APRITĒ: "Māsai Kerijai" atdzimstot
Šomēnes atdzimšanu piedzīvos muzikālais iestudējums Māsa Kerija – tā pirmizrāde 16. februārī notiks Kultūras centrā Siguldas devons, bet turpinājumā paredzētas vēl padsmit izrādes. Galvenajā lomā – dziedātāja Kristīna Zaharova.
Šogad Raimonda Paula un Jāņa Petera kopdarbs Māsa Kerija atzīmēs 40 gadu kopš pirmās tikšanās ar skatītājiem, bet pavisam drīz tas režisora Valda Lūriņa un horeogrāfa Alberta Kivlenieka kopīga darba rezultātā parādīsies jaunā iestudējumā, kur «noteicošā būs mūzikas un dejas valodas sintēze». Galvenajās lomās iejutīsies Kristīna Zaharova, Rihards Lepers un Normunds Rutulis.
Gan aktrise, gan dziedātāja
Pēdējā gada laikā dziedātāja Kristīna Zaharova kļuvusi par muzikālo izrāžu nemainīgu vērtību - viņas kontā ir dalība Eduarda Rozenštrauha simtgades jubilejas koncertprogrammā, kabarē stilā ieturētajā dziesmu stāstā Draugs, nejautā. Alfrēds Vinters, Ziemassvētku tūrē Tik klusa un svēta, arī Daugavpils teātra mūziklā Džeina Eira. «Es jau pat vairs tos neskaitu! Viens projekts nomaina otru - skatos, lai tie nepārklātos, lai katram varētu pievērsties pilnībā,» smejas Kristīna, kurai šoreiz tikusi galvenā - Kerijas - loma. «Iesākumā man viss likās sarežģīti,» vaicāta par darbu pie lomas, atzīst dziedātāja. «Kaut vai horeogrāfija, ko veido Alberts [Kivlenieks] - man likās, ak, Dievs, es taču ar to nekad netikšu galā! Bet - mēģini, mēģini, mēģini, un beigās sanāk! Protams, dejotāji ar to nodarbojas jau no mazotnes, un viņiem visas kustības jau ir ķermenī iestrādātas, savukārt dziedošajiem aktieriem ir, pie kā strādāt.» Kristīna ir pabeigusi Krievijas Teātra mākslas universitātes, pazīstamas kā GITIS, Estrādes fakultāti. «Šajā izrādē varu likt lietā visas tās iemaņas, kuras apguvu Maskavā - horeogrāfiju, aktiermeistarību, dziedāšanu. Mūsu profesors [Valērijs Garkaļins] mums teica, ka vēloties, lai kļūstam par sintētiskiem māksliniekiem, tas ir, prastu pilnīgi visu - gan dziedāt, gan dejot, gan apliecināt sevi dramatiski, turklāt to apvienot, pārslēdzoties no viena tēla otrā. Šajā izrādē tas arī realizējas. Būs daudz emociju un pārdzīvojumu - neviens nepaliks vienaldzīgs, katrs šajā stāstā atradīs kaut ko sev interesantu. Būs gan humors, gan drāma, bet pāri visam, protams, Raimonda Paula lieliskā mūzika,» uz izrādēm vilina dziedātāja. Šomēnes izrādes vēl būs arī Ogrē (17. februārī), Ādažos (22. februārī), Liepājas Olimpiskajā centrā (23. februārī) un Vidzemes koncertzālē Cēsis (24. februārī), savukārt martā Māsa Kerija viesosies arī Valmierā, Jelgavā, Rīgā un citur.
Ar Maskavas diplomu kabatā
Pēc izglītības Kristīna ir estrādes mākslas bakalaurs. Slavenajā GITIS, kas šobrīd ir Teātra un mākslas universitāte, bet savu vēsturisko abreviatūru saglabājusi kā zīmolu, iestājās 2010. gadā. Viņa tajā mācījās četrus gadus, bet pēc tam vēl trīs gadus palika Maskavā, lai strādātu. Atgriešanās notika 2017. gadā. «Birokrātija,» vienu no atgriešanās iemesliem min Kristīna. «Es negribēju mainīt pilsonību, bet ar Eiropas Savienības pasi tur ir ļoti grūti - darba atļaujas, reģistrācijas, vīzas un neskaitāmi citi dokumenti. Un, protams, par visu jāmaksā. Bet tas bija tikai viens no iemesliem. Sāku aizvien biežāk braukāt uz Rīgu, acīmredzot emocionāli jau bija nogurusi no Maskavas. Es šeit sev atradu mieru, Rīga man sāka kļūt ļoti mīļa, un es izlēmu atgriezties.»
