Psiho­lo­ģi­ja ro­ku ro­kā ar nu­me­ro­lo­ģi­ju un as­tro­lo­ģi­ju

 
©Pixabay

«Es sa­pra­tu, ka ne­va­ru at­kār­to­ties, jo ne­var ko­pi­ja būt la­bā­ka par ori­ģi­nā­lu. Kas der vie­nam cil­vē­kam, ci­tam ne­der, lai vi­ņam pa­lī­dzē­tu. Pie­mē­ram, jūs. Jū­tot arī ci­tos lī­me­ņos, es sa­pro­tu, ka jums va­jag kaut ko tā­du, par ko va­rat pār­lie­ci­nā­ties, sa­taus­tīt, sa­prast uz­reiz – lai nav jā­gai­da mē­ne­sis, di­vi vai trīs,» sā­kot sa­ru­nu ar «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju», sa­ka Bal­ti­jas Psiho­lo­gu aso­ci­āci­jas pre­zi­dents, psiho­logs un nu­me­ro­logs Jā­nis Caics, pa­ma­to­jot, kā­pēc sa­vā dar­bā iz­man­to gan nu­me­ro­lo­ģi­jas, gan as­tro­lo­ģi­jas zi­nā­ša­nas. «Var iz­man­tot da­žā­dus pa­ņē­mie­nus at­bil­sto­ši tai pro­blē­mai, kas jā­ri­si­na, un tam mo­men­tam, ku­rā at­ro­das cil­vēks.»

Zi­nā­ša­nu sim­bi­oze

Jā­nis Caics iz­stās­ta vai­rā­kus pie­mē­rus, kā viņš iz­man­to sa­vas psiho­lo­ga, nu­me­ro­lo­ga un as­tro­lo­ga zi­nā­ša­nas. Viņš ir go­dīgs un at­klāj, kā­du kļū­du reiz ir pie­ļā­vis.

Psiho­logs uz­ska­ta, ka zi­nā­ša­nas ļauj sa­ga­ta­vo­ties un pār­va­rēt krī­zes. Pie­mē­ram, nu­me­ro­lo­ģis­ki un as­tro­lo­ģis­ki re­dzams pe­ri­ods, kad vī­ram at­tie­cī­bās ar sie­vu gai­dā­ma ga­rī­gā un kad - sa­dzī­vis­kā krī­ze. «Un ne­va­jag do­māt, ka kāds to ie­prog­ram­mē. Daž­reiz cil­vēks sa­ka - es ga­ta­vo­jos, ka tā būs, bet ne­ko ne­va­rē­ju iz­da­rīt. Tu ma­ni ie­prog­ram­mē­ji! Ta­ču tā ir pro­gno­ze un tu va­ri to iz­mai­nīt sev par la­bu,» viņš no­teic.

Mēdz būt cil­vē­ki, ku­ri, lai kā dzī­ve vi­ņus mā­cī­tu un pār­mā­cī­tu, kāpj uz vie­niem un tiem paš­iem grā­bek­ļiem. Blaukš! - kār­tē­jais bel­ziens pa pie­ri ne­spēj vi­ņus at­tu­rēt no ie­priek­šē­jo kļū­du at­kār­to­ša­nas. «Pa­ska­tos nu­me­ro­lo­ģis­ki un as­tro­lo­ģis­ki - jā, vi­ņam ar to lie­tu jā­strā­dā. Da­žiem ir paš­iem jā­pār­lie­ci­nās par vi­su uz sa­vas ādas, ir jā­kļū­dās. Daž­reiz bēr­ni tā arī pa­sa­ka ve­cā­kiem, ku­ri grib pa­sar­gāt - ļauj man kļū­dī­ties!» stās­ta psiho­logs, rak­stu­ro­jot, kā liek lie­tā to, ko ie­rau­ga klien­ta mat­ri­cā. Ezo­tē­ri­ķi teik­tu, ka cil­vē­kam jā­at­strā­dā sa­va vai pat dzim­tas kar­ma. Ci­ti sa­cī­tu - bēr­niem jā­ie­mā­cās ne­at­kār­tot ve­cā­ku kļū­das.

