TREŠAIS REIHS. Slepenā organizācija "Ahnenerbe": nacistu okultās intereses

Desmitiem gadu pēc Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā turpina cirkulēt daudz mītu un leģendu par nacistiem. Daļa no tiem ir saistīti ar noslēpumaino organizāciju «Ahnenerbe» jeb «Senču mantojums». Ar ko tikai nav nodarbojušās šīs SS reihsfīreram Heinriham Himleram pakļautās struktūras darbinieki – meklējuši tādas relikvijas kā Svēto Grālu un Derības šķirstu, centušies uziet nogrimušo Atlantīdu, mēģinājuši iekļūt Himalaju kalnu noslēpumainajās pazemes valstībās Šambalā un Agarthā, gribējuši atrast «dzīvības ūdeni» Kaukāzā, izveidot nacistu bāzi Antarktīdā un pat sazinājušies ar citplanētiešiem...

Šādi projekti radījuši iespaidu, ka Trešā reiha vadībā atradušies misticisma un okultisma pārņemti ļaudis. Himlers bijis apmāts ar dažādiem noslēpumainiem simboliem, par ko iespējams pārliecināties viņa uzceltajā Vēvelsburgas pilī, kurai bija jākalpo par atjaunotā bruņinieku ordeņa štābu. Tomēr daļa vēsturnieku norāda, ka nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers visai skeptiski izturējies pret paranormālajām parādībām un no «Ahnenerbe» institūtos strādājošajiem zinātniekiem prasījis galvenokārt racionālus un praktiskus izgudrojumus - šie speciālisti ir devuši savu ieguldījumu dažādu jaunu ieroču izstrādāšanā, radījuši jaunas tehnoloģijas. Bet organizācijas izpilddirektoram (no 1935. līdz pat 1945. gadam) Volframam Zīversam Nirnbergas tribunāls nāvessodu piesprieda par medicīniskajiem pētījumiem, kuros izmantoja koncentrācijas nometņu ieslodzītos.

Himlera lolojums

Hitlera doktrīna sludināja vācu (āriešu pēcteču) rases pārākumu pār citām rasēm, un pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas tā kļuva par valsts oficiālo politiku. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka nacistiskā valsts atbalstīja dažādus folkloristikas un etnogrāfijas pētījumus, kuru mērķis bija, «izmantojot zinātniskas metodes», apliecināt šo pārākumu. Kanādiešu vēsturniece Hīzera Pringla, kura sarakstījusi vairākas grāmatas par nacistiskās Vācijas vēsturi, norāda, ka «Ahnenerbe» sākotnējais uzdevums bijis meklēt un atrast jaunus pierādījumus ģermāņu senču pastrādātajiem varoņdarbiem un sasniegumiem. Faktiski šī organizācija bijusi daļa no lielās propagandas mašīnas, kuras uzdevums bijis ne vairāk un ne mazāk kā vēstures pārrakstīšana.

Nav noliedzams tas, ka «Ahnenerbe» zinātnieki pirmskara Vācijā veikuši virkni nozīmīgu arheoloģisko izrakumu, analizējuši senvācu eposus un citus literatūras pieminekļus, īpašu uzmanību pievērsuši senajām skandināvu rūnām. Taču daudz svarīgāka bijusi šo rezultātu «pareiza» interpretēšana, kas pavērusi plašas iespējas ļaudīm, kurus mūsdienās parasti sauc par pseidozinātniekiem. Viens no viņiem - jaunais un ambīciju pārpilnais arheologs Esjens Bēmerss, piemēram, klāstīja, ka viņam esot izdevies atrast pierādījumus tam, ka «nordiskās rases» ļaudis apdzīvojuši Vāciju jau kopš paleolīta laikmeta.

XX gadsimta pirmās puses Vācijā (tāpat kā visā Eiropā) netradicionālās zinātnes praktizētāju netrūka - bija nodibināti neskaitāmi Helēnas Blavatskas teosofijas piekritēju pulciņi, hiromantu biedrības, spiritistu grupas, modē nāca neopagānisms, bet lielākais šiks bija izveidot pseidomasonu apvienības, kuru biedru uzskatos tika sakausēts rasisms, antisemītisms un romantiskais nacionālisms, norāda laikraksts «Soveršenno Sekretno». No šīm aprindām arī nāca daļa pirmo «Ahnenerbe» darbinieku, starp kuriem īpaši izcēlās bijušais Austroungārijas armijas pulkvedis Karls Marija Viliguts. Jau jaunībā viņš bija atradis kopīgu valodu ar Vīnes okultistu aprindām un iestājies Lanca fon Lībenfela izveidotajā Jaunajā Templiešu ordenī (daudzās publikācijās tiek atražots mīts, ka ar šo organizāciju bijis saistīts arī Hilters), bet pēc tam, kad tika atvaļināts no armijas, sāka apgalvot, ka viņam piemītot unikāla atmiņa, kas ļaujot atcerēties tūkstoš un pat vairāk gadu senu dzimtas vēsturi. Jau 1924. gadā Viliguts tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur viņam diagnosticēja šizofrēniju un lielummāniju, Zalcburgas tiesa atzina viņu par rīcībnespējīgu, taču 1933. gadā šis vīrs spēja iekarot Himlera uzticību un pat piedalījās SS atribūtikas izstrādāšanā.