Interesanti, ka universitātē viņa nokļuvusi relatīvi nejauši. «Aizbraucu uz vokālajām meistarklasēm pie pedagoģes Ludmilas Afanasjevas, un viņa pēkšņi ieteicās, ka GITIS notiek iestājeksāmeni, vai negribot pamēģināt? Nodomāju, kāpēc ne! Palīdzēja sagatavoties Krievu Drāmas teātra aktrise Jeļena Sigova un viņas mamma, kura ir runas pasniedzēja. Aizbraucu uz noklausīšanos, tai bija trīs kārtas, bet mani jau no pirmās kārtas uzaicināja uz iestājeksāmenu. Es biju ļoti atbrīvota, uztvēru to kā uzstāšanos nelielas auditorijas - eksaminētāju - priekšā. Kad piezvanīju uz dekanātu un man pateica, ka esmu uzņemta, tad gan bija šoks - viss, dzīve mainās, jākravā čemodāni!» smejas Kristīna. Iejusties milzīgajā pilsētā nav bijis viegli. «Pirmajā gadā nesapratu, kā tur cilvēki vispār dzīvo, kā viņi kaut ko tajā drūzmā pagūst utt.» Vēlāk jau uzradušies draugi, iepazīta vide. «Kā jau mums, meitenēm - svarīgi noskaidrot, kur ir frizētava, kur - manikīrs, kur ko izdevīgāk nopirkt un tādas lietas. Daudz ko darījām pašas, piemēram, viena otrai krāsojām matus,» joko dziedātāja. «Pēc universitātes iesākumā strādāju Maskavas Mūzikla teātrī, kur uzstājos muzikālajos uzvedumos, bet pēc tam - teātrī Teatrium, ko vada Terēza Durova, slavenās cirka mākslinieku Durovu dinastijas pārstāve. Es tiku pie galvenajām lomām. Šis teātris izceļas ar krāšņiem uzvedumiem - dzīvais orķestris, skaisti tērpi utt. Liela zāle, ap 1000 vietām, bet mēs dažkārt spēlējām divas vai pat trīs izrādes dienā. Galvenais, kas man patika - ja parasti lielajos teātros ir kaut kādas aizkulišu intrigas, tad te nekā tāda nebija, tajā bija draudzīga un ģimeniska sajūta. Un tomēr sajūtu līmenī sapratu, ka jābrauc mājās.»
Dzimusi Vitebskā, augusi Alūksnē
Kristīna dzimusi Baltkrievijas pilsētā Vitebskā, bet uzaugusi Alūksnē, krieviski runājošā ģimenē. Neskatoties uz to, dziedātāja latviski runā bez akcenta, vienīgi sarunas raitumam teikumu dažkārt pabeidz krieviski. «Es skolā daudziem rakstīju priekšā sacerējumus un pat piedalījos latviešu valodas olimpiādēs!» palepojas dziedātāja. «Mana vecmamma ir latviete, bet vectēvs ir krievs. Mamma mācījās Vitebskā, kur es piedzimu, un kādu trīs mēnešu vecumā mani aizveda uz laukiem Alūksnē. Vecāki izšķīrās, kad biju vēl pavisam maziņa, līdz skolas gaitām mani audzināja vecmāmiņa ar vectētiņu - viņiem iestājās otrā jaunība. Vecvecākiem piederēja lauku saimniecība - tur bija, ko noņemties! Stādījām un lasījām kartupeļus, vācām sienu, ravējām dārzu. Vecmāmiņa man ļoti daudz lasīja, bet vectēvs ievirzīja skatuves lietās. Viņš pamanīja, ka esmu ļoti atraisīts bērns - man nebija bail uzrāpties uz suņu būdas un desmitiem kartupeļu talkas dalībnieku acu priekšā pusdienu laikā pēkšņi sākt dziedāt un izklaidēt viņus ar kādu priekšnesumu. Pusaudžu vecumā šī atbrīvotība diemžēl sāk zust - parādās kompleksi, sāc pats sevi analizēt utt., bet kā bērns vienkārši dari to, kas patīk. Žēl, ka pieaugušie šo iekšējās brīvības sajūtu vairs nespēj saglabāt.»
Alūksnes mūzikas skolā pabeigta klavieru klase, vokālā nodaļa un kordiriģēšana, savukārt plašākos ūdeņos Kristīna iestūrēja ar dalību LTV šovā Latvijas talants un LNT šovā Zvaigžņu lietus 2 (2008. gads), kurā viņa kopā ar franču uzņēmēju Nikolā Roldānu uzvarēja. Pēc tam Kristīna atzīmējās Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajās atlasēs: Latvijā viņa bija otrā, duetā ar Anniju Putniņu izpildot Mārtiņa Freimaņa Angel Of Mine, bet Īrijā ieguva otro vietu ar Laura Reinika I Wish I Could Pretend. Tas bija 2009. gadā. «Toreiz Eirovīzijas fināls notika Maskavā, un, re, - nākamajā gadā, iestājoties universitātē, vienalga tiku līdz Maskavai! Starp citu, jau 15 gadu vecumā reiz sapnī redzēju Maskavu - guļu, skatos pa dzīvokļa Torņa ielā Alūksnē logu un cauri bērziem redzu nevis Alūksnes skatus, bet Kremli!» smejas Kristīna.
Par saviem brīvā laika pavadīšanas veidiem dziedātāja pirmām kārtām sauc sportu (fitnesu) un pastaigas. «Pēdējā laikā man iepaticies adīt - tā ir lieliska meditācija, kas aizvirza no dažādām domām, lai gan prasa arī lielu koncentrēšanos. Man patīk lasīt, skatos labas filmas. Taču vispār... Maskavā es visu laiku dzīvoju kopā ar kādu - iesākumā kopmītnēs, pēc tam kopā ar draudzenēm īrējām dzīvokli - un praktiski nekad nebiju viena. Es pat bažījos, kā būs dzīvot vienai. Bet Rīgā es dzīvoju viena pati, un man tas ir tāāāāā iepaticies! Tiešām! Tā ir sava pasaulīte. Ja vēlos, varu kādam piezvanīt, taču man nav vajadzības pēc sabiedrības visu laiku. Es tiešām sāku kaifot no šīs izjūtas! Varbūt tas ir vecums? Man taču drīz būs 30!» smejas komunikablā dziedātāja.