Ir ļo­ti ener­ģis­ki cil­vē­ki, un vi­ņu hi­pe­rak­ti­vi­tā­te kar­je­ras jo­mā ģi­me­nes lo­cek­ļus ir glu­ži vai no­mo­cī­ju­si. Ne­re­ti ot­ra pus­īte lūdz pa­lī­dzī­bu psiho­te­ra­pei­tam: ko da­rīt, lai sie­va vai vīrs ār­pus mā­jas dar­bo­tos ma­zāk ak­tī­vi, bet sa­vu ener­ģi­ju at­vē­lē­tu arī ģi­me­nes dzī­vei? Jā­nis Caics no­rā­da - jā­mai­na mo­ti­vā­ci­ja. Ja cil­vē­kam ie­dod zi­nā­ša­nas un ie­ma­ņas, kā rī­ko­ties, ja vi­ņu uz­tre­nē to vi­su iz­man­tot, tad cil­vēks se­vi tur­pi­na pār­vei­dot pats. Jā, tas ne­no­tiek uz­reiz, bet, ja biz­ne­sa hai­zivs spēj pa­rau­dzī­ties uz se­vi no ma­las, tad vi­ņai ne­būs ne­kas pre­tim mā­jās kļūt par pū­kai­nu ka­ķē­nu. Jo vi­ņa sa­ska­ta jē­gu, kā­lab tas ne­pie­cie­šams.

Pa­stāv kā­da sen­si­tī­va pro­blē­ma, par ku­ru lie­lā­ko­ties ār­pus mā­jas sie­nām ne­ru­nā. Paš­nā­vī­ba. Tik tie­šām, gan nu­me­ro­lo­gi un as­tro­lo­gi, gan psiho­lo­gi katrs ar sa­vām me­to­dēm var pro­gno­zēt, vai cil­vē­kam mēdz būt no­slie­ce uz sui­cī­du. «Tad ir sva­rī­gi sniegt at­bal­stu, lai mai­na sa­vu dzī­vi, jo to uz­ve­dī­bas mo­de­li var mai­nīt, pa­ska­to­ties, kur sa­vā dzī­ves ce­ļā cil­vēks at­ro­das, ko viņš ir iz­da­rī­jis,» uz­ska­ta Jā­nis Caics. Tas, par ko viņš ša­jā ga­dī­ju­mā ru­nā, at­tie­cas jau uz ezo­tē­ri­kas zi­nī­bām. To­mēr mēdz būt ma­ni­pu­la­to­ri, ku­ri tu­vi­nie­kus šan­ta­žē ar paš­nā­vī­bas drau­diem. Spe­ci­ālists iz­vēr­tēs un pa­lī­dzēs iz­prast, kad tā ir ma­ni­pu­lā­ci­ja un kad tuvs cil­vēks jū­tas pa­tie­šām no­nā­cis bez­iz­ejā.

Kad es no­mir­šu?

Psiho­logs uz­sver - par nā­vi ir jā­ru­nā ļo­ti uz­ma­nī­gi. Viņš ne­slēpj, ka pats pirms dau­dziem ga­diem, bū­dams ie­sā­cējs nu­me­ro­lo­ģi­jā, pie­ļā­vis kļū­du. Un bi­jis spiests to la­bot. «Ir shē­ma, kā no­teikt, kad jā­mirst. Zi­niet, ar to in­for­mā­ci­ju jā­būt ļo­ti, ļo­ti uz­ma­nī­giem. Man bi­ja rūgts pie­mērs pirms dau­dziem ga­diem. Mans tu­vi­nieks stai­gā­ja līdz­i pus­ga­du un pra­sī­ja: kad es aizie­šu? Lū­dza un lū­dza to pa­teikt. Es tad vēl bi­ju zaļš. Pa­tei­cu. Un tā bi­ja vie­nī­gā rei­ze. Man tas ir rūgts pie­mērs. Es no­sau­cu lai­ku un sa­pra­tu, ka man vien viņš būs jā­velk lau­kā no tās bed­res. Pa­gā­ja gads, ka­mēr vi­ņu iz­vil­ku no tās si­tu­āci­jas,» brī­di­na Jā­nis Caics un pie­bilst, ka cil­vē­kam ne­va­jag bāzt de­gu­nu tur, kur... vien­kār­ši ne­va­jag.