Jāpiebilst gan, ka šajā kontekstā Himlera uzticības iekarošana nebija pats sarežģītākais uzdevums, jo tieši SS vadonis ir uzskatāms par vienu no Trešā reiha ievērojamākajiem mistiķiem. Jau pirms nonākšanas augstajā amatā viņš bija aizrāvies ar «Artamanen-Gesellschaft» propagandēto «zemes un asins» filozofiju, kas pilsētu iedzīvotājus mudināja pārcelties atpakaļ uz laukiem, kļūstot par zemniekiem un karavīriem, vēlāk nonācis līdz neopagānismam un apstrīdējis atsevišķas kristietības dogmas. Taču tajā pašā laikā viņš dievinājis vācu katoļu bruņinieku Teitoņu ordeni, ko uzskatījis par vācu augstākās kultūras simbolu, un centies savā pakļautībā esošo SS veidot kā šā ordeņa jauno reinkarnāciju. Himlers ieguldījis ievērojamus līdzekļus (13 miljonus marku) un laiku (11 gadus), lai atjaunotu drupās esošo Vēvelsburgas pili netālu no Pāderbornas (Ziemeļreinā - Vestfālenē). Paša Himlera un 12 augstāko «Melnā ordeņa bruņinieku» sanāksmēm bija ierīkota centrālā sēžu zāle, bet pagrabā atradās Mirušo zāle, kurā tikuši rīkoti dažādi rituāli.

Sazarotais institūtu tīkls

Par pirmo «Ahnenerbe» vadītāju kļuva Hermans Virts, kurš sludināja, ka vācieši ir atlantu pēcteči, augstu amatu ieņēma arī Himleram no «Artamanen» laikiem labi pazīstamais Rihards Valters Darre. Lieki sacīt, ka viņiem nekavējoties tika piešķirtas arī SS dienesta pakāpes.

Himlers saviem padotajiem no «Ahnenerbe» uzdeva visā pasaulē meklēt arhīvus un vietējo īpašo dienestu dokumentus, zinātnisko laboratoriju atskaites, slepeno masonu un okultistu biedrību sanāksmju protokolus. Īpaša uzmanība tika pievērsta pagānu rituālu un mistisko ceremoniju analīzei, līdz Hitleram šī rosīšanās apnikusi. Kādā no sanāksmēm viņš paziņojis: «Mūsu programmas prasību pamatā ir nevis noslēpumaini un mistiski spēki, bet gan skaidrs saprāts un atklāta racionalitāte.» Himlers šo mājienu sapratis pareizi, un jau 1936. gada rudenī «Ahnenerbe» pilnībā tika integrēta SS struktūrā, bet no tās vadības aizvāktas pašas odiozākās personas - Virts, Darre, arī Viliguts. Par organizācijas prezidentu iecēla zinātniskajās aprindās cienīto Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes dekānu Valteru Vistu, bet, kad 1937. gadā Himlers pats uzņēmās prezidenta funkcijas, Vistam uzdeva pārraudzīt visus zinātniskos projektus.

Pavisam «Ahnenerbe» paspārnē darbojās aptuveni 50 zinātnisko institūtu (gadu gaitā daži tika slēgti, citi nāca klāt), kuru darbalauku Hitlers bija definējis nepārprotami - darīt visu, lai Vācija uzvarētu karā. Dažus no institūtiem gan būtu pareizāk dēvēt par nodaļām, jo tur strādāja vien kāds desmits darbinieku, kuru pētījumu joma bija ļoti šaura un specifiska. Taču bija arī jomas, kurās nodarbināja simtiem cilvēku. Tieši «Ahnenerbe» paspārnē vācu zinātnieki mēģināja izstrādāt bēdīgi slaveno «atriebes ieroci», nodarbojoties ar kodolpētījumiem un būvējot jaunas paaudzes lidaparātus, kāds no institūtiem specializējās ģeoloģijā, noskaidrojot derīgo izrakteņu iegūšanas iespējas okupētajās zemēs, cits centās izstrādāt pēc iespējas precīzākas ilgtermiņa meteoroloģiskās prognozes. Savi - praktiski un izmantojami - uzdevumi bija faktiski ikvienam institūtam. Piemēram, ļoti ticams, ka Entomoloģijas institūts patiešām izstrādājis malārijas odu kultivēšanas programmu - ar šiem kukaiņiem kara beigu posmā bijis iecerēts pārpludināt Romu. Ar «Ahnenerbe» saistīti mediķi veica necilvēcīgus eksperimentus koncentrācijas nometnēs, ne tikai meklējot piemērotākos veidus slimību un ievainojumu dziedēšanai, bet arī mēģinot noskaidrot cilvēku fizisko spēju robežas un iespējas pakļaut vai «zombēt» cilvēkus. Vēsturnieku pētījumi liecina, ka organizācijas gada budžets bijis aptuveni miljons marku, jau pirms kara sākšanās «Ahnenerbe» izveidoja savu izdevniecību, kas izdeva mēnešrakstu «Germanien», dažādus žurnālus un monogrāfijas.

