Akurāt pirms nedēļas apritēja četri mēneši, kopš LNT raidījuma Degpunktā vadītājas lomā iejutusies Diāna Eisaka, kura iepriekš šajā pašā raidījumā divus gadus nostrādāja kā reportiere. Skatītāji viņu ir pieņēmuši, un tā ir pati galvenā atzinība.
Pati sava laika noteicēja
Kad klajā nāca vēsts, ka no LNT raidījuma Degpunktā aiziet tā ilggadējā vadītāja Ieva Brante, daudziem radās jautājums, kas stāsies šīs efektīgās TV personības vietā. Šķiet, šis jautājums ilgi mocīja arī producentus, jo Ievai ilgstoši netika dota brīvlaišanas vēstule. Beigu galā visi meklējumi noveda pie atraduma pašu mājās - līdzās Kristapam Rūķītim kā vadītāja debitēja Diāna Eisaka, šā raidījuma žurnāliste, kura bija bērna kopšanas atvaļinājumā. «Patiesībā man šķita, ka būs grūtāk,» vaicāta par izjūtām jaunajā ampluā, vaļsirdīgi atzīst Diāna. «Ne tik daudz darba ziņā, cik tā apvienošanā ar mājas gaitām. Beigās izrādījās, ka viss ir ļoti forši, un priecājos, ka piekritu [kļūt par raidījuma vadītāju]. Man kā jaunajai mammai šis darbs vairāk ir kā hobijs. Ļoti maz jauno mammu tiek ārpus mājas vairāk nekā uz pāris stundām, bet man ir šāda iespēja. Darbā mani sapucē, ir iespējas parunāties ar kolēģiem un, protams, arī darīt savu darbu. Man tas palīdz labāk justies un būt pašpārliecinātākai. Tā ka - viss ir ļoti labi!» Cik noprotams, viņai īpaši tīk jaunais darba režīms: «Kad kā žurnāliste veidoju sižetus, visur braukāju un rakstīju tekstus, bet tagad apkopoju citu žurnālistu rakstīto un nolasu to kadrā - materiāls praktiski jau ir sagatavots. Un līdz ar to viss mainās. Piemēram, man kā žurnālistei darbs dažkārt iejaucās arī ikdienas plānos: aizej no rīta uz darbu un 95% gadījumu nezini, ko šajā dienā darīsi, uz kuru Latvijas galu brauksi, kas būs tavs dienas izaicinājums. Ejot uz darbu, vari domāt, ka vakarā iesi uz teātri vai kino, bet mājās ierodies trīs stundas vēlāk par plānoto. Savukārt kā raidījuma vadītājai man ir savs grafiks - zinu, cikos ieradīšos studijā un cikos braukšu mājās.»
Protams, Diāna apzinājās, ka vismaz iesākumā tiks salīdzināta ar savu priekšteci. «O, jā! Kad kā žurnāliste braucu veidot sižetus, ļoti daudzi lūdza pasveicināt Ieviņu, bieži viņu pieminēja utt. Sapratu, ka salīdzinās, jo jau pierasts pie balss un intonācijas, kas man ir krietni maigāka nekā Ievai, taču drīz vien par to vairs nedomāju. It īpaši, kad saņēmu labas atsauksmes no tuviniekiem un arī nepazīstamiem cilvēkiem. Es jau neko nevaru darīt - es esmu es, Ieva ir Ieva, gan jau cilvēki pieradīs! Mēģināju to uztvert vienkārši,» saka Diāna.
Braukājusi uz ugunsgrēkiem
Raidījuma Degpunktā tematika nav domāta cilvēkiem ar vājiem nerviem, tāpēc ar apbrīnu var lūkoties uz katru, kas spēj veidot tam atbilstošus sižetus. Daži aizķer stiprāk - to atzīst arī Diāna. «Esmu diezgan daudz braukājusi uz sižetiem, kas saistīti ar ugunsgrēkiem. Palicis atmiņā ugunsgrēks tepat Pierīgā, kur bija gājusi bojā vesela ģimene - četri cilvēki. Aizbrauc un pat nezini, ko darīt - kā runāt, ko teikt. Izrādījās, ka pie šīs nodegušās mājas stāv kādi desmit šīs ģimenes tuvinieki, un tad gan jūties šausmīgi slikti, ka ir pie viņiem jāiet un jāuzbāžas ar saviem jautājumiem. Tādos brīžos ir jābūt kā psihologam - jāparunājas, jāuzklausa,» atminas žurnāliste. «Kad jau biju stāvoklī, devos uz ugunsgrēku kādā pilsētā - māmiņa ar mazu bērniņu izlēca pa logu, jo viņai īsti nebija, kur no šā ugunsgrēka glābties. Vēlāk vēl izrādījās, ka viņa bija stāvoklī. Toreiz mani tas tik emocionāli pašu aizskāra, ka sēdēju mašīnā ar asarām acīs un domāju, ko tagad darīt. Šādos brīžos jūties gandrīz vai vainīgs par to, ko dari, empātiski sasaistot šo situāciju ar sevi, iedomājoties savas sajūtas. Tas man visvairāk iespiedies atmiņā, bija ļoti grūti saņemties šim sižetam.»
