Psiho­lo­ģi­ja ro­ku ro­kā ar nu­me­ro­lo­ģi­ju un as­tro­lo­ģi­ju

© Pixabay

«Es sa­pra­tu, ka ne­va­ru at­kār­to­ties, jo ne­var ko­pi­ja būt la­bā­ka par ori­ģi­nā­lu. Kas der vie­nam cil­vē­kam, ci­tam ne­der, lai vi­ņam pa­lī­dzē­tu. Pie­mē­ram, jūs. Jū­tot arī ci­tos lī­me­ņos, es sa­pro­tu, ka jums va­jag kaut ko tā­du, par ko va­rat pār­lie­ci­nā­ties, sa­taus­tīt, sa­prast uz­reiz – lai nav jā­gai­da mē­ne­sis, di­vi vai trīs,» sā­kot sa­ru­nu ar «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju», sa­ka Bal­ti­jas Psiho­lo­gu aso­ci­āci­jas pre­zi­dents, psiho­logs un nu­me­ro­logs Jā­nis Caics, pa­ma­to­jot, kā­pēc sa­vā dar­bā iz­man­to gan nu­me­ro­lo­ģi­jas, gan as­tro­lo­ģi­jas zi­nā­ša­nas. «Var iz­man­tot da­žā­dus pa­ņē­mie­nus at­bil­sto­ši tai pro­blē­mai, kas jā­ri­si­na, un tam mo­men­tam, ku­rā at­ro­das cil­vēks.»

Zi­nā­ša­nu sim­bi­oze

Jā­nis Caics iz­stās­ta vai­rā­kus pie­mē­rus, kā viņš iz­man­to sa­vas psiho­lo­ga, nu­me­ro­lo­ga un as­tro­lo­ga zi­nā­ša­nas. Viņš ir go­dīgs un at­klāj, kā­du kļū­du reiz ir pie­ļā­vis.

Psiho­logs uz­ska­ta, ka zi­nā­ša­nas ļauj sa­ga­ta­vo­ties un pār­va­rēt krī­zes. Pie­mē­ram, nu­me­ro­lo­ģis­ki un as­tro­lo­ģis­ki re­dzams pe­ri­ods, kad vī­ram at­tie­cī­bās ar sie­vu gai­dā­ma ga­rī­gā un kad - sa­dzī­vis­kā krī­ze. «Un ne­va­jag do­māt, ka kāds to ie­prog­ram­mē. Daž­reiz cil­vēks sa­ka - es ga­ta­vo­jos, ka tā būs, bet ne­ko ne­va­rē­ju iz­da­rīt. Tu ma­ni ie­prog­ram­mē­ji! Ta­ču tā ir pro­gno­ze un tu va­ri to iz­mai­nīt sev par la­bu,» viņš no­teic.

Mēdz būt cil­vē­ki, ku­ri, lai kā dzī­ve vi­ņus mā­cī­tu un pār­mā­cī­tu, kāpj uz vie­niem un tiem paš­iem grā­bek­ļiem. Blaukš! - kār­tē­jais bel­ziens pa pie­ri ne­spēj vi­ņus at­tu­rēt no ie­priek­šē­jo kļū­du at­kār­to­ša­nas. «Pa­ska­tos nu­me­ro­lo­ģis­ki un as­tro­lo­ģis­ki - jā, vi­ņam ar to lie­tu jā­strā­dā. Da­žiem ir paš­iem jā­pār­lie­ci­nās par vi­su uz sa­vas ādas, ir jā­kļū­dās. Daž­reiz bēr­ni tā arī pa­sa­ka ve­cā­kiem, ku­ri grib pa­sar­gāt - ļauj man kļū­dī­ties!» stās­ta psiho­logs, rak­stu­ro­jot, kā liek lie­tā to, ko ie­rau­ga klien­ta mat­ri­cā. Ezo­tē­ri­ķi teik­tu, ka cil­vē­kam jā­at­strā­dā sa­va vai pat dzim­tas kar­ma. Ci­ti sa­cī­tu - bēr­niem jā­ie­mā­cās ne­at­kār­tot ve­cā­ku kļū­das.