Visticamāk, ka pēc nacistu sagrāves visas šīs iestrādnes savā starpā sadalīja uzvarētāji - PSRS un ASV, kur pēckara gados zinātne piedzīvoja strauju uzplaukumu. Lai gan 2044. gadā pienāks laiks atslepenot «Ahnenerbe» arhīvus, maz ticams, ka šādi arhīvi kā kopums vispār vairs pastāv - domājams, ka dokumenti jau sen atrodas attiecīgos padomju zinātniskās pētniecības institūtos un amerikāņu universitātēs un privātajās kompānijās.

Spēka avota meklējumi

Tomēr līdztekus šiem pētījumiem turpinājās arī dažādas avantūras, kuru mērķis bija atrast absolūtā spēka avotu, kas ļautu Vācijai (un, protams, āriešu rasei) iekarot visu pasauli. Kamēr zinātnieki veica pirmos kodolpētījumus, būdami pārliecināti, ka pasaule piederēs tiem, kuru rīcībā ir kodolieroči, Himlers un daļa viņam pakļauto bija apmāti ar sakrālo pagātnes relikviju meklējumiem, uzskatot, ka tieši tās ir neizsmeļama spēka avots.

Viena no pirmajām esesiešu operācijām pēc Austrijas anšlusa jeb aneksijas bija Longina šķēpa nolaupīšana no Vīnes Hofburgas muzeja - tika uzskatīts, ka šķēpam, kas izbeidza Jēzus Kristus ciešanas uz krusta, piemīt maģisks spēks. Himleram un viņa padotajiem gan neizdevās pārbaudīt relikvijas spēku, jo, kā noskaidrojies tagad, šis šķēps (viens no četriem «autentiskajiem», kas apskatāms pasaules muzejos) ir ap VII gadsimtu izgatavots pakaļdarinājums. Taču netrūka arī citu relikviju, kuras alka iegūt pasaules varas kārotāji. SS aģenti, kuri bija saistīti ar «Ahnenerbe», devās uz Dienvidameriku, lai no turienes pārvestu noslēpumainos kristāla galvaskausus. Savukārt cita grupa tika nosūtīta uz Londonu - viņu uzdevums bija no Vestminsteras abatijas izzagt Skūnas akmeni, kas kopš viduslaikiem tika izmantots Skotijas un Anglijas karaļu kronēšanas ceremonijās. Leģenda vēsta, ka šis akmens kalpojis kā pagalvis Bībelē pieminētajam patriarham Jēkabam, kad viņš sapnī redzējis debesīs vedošas kāpnes, pa kurām staigājuši eņģeļi.

Bet 1940. gadā, pēc tam, kad ģenerāļa Fransisko Franko spēki bija guvuši virsroku Spānijas pilsoņu karā, Himlers personīgi ieradās Spānijā un bez liekiem aplinkiem paziņoja, ka viņu interesē Svētais Grāls (biķeris, no kura Jēzus esot dzēris Svētā vakarēdiena laikā), kas varētu atrasties Monseratas pilī netālu no Barselonas, un Toledo it kā esošais Derības šķirsts. Atšķirībā no Hitlera vai Hermaņa Gēringa Himlers nebija nedz mākslas cienītājs, nedz pazinējs, un nav lielu šaubu, ka relikvijas viņu interesēja vien to potenciālā spēka kontekstā.

