Lai gan jaunā Rīgas kinostudijas dokumentālā filma Padoties aizliegts radījusi pietiekami lielu ažiotāžu, mēģināt to slavēt tomēr ir bezcerīgs pasākums. Ja palasa medijus, Latvijā diemžēl kā filma, tā šedevrs. Uz papīra, protams, ne ekrāna, un diez vai ir vēl kāds muļķis, kas šīm pasakām tic.
Fakti tomēr ir tādi, ka Padoties aizliegts, lai gan latviešu filma un turklāt dokumentālā, iekļauta Forum Cinemas repertuārā. Šķiet filmu izrādītāji dokumentālajam darbam tādu uzmanību izrāda tikai ārkārtējos (lasiet, peļņu sološos) apstākļos. Nezinu gan, kādi šajā gadījumā ir tās kases panākumi, bet skatītāji kinoteātra mājas lapā tai labprāt iedevuši četras zvaigznītes no piecām. Pieļauju arī, ka Latvijas mērogā šai filmai, pareizi iepakotai un pasniegtai, vajadzētu būt ekselentiem reitingiem, ja to izrādītu televīzijās, jo principā Padoties aizliegts varētu kļūt par darbu, kas piesaista publiku pat šābrīža smagajos apstākļos.
Filma ir pietiekami iespaidīga, un, paldies dievam, nav taisīta pusanalfabētiskajā Discovery kanāla formātā, kas, manuprāt, noārda robežu starp dokumentālo filmu un televīzijas raidījumu ar reklāmai ierēķinātām pauzēm. Tās veidotāju uzdevums bijis šķietami vienkāršs – ar kameru sekot izvēlētajiem varoņiem un neuzbāzties ar idiotiskiem jautājumiem. Tomēr šajā vienkāršībā slēpjas milzu sarežģītība, jo panākt, lai filmas stāsts loģiski izstāstītos pats, iztiekot bez aizkadra tekstiem un anotācijām, ir pietiekami augsta pilotāža. Šajā ķinītī lietas tomēr notiek.
Pirmajā acu uzmetienā Dzintara Dreiberga kinodarbs uzprasās pēc epiteta – skarbs. Tomēr skatoties Padoties aizliegts atkārtoti un atbrīvojoties no negaidītības un šoka elementa, rodas pārdomas par to, kas tad īsti ir skarbs – mūsu dzīve vai filma. Laikam jau tomēr dzīve. Varu gan pieļaut, ka jūtīgākas mammas, ieraugot apmēram četrgadīgu puišeli, kas, uzmodināts sešos no rīta, ar asarās drebošu lūpu ceļ svara stieni vai tiek peldināts tajā sezonā, kad citi labāk staigā kažokos, sacels pamatīgu brēku. Un tomēr, ar ko agrīna specializācija baletā, mūzikā vai mākslas vingrošanā ir labākas, vieglākas, nesāpīgākas? Principā, kaut kas savā ziņā līdzīgs notiek gandrīz visos gadījumos, kad vecāki bērnu vietā izlemj viņu nākotni, mēģinot izaudzināt nākamos olimpiskos čempionus vai maijas pļiseckas. Par tapšanas ķēķi mēs parasti neuzzinām neko, vai tikai ārkārtas gadījumos. Te nav ārkārtas gadījuma – šajā filmā redzami gan mazie puišeļi no mājas video arhīviem, gan divi jauni vīrieši, kas izauguši nebūt nesūkstās, ka tēvs viņus sācis trenēt no pāris gadu vecuma. Turklāt arī tēvs nebūt nav neveiksminieks, kurš atspēlējas dēliem par savu nepiepildīto dzīvi.
Ja paskatāmies plašāk, filma ir ne tik daudz par skarbumu, bet gan par Latvijai netipisku vīru, kas negriež nevienam ceļu un iet uz savu mērķi. Aivars Ritenieks būtībā ir tas īstais vecis, kas diemžēl nekad nav bijis vajadzīgs nedz latviešu literatūrai, nedz arī dzīvei. Tāds 150 kilogramu smags spēkavīrs, kas nepakļaujas mūsu sabiedrības slēptajam matriarhātam un neslēptajam abu dzimumu bābismam. Viņam pagalmā būrī sēž īsts lācis, viņš kā uzņēmējs un zemessargs spējis tikt galā gan ar reketieriem, gan citiem deviņdesmito gadu bandītiem un netaisās nevienam klanīties arī tagad – pat tad, ja kāds Ritenieku stipri vēlas izsēdināt no laivas. Bravūrīgs un spēcīgs savā pašapziņā. Un ir labi, ka laikā, kad klanāmies katram naudīgam salašņam, zaudējuši pēdējās lepnuma paliekas, mums viņu parāda. Ticu gan – vecākā Ritenieka teksti varētu nepatikt daudziem: politiķiem, karojošām feministēm, minoritātēm, boksa federācijas bosiem, humānajiem cūku kāvējiem, bet uz vispārējās politkorektās tolerances fona laiku pa laikam arī šādam viedoklim ir sava vieta, jo viņam daudzās lietās ir taisnība.
Skatīties vai neskatīties šo filmu – neņemos jums kaut ko ieteikt, jo šis ir tas gadījums, par ko Hardijs Lediņš savulaik teica apmēram tā – brilles labāk nenoņemt, jo var būt, ka nāksies vemt. Nezinu arī, vai bija vajadzīgs ieteikums filmu skatīties cilvēkiem tikai no sešpadsmit gadu vecuma. Drīzāk gan to nerekomendētu ļaudīm ar vājiem nerviem un smalku estētisku struktūru. Šoks var būt visnotaļ pamatīgs. Bet domājiet paši.
Kā bezkaislīgi apgalvots Padoties aizliegts īsajā aprakstā: «tēvs audzina dēlus par olimpiešiem. Bokss ir viņu dzīve. Kas stājas pretī drosmīgajai ģimenei? Kāda ir uzvaras cena? Latviešu sporta un ģimenes kaislības filmā par tēvu un treneri Aivaru Ritenieku.» Par spīti sausajai anotācijai, filma tomēr ir pat ļoti kaislīga un piekrītu tiem skatītājiem, kas filmai iedevuši četras zvaigznītes, pat tad, ja tie ir Padoties aizliegts veidotāji un viņu atbalstītāji.