Ir ļo­ti ener­ģis­ki cil­vē­ki, un vi­ņu hi­pe­rak­ti­vi­tā­te kar­je­ras jo­mā ģi­me­nes lo­cek­ļus ir glu­ži vai no­mo­cī­ju­si. Ne­re­ti ot­ra pus­īte lūdz pa­lī­dzī­bu psiho­te­ra­pei­tam: ko da­rīt, lai sie­va vai vīrs ār­pus mā­jas dar­bo­tos ma­zāk ak­tī­vi, bet sa­vu ener­ģi­ju at­vē­lē­tu arī ģi­me­nes dzī­vei? Jā­nis Caics no­rā­da - jā­mai­na mo­ti­vā­ci­ja. Ja cil­vē­kam ie­dod zi­nā­ša­nas un ie­ma­ņas, kā rī­ko­ties, ja vi­ņu uz­tre­nē to vi­su iz­man­tot, tad cil­vēks se­vi tur­pi­na pār­vei­dot pats. Jā, tas ne­no­tiek uz­reiz, bet, ja biz­ne­sa hai­zivs spēj pa­rau­dzī­ties uz se­vi no ma­las, tad vi­ņai ne­būs ne­kas pre­tim mā­jās kļūt par pū­kai­nu ka­ķē­nu. Jo vi­ņa sa­ska­ta jē­gu, kā­lab tas ne­pie­cie­šams.

Pa­stāv kā­da sen­si­tī­va pro­blē­ma, par ku­ru lie­lā­ko­ties ār­pus mā­jas sie­nām ne­ru­nā. Paš­nā­vī­ba. Tik tie­šām, gan nu­me­ro­lo­gi un as­tro­lo­gi, gan psiho­lo­gi katrs ar sa­vām me­to­dēm var pro­gno­zēt, vai cil­vē­kam mēdz būt no­slie­ce uz sui­cī­du. «Tad ir sva­rī­gi sniegt at­bal­stu, lai mai­na sa­vu dzī­vi, jo to uz­ve­dī­bas mo­de­li var mai­nīt, pa­ska­to­ties, kur sa­vā dzī­ves ce­ļā cil­vēks at­ro­das, ko viņš ir iz­da­rī­jis,» uz­ska­ta Jā­nis Caics. Tas, par ko viņš ša­jā ga­dī­ju­mā ru­nā, at­tie­cas jau uz ezo­tē­ri­kas zi­nī­bām. To­mēr mēdz būt ma­ni­pu­la­to­ri, ku­ri tu­vi­nie­kus šan­ta­žē ar paš­nā­vī­bas drau­diem. Spe­ci­ālists iz­vēr­tēs un pa­lī­dzēs iz­prast, kad tā ir ma­ni­pu­lā­ci­ja un kad tuvs cil­vēks jū­tas pa­tie­šām no­nā­cis bez­iz­ejā.

Kad es no­mir­šu?

Psiho­logs uz­sver - par nā­vi ir jā­ru­nā ļo­ti uz­ma­nī­gi. Viņš ne­slēpj, ka pats pirms dau­dziem ga­diem, bū­dams ie­sā­cējs nu­me­ro­lo­ģi­jā, pie­ļā­vis kļū­du. Un bi­jis spiests to la­bot. «Ir shē­ma, kā no­teikt, kad jā­mirst. Zi­niet, ar to in­for­mā­ci­ju jā­būt ļo­ti, ļo­ti uz­ma­nī­giem. Man bi­ja rūgts pie­mērs pirms dau­dziem ga­diem. Mans tu­vi­nieks stai­gā­ja līdz­i pus­ga­du un pra­sī­ja: kad es aizie­šu? Lū­dza un lū­dza to pa­teikt. Es tad vēl bi­ju zaļš. Pa­tei­cu. Un tā bi­ja vie­nī­gā rei­ze. Man tas ir rūgts pie­mērs. Es no­sau­cu lai­ku un sa­pra­tu, ka man vien viņš būs jā­velk lau­kā no tās bed­res. Pa­gā­ja gads, ka­mēr vi­ņu iz­vil­ku no tās si­tu­āci­jas,» brī­di­na Jā­nis Caics un pie­bilst, ka cil­vē­kam ne­va­jag bāzt de­gu­nu tur, kur... vien­kār­ši ne­va­jag.