Bet kā šādos gadījumos nepaņemt darbu uz mājām, tas ir, atslēgties no šāda veida traģismiem un par tiem vairs nedomāt? «Mana mamma ir mediķe, un es bieži esmu uzdevusi jautājumu, kā viņa var atslēgties no darba. Viņa apzinoties, ka vienkārši dara savu darbu, un, atnākot mājās, vairs par to nav jādomā. Man bija līdzīgi. Jā, bija daži sižeti, kurus mājās pārstāstīju vai ar kolēģiem pārrunāju, jo tie bija mani ar kaut ko šokējuši, bet mani mierināja - ai, ar laiku pieradīsi! Un tiešām - tas notika kaut kā automātiski, pats no sevis! Protams, ja tā nebūtu noticis, tad man jau pēc pāris mēnešiem būtu grūti vai pat neiespējami strādāt. Žurnālisti, tāpat kā mediķi, ugunsdzēsēji un tamlīdzīgu profesiju pārstāvji, nedrīkst būt empātiski. It kā tādiem vajadzētu būt, taču tajā pašā laikā pašam būs ļoti grūti.» Diānai ir arī misijas apziņa - atvērt sabiedrībai acis, informējot par to, kas notiek apkārt. Bez tam sirdi silda pozitīvie sižeti, kad raidījumam izdodas palīdzēt vākt ziedojumus nelaimes gadījumos cietušajiem un kāds, piemēram, tiek pie jaunas mājas nodegušās vietā.
Maiga meitene smagās tēmās
Diāna ir no Saldus, skolā viņai labi gājis sacerējumos, tāpēc arī sākts domāt par žurnālistiku. «Skolā mīļākie priekšmeti bija latviešu valoda un literatūra. Man patika domraksti, tāpat kā citi jaunībā rakstīju arī savus dzejoļus un stāstiņus. Žurnālistiku izvēlējos vidusskolas pēdējā posmā, taču mācīties gāju, ne tik daudz domājot par rakstīšanu, kā par raidījuma vadītāju-moderatoru darbu - lai gan neko par to vēl nezināju, prātoju, ka varbūt tas būtu man piemērots. Tā veiksmīgi viss arī sanāca - iesākumā varēju izpausties ar rakstīšanu žurnālā SestDiena, bet pēc tam kaut kādā mistiskā kārtā nonācu arī pie raidījuma vadīšanas.»
Patiesībā tik «mistiska» šī nonākšana nemaz nebija: rakstot žurnālam, Diāna gribējusi kaut ko mainīt, mesties citos plašumos, tāpēc sūtījusi savu CV dažādiem medijiem. «Paskatoties kaut vai sludinājuma portālu ss.lv, žurnālistikai piedāvājumu praktiski nav, un, ja ir, tad lielākoties darbam krievu valodā interneta portālos. Iespēju nav daudz, bet gribēju pamēģināt kaut ko jaunu. Cerēju, ja arī tas nebūs saistīts tieši ar žurnālistiku, varbūt vismaz kāds darbs televīzijā, piemēram, asistentes amatā, lai apskatītos, kā tur ir. Kad sūtīju [CV], man tiešām nebija konkrēta mērķa. Taču kādā dienā ieraudzīju Degpunktā sludinājumu, kurā meklēja reportierus. Aizpildīju, nosūtīju, bet mājās savējiem teicu, ka, pirmkārt, mani noteikti tur nepieņems, otrkārt - es taču nestrādāšu Degpunktā! Un - re, vajag tikai kaut ko tādu pateikt! Aizgāju uz vienu atlasi, uz otru un beigās jau varēju savējiem teikt, ka - nu, jā, laikam tomēr pamēģināšu tur strādāt. Šis darbs Degpunktā man atnāca, neko speciāli nedomājot un neplānojot. Tātad tā tam laikam arī vajadzēja notikt.» Pati Diāna sevi raksturo kā visai maigas dabas cilvēku, tāpēc viņas pievienošanās lielākoties kriminālo tematiku atspoguļojošam raidījumam bijis pārsteigums pat savējiem. «Kad sāku strādāt [Degpunktā], neviens neticēja, ka tas varētu būt uz ilgu laiku. Arī mammas draugi esot teikuši - ak Dievs, viņa taču tāda maiga un mīlīga meitenīte, ko viņa darīs Degpunktā?! Taču, manuprāt, šis raidījums mani norūdīja, jo žurnālistam ir jāspēj saņemties kaut vai piezvanīt vai uzrunāt cilvēkus - līdz šim tā man ļoti trūka. Kad es mācījos skolā, biju diezgan klusa, bet tagad man vairs nav problēmu ar kādu runāt - tas man bija vajadzīgs, ne tikai attīstot profesionālās iemaņas kā žurnālistei, bet arī kā cilvēkam vispār. Nekautrēties un nebaidīties par sevi, nedomāt, ka esi sliktāks par citiem, lai kaut ko spētu paveikt, - tās ir ļoti noderīgas īpašības. Degpunktā man pilnīgi noteikti ir nācis par labu, lai iedrošinātu sevi.»