Jāpiebilst, ka Svētā Grāla meklējumiem bija sava priekšvēsture, jo ar tiem jau kopš 1928. gada bija aizrāvies arheologs, ceļotājs un piedzīvojumu meklētājs Otto Rāns, kuru mēdz uzskatīt par vienu no kino varoņa Indiana Džonsa prototipiem. Jau pirms «Ahnenerbe» dibināšanas viņš bija krustu šķērsu izbraukājis Francijas dienvidus, īpašu uzmanību pievēršot Langedokas apkaimei un Monsegjūras cietoksnim jeb Saules templim, kur 1244. gadā tika sagrauta ķeceru - kataru kustība. Rāns bija pārliecināts, ka tieši katari bijuši pēdējie Svētā Grāla īpašnieki. Atrast relikviju viņam gan neizdevās, un 1932. gadā Rānu no Francijas izraidīja kā spiegu, taču pēc atgriešanās dzimtenē viņš izdeva grāmatu, kurā aprakstīja savu teoriju, un to pamanīja Himlers. Drīz vien pēc «Ahnenerbe» izveidošanas Rānam atradās darbs šajā organizācijā, un viņš piedalījās virknē ekspedīciju. Austrumprūsijā, kā arī mūsdienu Latvijas un Lietuvas teritorijā viņš meklējis templiešu ordeņa dārgumus, bet Islandē - Nībelungu mantojumu. 1937. gadā viņam kopā ar prāvu zinātnieku grupu izdevās atkal nokļūt Monsegjūrā, kur, spriežot pēc visa, Rāns ieguvis kādus pierādījumus tam, ka grupai kataru izdevies Svēto Grālu iznest no cietokšņa. Ļoti iespējams, ka tālāk tā pēdas veda uz Spāniju, ar ko arī saistāmas Himlera aktivitātes, taču vēsturnieki nespēj saprast, kādēļ Rāna karjera «Ahnenerbe» ar to arī beigusies. Pēc atgriešanās no Francijas ekspedīcijas viņš norīkots darbā Dahavas koncentrācijas nometnē, gadu vēlāk pamanījies atvaļināties no SS, bet 1939. gada pavasarī gājis bojā, dodoties uz Kufštainas kalnu Alpos.

Pagriezt laiku atpakaļ

Attiecībā uz šīm ekspedīcijām (tāpat kā Virta ieplānotajiem pētījumiem Kanāriju salās, kur viņš vēlējās pierādīt, ka vietējie guanči gluži tāpat kā vācieši ir seno atlantu pēcteči) mērķi ir skaidri. Taču to pašu nevar sacīt par 1938. un 1939. gadā organizētajām trim ekspedīcijām uz Tibetu, kuras vadīja Ernsts Šēfers. Dmitrijs Žukovs un Ivans Kovtuns, kuri uzskata, ka ziņas par nacistu okultismu ir daļa no britu propagandas, «Soveršenno Sekretno» gan izteikuši versiju, ka nacisti tikai vēlējušies iegūt papildu zināšanas par alpīnismu un etnoloģiju. Taču diez vai šā mērķa sasniegšanai pašā Otrā pasaules kara priekšvakarā būtu jārīko veselas trīs ekspedīcijas, turklāt ir liecības, ka pēc tām nacisti dzimtenē nav atgriezušies vieni, bet gan kopā ar simtiem budistu mūku, daļa no kuriem pēc tam redzēti ne tikai Berlīnē, bet arī, piemēram, Elbrusa piekājē un citur Kaukāzā, kur, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju ziņām, meklējuši senu un, iespējams, kaut kur pazemē pastāvošu civilizāciju artefaktus un varenos ieročus - tādus pašus, kādi it kā esot Himalajos. Starp citu, padomju specdienesta «Smerš» atskaitēs pieminēts, ka pēc Hitlera bunkura ieņemšanas 1945. gada maijā tajā atrasti arī vairāku desmitu baltās drānās tērpu aziātu līķi...

Ir dzirdētas versijas, ka Šēfera ekspedīcija savulaik no Tibetas izvedusi senus budistu un hinduistu manuskriptus, kas ļāvuši nacistiem iepazīties ar citplanētiešu kosmosa ceļojumu tehnoloģijām un pat izgatavot savus «lidojošos šķīvīšus», kuru izmēģinājumi gan nav bijuši paši veiksmīgākie. Savukārt vēsturiski apstiprināts, ka Šēfers uz Vāciju nogādājis aptuveni mūsu ēras IX gadsimtā no kādas meteorīta atlūzas izgatavoto dieva Vaišravana skulptūru (sauktu arī par «Dzelzs vīriņu»), kurai uz vēdera redzams kāškrusta attēls. Viena no leģendām vēsta, ka šī statuja varējusi kalpot kā atslēga, lai ieietu noslēpumainajā Šambalā, un 1943. gada janvārī, jau pēc nacistiem liktenīgās Staļingradas kaujas, uz Tibetu nosūtīta jauna ekspedīcija, kuras uzdevums bijis pavisam neparasts. Proti, ar skulptūras palīdzību iekļūt Šambalā un panākt laika ritējuma pagriešanos atpakaļ, lai Vācija no jauna varētu sākt karot ar PSRS, ņemot vērā un labojot iepriekš pieļautās kļūdas. Starp citu, kad 2009. gadā kāda kolekcionāra mantinieki beidzot nolēma pārdot no Himlera personīgās kolekcijas nez kādā veidā iegūto «Dzelzs vīriņu», noskaidrojās, ka tas ir viltojums...