«Ir tā­da shē­ma, kā no­teikt bīs­ta­mās die­nas, kas 99 pro­cen­tos ga­dī­ju­mu pie­pil­dās. Tās ie­stā­jas var­būt rei­zi da­žos ga­dos, kad cil­vē­kam draud pat nā­ves bries­mas. Tā­da ie­spē­ja ir sais­tī­ta ne­vis ar fi­zis­ku as­pek­tu, bet ar kā­du no­ti­ku­mu. Ja cil­vēks ir da­rī­jis ci­tam pār­i, tad, zi­not, kad un kā­pēc viņš tā rī­ko­jās, var pa­teikt, ku­rā die­nā būs at­mak­sa,» viņš tur­pi­na.

Jā­nis Caics ie­sa­ka har­mo­nis­kā­kiem kļūt arī pār­lie­ku al­tru­is­tis­kiem cil­vē­kiem. Pie­mē­ram, kāds strā­dā on­ko­lo­ģis­ka­jā slim­nī­cā, kur nā­ves tu­vums ir ik­die­na. Viņš jū­tas no­vēr­tēts - ha­ris­mā­tis­ka per­so­nī­ba ar pie­re­dzi un zi­nā­ša­nām, pa­līdz ci­tiem, at­bal­sta, gan dak­te­ri, gan pa­cien­ti tā­du dar­bi­nie­ku uz ro­kām nē­sā. Ti­kai - vis­i dzī­vo uz vi­ņa rē­ķi­na, vis­iem vi­ņu va­jag, bet vi­ņam nav lai­ka ne se­vi sa­kopt, ne at­pūs­ties. Pat se­jā iz­ska­tās pe­lēks. Cik il­gi cil­vēks būs spē­jīgs iz­tu­rēt ener­ģē­tis­ko vam­pī­ris­mu, se­vi ne­aiz­sar­gā­jot?

Stip­rās un vā­jās pus­es

As­tro­lo­ģi­jas un nu­me­ro­lo­ģi­jas zi­nā­ša­nu iz­man­to­ša­nu var ilus­trēt vien­kāršs pie­mērs: ir cil­vē­ki, ku­ri ne­kad ne­brauks dzī­vot uz ār­ze­mēm, un ir tā­di, ku­ri pat ko­fe­ri ne­pa­ņems - ie­sē­dī­sies lid­ma­šī­nā un ne­bai­dī­sies par to, kas vi­ņus sve­šā zem­ē sa­gai­dīs. As­tro­lo­ģi­jā to iz­skaid­ro ar sti­hi­jām. Ja cil­vē­ka na­tā­la­jā kar­tē būs iz­teik­ti daudz Ze­mes sti­hi­jas, tad ne­kāds gāj­putns ne­sa­nāks. Nu­me­ro­lo­ģi­jā tas re­dzams mat­ri­cā - ja ma­te­ri­ālā pa­sau­le zau­dē ga­rī­ga­jai, tad cil­vēks ļo­ti vieg­li iz­šķir­sies par la­bu emig­rā­ci­jai, viņš aiz­li­dos vieg­li kā put­niņš, jo vi­ņu pie ze­mes ne­kas ne­tur. Var jau uz­ska­tīt, ka mēs, tie, ku­ri pa­li­ku­ši Lat­vi­jā, at­strā­dā­jam šeit sa­vu kar­mu ko­pā ar val­sti - prie­kos un bē­dās. Tā­lab ne vien­mēr ir jā­skrien lai­mi mek­lēt ci­tur - var ne­iz­do­ties.

