Patlaban uz lielajiem ekrāniem Latvijā redzama pašmāju dokumentālā filma «Padoties aizliegts». Tās tapšanā savu stingro ķepu ir pielicis arī Ēriks Jēkabsons – tas, kuru presē pasniedz kā politiķi, mācītāju, bokseri un kura parādīšanās publiskos pasākumos joprojām piesaista uzmanību, sak, ko no viņa vēl varam vai klusībā ceram sagaidīt...
Pietrūkst «american dream»
Pēc filmas «Padoties aizliegts» pirmizrādes uz «Forum Cinema» ekrāniem apsveikumus saņēma ne tikai radošā grupa ar režisoru Dzintaru Dreibergu priekšgalā, bet arī Ēriks Jēkabsons. Tieši viņš bija tas, kurš saveda kopā producenti un scenāristi Elvitu Ruku ar Ritenieku ģimeni Ragaciemā. Rezultātā tapis aizkustinošs, pārdomas raisošs stāsts, kura pirmie kadri ir pat šokējoši – piecgadīgs puika, sasprindzinājis trauslo ķermenīti, ar asarām acīs cenšas pacelt svaru stieni, un padoties aizliegts, jo turpat aiz muguras, dūres saspiedis, stāv tēvs. Puika stieni paceļ, tēvs uzelpo, un mēs sākam iepazīt pirmajā mirklī bērnu šķietamo mocītāju – Ritenieku Aivaru: ļoti kolorītu, pretrunīgu vīru, kurš ar ģimeni 20 gadu laikā Ragaciemā ir uzbūvējis svarcelšanas un boksa zāli. Tas, kura dēli, tēva skarbajā vadībā sākuši trenēties svarcelšanā, viendien paziņoja, ka grib kļūt par olimpiskajiem čempioniem boksā, un, iespējams, par tādiem arī kļūtu, ja vien vietējā sporta birokrātija neliktu šķēršļus. «Šī emocionālā, skaudrā filma ir par to, ko ar ticību, gribasspēku un darbu var sasniegt,» saka Jēkabsons, piebilstot, ka viņam izskaņā gan pietrūcis tas, ko sauc par «american dream» – vairāk pozitīvisma - nobeigums sanācis uz tādas Austrumeiropas pesimisma nots.
Par stulbumu un vīzijām
Un kāds pašlaik ir Jēkabsona sapnis? Izskatās, ka viņš ir pagājis no visa malā. «No dzīves jau nav iespējams paiet malā,» seko atbilde. Ar skaļiem paziņojumiem pametis politisko skatuvi, pēc ilgām pārdomām Jēkabsons tomēr izlēma palikt Latvijā, nevis atgriezties ASV, kuras viņš sauc par savām otrajām mājām. Jēkabsons pašlaik darbojas vairākos projektos – Rīgā viņš grasās atvērt sava fonda «Culture Bridge International» filiāli. Pats ar interesi vēro, kādu, iespējams, neierastu pavērsienu iegūs jau ar pirmo reizi popularitāti ieguvušais «Drosmes rings». Viens no filmas «Padoties aizliegts» varoņiem Arnis Ritenieks, augstas klases bokseris ar starptautisku pieredzi, vairākus gadus skolojies ASV, no turienes pārveda ideju par šādiem publiskiem tautas cīņu klubiem. Tā uzdevums – latviešu vīriešiem, kuri, kā novērojis Jēkabsons, ir pabailīgi un pagļēvi, parādīt boksu kā džentlmeņu cīņu, kā tas ir visur pasaulē, nevis tā, kā tas diemžēl beidzamajā laikā ir pie mums – biežāk saistīts ar kriminālajām aprindām. Bet visneparastākais esot tas, ka cilvēki šo «Drosmes ringa» ideju esot pārtvēruši kā iespēju vienoties zem bruņnieciskiem ideāliem. Iespējams, ka tieši cēls mērķis, ideāli un nākotnes vīzija ir tas, kā šobrīd visvairāk pietrūkst Latvijā.
Staigājošs psihoterapeits un Berezovska «draugs»
Stāstot par sevi, Jēkabsons ar skumju smaidu piebilst, ka pēdējā laikā viņš esot kļuvis par tādu kā staigājošu psihoterapeitu, – vairāk vai mazāk pazīstami cilvēki pie viņa vēršas pēc emocionāla atbalsta, kad sabrucis bizness un kopā ar to veselība vai ir kļuvuši par lielu, pat miljonu vērtu finansiālu mahināciju upuriem. Šis laiks, Jēkabsona skatījumā, ir pat grūtāks nekā tas, kad mūsu mērķis bija Latvijas neatkarība, jo pašlaik ar valdošo visatļautību, hedonismu, kad nevar saprast, kur draugi, kur ne, grūti pat nošķirt, kas labs un kas slikts.
Klausoties Jēkabsonā, tā vien gribas iestarpināt: «Ja jau esi tik gudrs un redzošs, nāc un atkal stājies pie politiskās virtuves plīts!» Un tajā pašā laikā uzreiz iedomājos, kā atkal tiks cilāts Džeimsa Bonda filmas cienīgs skandāls, par to kā laikā, kad Jēkabsons bija iekšlietu ministrs, Rīgā ieradās toreizējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina visnemīlētākā persona Boriss Berezovskis. «Ko jūs domājat ar vārdu skandāls?» Jēkabsons pārjautā. «Tur jau tā lieta, ka viss, kas notika, bija starptautiskas likumdošanas ietvaros. Jo es neizdevu Borisu Berezovski tāpēc, ka viņš saskaņā ar Lielbritānijas tiesas lēmumu ir politiskais bēglis, kuram ir leģitīmas tiesības ceļot pa Eiropu. Mans «noziegums» bija tas, ka es viņu neizdevu Kremlim, neizdevu Putinam, bet tā pat nebija mana izvēle, pretēji presē izskanējušajai informācijai, kurā jau tiku nodēvēts par Berezovska draugu. Šajā gadījumā Latvija parādīja savu nostāju un tik vien kā ievēroja Ženēvas konvenciju par politisko bēgļu neizdošanu. Protams, es izjutu arī personisku spiedienu, un Latvijā bija pilns ar ārzemju specdienesta darbiniekiem, un situācija patiešām līdzinājās Džeimsa Bonda filmu sižetiem, bet par šī stāsta detaļām sīkāk varbūt citreiz.»