžēl skatītāji ''Nemeja gredzenā'' redzamo uztver kā burtisku vēstures attainojumu, nevis fantāziju.

''Filmas Nameja gredzens vēstījums arī ir visai vienkāršs - ļaunie ir melni, labie ir balti, ļaunie izstāsta savu ļauno plānu un klasiski smejas. Tā kā stāsta sižetiskā attīstība ir diezgan prognozējama, vēsturniekam atliek laiks skatīties apkārt un ievērot dažādas dīvainas lietas, vēsturiskas blēņas un jaunradītus mītus, kamēr sāk jau likties, ka vienīgais, kas filmu saista ar 13. gadsimta beigām un Vecākajā Livonijas Atskaņu hronikā aprakstīto Zemgales vadoni, ir Nameja un viņa priekšteča Viestura vārds,'' spriež vēsturnieks.

F64

Tomēr vēsturisko aplamību esot varen daudz.

''Alternatīvajā filmas realitātē zemgaļu galvenā dzīvesvieta atrodas jūras tuvumā un rada virkni jautājumu no stratēģiskās aizsargājamības viedokļa - grozies ar kameru, kā gribi, bet tomēr var tīri labi redzēt, ka zemgaļu pilij, kas atgādina Lido restorānu, ir uzcelta tikai viena aizsargsiena un tā pati no ēvelētiem dēļiem, kas parādījās daudz vēlākos gadsimtos,'' norāda Tomsons. ''Alternatīvajā realitātē zemgaļu slepenā svētvieta uzkrītoši atgādina britu neolīta laikmeta Stonhendžu no aptuveni trešā gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas, lai gan filmas darbība notiek viduslaiku sākumā. Alternatīvajā realitātē zemgaļi izskatās kā no seriāla Vikingi izkāpuši, tikai kļūdas pēc tiem kāds piespraudis 13. gadsimtā no modes jau vairākus gadsimtus izgājušās stopsaktas un pūcessaktas, kādu zemgaļiem vispār jau nu nemaz nebija no laika gala...''

''Šādus absurdus, rekonstruktorismus un vienkāršas aplamības var saskaitīt dučiem - 11. gadsimta latgaļu tērps 13. gadsimta zemgaļu vadonim kāzu ainā, ugunsapbedīšana laivā skandināvu stilā, indiāņu saliekamie koka krēsli ar jumīšiem, uz zemgaļu karotāja deniņiem kopā ar latvju zīmītēm uztetovētais islandiešu maģiskais simbols no 17. gadsimta... Pat zemgaļu valdnieka troņa koka rotājumi ir klāti ar Latvijas teritorijai aplam svešādu, skandināviski-ģermāniska pinuma ornamentu, kāds pie mums ir visai rets, ja ne mazzināms,'' nopūšas vēsturnieks. ''Dažas ādas bruņas brīžam atgādina kaut ko no sadomazohistu ekipējuma ar nefunkcionālām siksnām un sprādzēm, kas neko nesatur kopā.''

''Diemžēl viss iepriekš minētais nodara diezgan lielu postu vēstures nozares darbam, ar vieglu rokas mājienu nosvītrojot pūles, kas tiek ieguldītas, skaidrojot sabiedrībai ''kā bija patiesībā'', - tagad iznāk, ka nekam tādam nav nozīmes, jo ikviens, kuram izdodas savākt naudu filmas budžeta apjomā, var iedomāties, ka līdz ar to kļuvis pilnīgi kompetents visos vēstures jautājumos, vai vienkārši ignorēt tos,'' rezumē eksperts.