Pa­ska­to­ties mat­ri­cā, Jā­nis Caics no­vēr­tē, vai cil­vēks ir at­vērts zi­nā­ša­nām. Dažs vi­su mū­žu mā­cī­sies, ap­gūs kaut ko jaun­u. Ie­spē­jams, viņš ti­kai jā­ie­dro­ši­na, ka nav mā­cī­bām ne­lab­vē­lī­ga ve­cu­ma. Mat­ri­cā var no­skaid­rot, ku­rā dien­nakts da­ļā cil­vēks ir ak­tī­vāks, uz kā­dām sli­mī­bām ir ten­den­ce, kā­dos ap­stāk­ļos vis­la­bāk re­lak­sē­ties, kā­das at­tie­cī­bu pro­blē­mas, vis­ti­ca­māk, būs jā­ri­si­na un kā to vis­la­bāk iz­da­rīt. Iz­pē­tot dzim­tas lo­cek­ļu mat­ri­cas, viņš var pa­teikt, kā ra­du­šās kar­mis­kas pro­blē­mas, ku­ras pa sie­vie­šu vai vī­rie­šu lī­ni­ju se­ko no pa­au­dzes pa­au­dzē. «Tā­pēc cil­vē­ki ir sa­ves­ti ko­pā, lai uz Ze­mes at­ri­si­nā­tu at­tie­cī­bas,» viņš ir pār­lie­ci­nāts.

Ne­pa­klau­sī­ja un - vairs nav

Jā­nis Caics ir vei­do­jis nu­me­ro­lo­ģis­kās pro­gno­zes arī uz­ņē­mu­miem. «Ja ir lie­la or­ga­ni­zā­ci­ja, jā­ska­tās, ar ko tā ko­mu­ni­cē, kā­di ir par­tne­ri un kon­ku­ren­ti. Sva­rī­gi zi­nāt, kas to va­da un kā va­da. Un vai ir ie­spē­jams tur­pi­nāt sa­dar­bī­bu ar vis­iem dar­bi­nie­kiem. Ir tā­di, ku­ri sa­vu lai­ku jau at­strā­dā­ju­ši un vi­ņiem jā­ai­ziet, jo tas ie­spai­do or­ga­ni­zā­ci­jas dar­bī­bu. Bi­ja ga­dī­jums, kad uz­ņē­mu­mam ie­tei­cu, no ku­riem dar­bi­nie­kiem jā­at­brī­vo­jas, bet ar ku­riem per­so­nāl­da­ļas dar­bi­nie­ki var strā­dāt, kaut arī vi­ņi ra­dī­ja kon­flik­ta si­tu­āci­jas. Vi­ņi trau­cē­ja uz­ņē­mu­ma at­tīs­tī­bai, bet to va­rē­ja la­bot, vi­ņus va­rē­ja audzi­nāt. No­ti­ka tā, ka no dar­ba ne­at­brī­vo­ja vi­sus grā­vē­jus un bļā­vē­jus. Da­ļa pa­li­ka un pār­vil­ka sa­vā pus­ē arī tos, ku­rus va­rē­ja pār­au­dzi­nāt. Un uz­ņē­mums ar vi­sām fi­li­ālēm no­lik­vi­dē­jās. Skaidrs, ka va­dī­tā­jiem, ku­ri ne­in­te­re­sē­jas par psiho­lo­ģi­ju, nu­me­ro­lo­ģi­ju un as­tro­lo­ģi­ju, ir ļo­ti grū­ti sa­prast, kā­pēc tā jā­rī­ko­jas,» viņš kon­sta­tē.