Kopā ar labāko tēti pasaulē
Protams, Diānas galvenais prieks un acuraugs ir dēlēns Ignats, kuram tiek veltīts praktiski viss brīvais laiks - iepriekš vakarus pēc darba aizņēma CrossFit (augstas intensitātes funkcionālie treniņi) un ceļošana. «Mans hobijs trīs gadus bija krosfits - gājām uz treniņiem kopā ar draugu, taču tā vietu aizņēma darbs. Pēc bērniņa piedzimšanas biju gatava atgriezties treniņos, taču nāca darba piedāvājums, līdz ar to šobrīd krosfitam laika neatliek, taču plānoju kaut kad atsākt,» stāsta žurnāliste. «Savukārt ceļošana - tā ir iepauzēta līdz brīdim, kad arī dēliņam būs interese par kaut ko ārpus mājas, kaut vai par zooloģisko dārzu.»
Pēc bērna piedzimšanas mainās sieviešu priekšstati gan par uzmanības veltīšanas apjomiem, gan brīvā laika sadali u.tml., bet Diāna par to ir tikai priecīga. «Man prieks, ka būt par mammu nav tik nomācoši, cik kādreiz to var lasīt dažādos māmiņu interneta saitos par depresiju un tamlīdzīgām kaitēm. Mēs šobrīd tiekam galā divatā - aukles mums nav, abas omes arī dzīvo patālu, tāpēc viens ir mājās, otrs brauc uz darbu, un otrādi. Darbs ir iespēja nebūt tikai mammai pēc formulas 24 reiz 7. Šāda iespējamība, protams, ir ļoti atkarīga no otras pusītes, bet mums [ar dēlu] ir ļoti, ļoti, ļoti paveicies ar tēti. Es zinu, ka visiem bērniem viņu tētis ir pats labākais pasaulē, bet mūsu tētis patiešām ir labākais tētis pasaulē!» neviltoti un no sirds saka Diāna. «Man ir prieks, ka man ir iespēja izkustēties no mājas - dēliņš ir kārtīgs un paklausīgs, arī šajā jomā viss ir kārtībā. Man ir iespēja priecāties, nekādās depresijās neslīgt, bet izbaudīt šo laiku un ik mirkli no tā. Viss kaut kā ļoti forši ir sakārtojies!»
Diāna Eisaka
Dzimusi 1993. gada 13. maijā Saldū
Izglītība: Saldus ģimnāzija, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, komunikāciju zinātņu bakalaurs
Karjera: žurnāls SestDiena, LNT raidījums Degpunktā. «Bet mans pirmais darbs žurnālistikā bija Saldus Avīzē - tiesa, diezgan nelielu laiku»
Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedrs Jānis, dēls Ignats (7 mēneši)
Hobiji: sports, it īpaši CrossFit. «Pašlaik ar krosfitu tiek iepauzēts, bet ir domāts atsākt treniņus. Mēs dodamies uz CrossFit sacensībām, kuras notiek Latvijā, savukārt interneta tiešraidēs skatos arī pasaules un Eiropas sacensības. Skatos un pēc tam analizēju, cik nenormāli ir cilvēki un ko visu tikai viņi nevar izdarīt!»