Lo­ģis­ka­jiem un ezo­tē­ri­ķiem

Nu­me­ro­logs mat­ri­cā ie­rau­dzīs to, vai cil­vēks ar abām kā­jām stāv uz ze­mes, pro­ti, ma­te­ri­ālā dzī­ves pus­e, sta­bi­li­tā­te vi­ņam ir ļo­ti sva­rī­ga, vai arī do­mi­nē ga­rī­gā sfē­ra, kad viņš tic ne ti­kai tam, ko redz un kas ir pie­rā­dāms. At­tie­cī­gi arī sa­ru­nā­sies ar sa­vu klien­tu par to, kas ar vi­ņu no­tiek, kā­pēc viņš no­nā­cis uz Ze­mes un kā­da saik­ne pa­stāv starp cil­vē­kiem.

«Šo­dien to vib­rā­ci­ju ar teh­no­lo­ģi­jām var iz­mē­rīt. Ja di­viem cil­vē­kiem ir vie­na un tā pa­ti vib­rā­ci­ja, vi­ņi viens ot­ru pie­velk. Vi­ņiem at­tie­cī­bas bi­ju­šas ie­priek­šē­jās dzī­vēs. To var pa­ska­tī­ties, ku­rā val­stī pie­dzi­māt, ar ko no­dar­bo­jā­ties, ar ko aiz­gā­jāt, ar ko at­nā­cāt, kā­da ir dzī­ves jē­ga un mēr­ķis. Kā­du prog­ram­mu ie­priekš ne­iz­pil­dī­jāt un ta­gad at­nā­cāt, lai iz­pil­dī­tu. At­kal ne­iz­pil­dī­jāt? La­bi, nāk­siet vēl­reiz, ka­mēr sa­pra­tī­siet, ka­mēr sa­kār­to­siet to, kas paš­laik nav har­mo­nisks,» sa­ka Jā­nis Caics.

Bet ko psiho­logs teiks lo­ģis­ki do­mā­jo­šam cil­vē­kam? «Kat­ram ir savs cilts­koks, un tas zars, kur at­ro­das di­vi cil­vē­ki, ku­riem ģi­me­nē sav­star­pē­ji ir pro­blē­mas, ir pa­vi­sam švaks. Tie, ku­ri nav re­in­kar­nē­ju­šies, ska­tās - vai būs kāds, kas sa­kār­tos ģi­me­nes at­tie­cī­bas? Pie­ņem­sim, mā­te bēr­nam ne­de­va la­bā­ko pie­mē­ru, lai viņš iz­vei­do­tu sa­vu ģi­me­ni un jus­tos tur la­bi. Es ru­nā­ju par to, kā bēr­ni at­kār­to sa­vu ve­cā­ku kļū­das. Ša­jā ga­dī­ju­mā bērns var pa­lī­dzēt sev un mā­tei. Sev va­jag pa­lī­dzēt, lai emo­ci­onā­lais ķer­me­nis bū­tu stiprs! To var iz­da­rīt ar di­viem pa­ņē­mie­niem - sa­prast un pie­dot,» viņš uz­sver. «Ar pie­do­ša­nu cil­vē­kiem ir grū­ti, ne­var pa­teikt - pie­do­du, un viss. Pro­cess ir jā­iz­dzī­vo, jā­pie­ska­ras sev, jā­at­bild, kā es jū­tos, jā­at­brī­vo se­vi no šķēr­šļiem. Tad sāk­siet pa­la­bot se­vi, lai dzī­vo­tu lai­mī­gi.»

Pie­re­dze ro­das ar lai­ku

Jā­nis Caics at­zīst, ka pie­re­dze ro­das ar lai­ku. Nav nedz «tī­ru» zo­di­aka zīm­ju, nedz vis­iem vie­nā­da rak­stu­ro­ju­ma. Tā­pēc cil­vēks ir arī jā­redz vai­gā, lai va­rē­tu no­vēr­tēt to, par ko lie­ci­na vi­ņa zo­di­aka zī­me vai nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca. «Ir mik­slis. Ar ga­diem nāk pie­re­dze un re­dzi, ka no ci­tas zo­di­aka zī­mes nāk iek­šā pa­vi­sam kas cits, ci­ta ie­tek­me. To var no­teikt psiho­lo­ģi­jā un arī nu­me­ro­lo­ģi­jā - re­dzēt, kā­das ir cil­vē­ka at­tie­cī­bas ar pa­sau­li, uz ko jā­vērš uz­ma­nī­ba. Sa­de­rī­bu starp cil­vē­kiem var ap­ska­tī­ties. Var re­dzēt sliek­smi uz azart­spē­lēm. Var re­dzēt at­ka­rī­bu no da­to­ra. Var re­dzēt, kas ģi­me­nē no­tiek - sie­va dzī­vo mā­jās, vīrs arī it kā mā­jās, bet sēž pie da­to­ra un spē­lē. Un sie­va ne­var vi­su lai­ku pel­nīt, jo ro­das at­ka­rī­ba no kre­dī­tiem, kad bez­at­bil­dī­gi tos pa­ņem un ra­da ģi­me­nei ne­pa­ne­sa­mu slo­gu. Kom­plek­si tas ļo­ti la­bi strā­dā, ja pa­ņem pa kri­pa­ti­ņai no kat­ra vir­zie­na, ja pa­ņem to, kas va­ja­dzīgs. Tad re­zul­tāts ir labs, cil­vē­kam jū­tams uz­la­bo­jums. Jā, var pār­mest - ko tu vi­su lai­ku stai­gā pie psiho­lo­ga? Un var at­bil­dēt: es mā­cos un at­tīs­tos, ne­vis es­mu at­ka­rīgs no psiho­lo­ga. Tā­da ir sa­dar­bī­ba ar psiho­lo­gu,» viņš uz­ska­ta.

Ceļš līdz ci­pa­riem un zvaig­znēm

Ta­gad Jā­nis Caics ir Bal­ti­jas Psiho­lo­gu aso­ci­āci­jas pre­zi­dents. Vi­ņam ir arī ju­ris­ta iz­glī­tī­ba, bet in­te­re­se par nu­me­ro­lo­ģi­ju aiz­sā­kās pa­dom­ju lai­kā. Jau­nī­bā Jā­nim ra­dās in­te­re­se par to, kā­pēc viņš dzī­vo mā­jā un dzī­vok­lī tie­ši ar tā­du nu­mu­ru, kā­pēc ie­lai ir tāds no­sau­kums. «Ci­pa­ri ma­ni ie­ve­da gan nu­me­ro­lo­ģi­jā, gan as­tro­lo­ģi­jā. Bi­ja ie­spē­ja mek­lēt pa­šdru­kā­tus ma­te­ri­ālus, es la­sī­ju un sa­pra­tu, ka ne­va­ru at­da­ri­nāt da­žā­dus vir­zie­nus. Pats veik­smī­gi iz­man­to­ju as­tro­lo­ģi­ju un nu­me­ro­lo­ģi­ju. Var jau pa­teikt - mans vir­ziens pa­rei­zāks. Ja cil­vē­kam va­jag pa­lī­dzī­bu, tad vi­ņam ir sva­rī­gi to sa­ņemt uz­reiz. Cil­vē­ki re­aģē da­žā­di, un ir jā­sa­prot, ko ta­jā brī­dī iz­man­tot,» par sa­vas me­to­des mek­lē­ju­miem at­ce­ras Jā­nis Caics.

Aiz­rau­jo­ties ar ci­pa­ru pē­tī­ša­nu, viņš no­vē­ro­jis, kā­das īpa­šī­bas un ta­lan­ti pie­mīt ap­kār­tē­jiem, ar kā­diem ho­bi­jiem vi­ņi aiz­rau­jas. Sā­cis pē­tīt se­vi, kad pie­dzi­mis un kāds iz­vei­do­jies. «Ta­jos lai­kos or­to­dok­sā­lā zi­nāt­ne to no­lie­dza, uz­ska­tī­ja par šar­la­tā­nis­mu, tā­pat kā ģe­nē­ti­ku un sa­vā lai­kā psiho­lo­ģi­ju. Pro­tams, pie­nāks tāds laiks, kad arī par as­tro­lo­ģi­ju un nu­me­ro­lo­ģi­ju pa­teiks - tās ir zi­nāt­nes,» ir pār­lie­ci­nāts Jā­nis Caics. «Dau­dzi cil­vē­ki ta­jos lai­kos nā­ca pie ma­nis sū­dzēt bē­das, es uz­klau­sī­ju un daudz ko pa­tei­cu pre­cī­zi. Sa­pra­tu, ka va­ru pa­ma­tus ot­ram ie­dot, bet tā ro­zī­nī­te cil­vē­kam pa­šam jā­at­rod. Līdz ar to sa­pra­tu, ka tam, ko šo­dien pa­sa­ku, at­bil­stī­ba var būt simt­pro­cen­tī­ga, bet arī cil­vēks var mai­nī­ties ik­vie­nu mī­ļu brī­di. Es cen­šos būt tas, kurš pa­līdz at­ri­si­nāt pro­blē­mas.»

*

NO­VĒ­RO­JU­MI

Sā­ta­na die­nas un piln­mē­ness

As­tro­lo­ģi­jā mēdz ru­nāt par sā­ta­na die­nām, kad īpa­ši tiek pār­bau­dīts cil­vē­ka ga­rī­gais un fi­zis­kais spēks. Jā­nis Caics no­vē­ro­jis, ka tad da­ļa cil­vē­ku ir ļo­ti kon­flik­tē­jo­ši. Strī­di ro­das uz lī­dze­nas vie­tas, ļau­dis uz­ve­das ag­re­sī­vāk sa­bied­ris­ka­jā trans­por­tā, uz ie­las.

Cil­vē­ku uz­ve­dī­bu ie­tek­mē­jot arī piln­mē­ness. «Var to no­liegt, var ne­no­liegt, bet di­vas die­nas pirms un di­vas trīs die­nas pēc pil­na mē­ness, īpa­ši Rī­gā, uz ie­lām es to re­dzu. Pats es­mu auto­brau­cējs. Brau­cē­ji uz­ve­das ag­re­sī­vāk. Cit­reiz cil­vē­ki at­zīs­tas, ka gal­va sāp un ne­kas ne­līdz. Iet pie ār­stiem, ne­kas ne­pa­līdz. Kad at­tie­cī­gā Mē­ness fā­ze bei­dzas, viss pār­iet. Katrs esam in­di­vi­du­āls, un ne­var pa­teikt, ka vis­i dzī­vo pēc vie­na šab­lo­na,» no­vē­ro­ju­mos da­lās psiho­logs.

*

CV

JĀ­NIS CAICS

Psiho­lo­ģi­jas zi­nāt­ņu dok­tors, ser­ti­fi­cēts psiho­logs, ju­ri­dis­ko zi­nāt­ņu ma­ģistrs.

Bal­ti­jas Psiho­lo­gu aso­ci­āci­jas pre­zi­dents.

Ga­ta­vo nu­me­ro­lo­ģis­kas pro­gno­zes.
Vi­ņa mo­to: sa­gla­bāt vē­su prā­tu, do­māt po­zi­tī­vi un pat vis­lie­lā­ka­jās grū­tī­bās sa­ska­tīt ie­spē­ju, kā se­vi piln­vei­dot!

Horoskopi

Daži pāri ir vienkārši nepārspējami vecāki. Kuras trīs zodiaka zīmju kombinācijas veido labākos vecākus. Bērnu audzināšana, lai viņi kļūtu par atbildīgiem pieaugušajiem, kas pārliecinoši iet cauri dzīvei, ir milzīgs izaicinājums. Daži pāri paši sev traucē.