«Ir tā­da shē­ma, kā no­teikt bīs­ta­mās die­nas, kas 99 pro­cen­tos ga­dī­ju­mu pie­pil­dās. Tās ie­stā­jas var­būt rei­zi da­žos ga­dos, kad cil­vē­kam draud pat nā­ves bries­mas. Tā­da ie­spē­ja ir sais­tī­ta ne­vis ar fi­zis­ku as­pek­tu, bet ar kā­du no­ti­ku­mu. Ja cil­vēks ir da­rī­jis ci­tam pār­i, tad, zi­not, kad un kā­pēc viņš tā rī­ko­jās, var pa­teikt, ku­rā die­nā būs at­mak­sa,» viņš tur­pi­na.

Jā­nis Caics ie­sa­ka har­mo­nis­kā­kiem kļūt arī pār­lie­ku al­tru­is­tis­kiem cil­vē­kiem. Pie­mē­ram, kāds strā­dā on­ko­lo­ģis­ka­jā slim­nī­cā, kur nā­ves tu­vums ir ik­die­na. Viņš jū­tas no­vēr­tēts - ha­ris­mā­tis­ka per­so­nī­ba ar pie­re­dzi un zi­nā­ša­nām, pa­līdz ci­tiem, at­bal­sta, gan dak­te­ri, gan pa­cien­ti tā­du dar­bi­nie­ku uz ro­kām nē­sā. Ti­kai - vis­i dzī­vo uz vi­ņa rē­ķi­na, vis­iem vi­ņu va­jag, bet vi­ņam nav lai­ka ne se­vi sa­kopt, ne at­pūs­ties. Pat se­jā iz­ska­tās pe­lēks. Cik il­gi cil­vēks būs spē­jīgs iz­tu­rēt ener­ģē­tis­ko vam­pī­ris­mu, se­vi ne­aiz­sar­gā­jot?

Stip­rās un vā­jās pus­es

As­tro­lo­ģi­jas un nu­me­ro­lo­ģi­jas zi­nā­ša­nu iz­man­to­ša­nu var ilus­trēt vien­kāršs pie­mērs: ir cil­vē­ki, ku­ri ne­kad ne­brauks dzī­vot uz ār­ze­mēm, un ir tā­di, ku­ri pat ko­fe­ri ne­pa­ņems - ie­sē­dī­sies lid­ma­šī­nā un ne­bai­dī­sies par to, kas vi­ņus sve­šā zem­ē sa­gai­dīs. As­tro­lo­ģi­jā to iz­skaid­ro ar sti­hi­jām. Ja cil­vē­ka na­tā­la­jā kar­tē būs iz­teik­ti daudz Ze­mes sti­hi­jas, tad ne­kāds gāj­putns ne­sa­nāks. Nu­me­ro­lo­ģi­jā tas re­dzams mat­ri­cā - ja ma­te­ri­ālā pa­sau­le zau­dē ga­rī­ga­jai, tad cil­vēks ļo­ti vieg­li iz­šķir­sies par la­bu emig­rā­ci­jai, viņš aiz­li­dos vieg­li kā put­niņš, jo vi­ņu pie ze­mes ne­kas ne­tur. Var jau uz­ska­tīt, ka mēs, tie, ku­ri pa­li­ku­ši Lat­vi­jā, at­strā­dā­jam šeit sa­vu kar­mu ko­pā ar val­sti - prie­kos un bē­dās. Tā­lab ne vien­mēr ir jā­skrien lai­mi mek­lēt ci­tur - var ne­iz­do­ties.

Pa­ska­to­ties mat­ri­cā, Jā­nis Caics no­vēr­tē, vai cil­vēks ir at­vērts zi­nā­ša­nām. Dažs vi­su mū­žu mā­cī­sies, ap­gūs kaut ko jaun­u. Ie­spē­jams, viņš ti­kai jā­ie­dro­ši­na, ka nav mā­cī­bām ne­lab­vē­lī­ga ve­cu­ma. Mat­ri­cā var no­skaid­rot, ku­rā dien­nakts da­ļā cil­vēks ir ak­tī­vāks, uz kā­dām sli­mī­bām ir ten­den­ce, kā­dos ap­stāk­ļos vis­la­bāk re­lak­sē­ties, kā­das at­tie­cī­bu pro­blē­mas, vis­ti­ca­māk, būs jā­ri­si­na un kā to vis­la­bāk iz­da­rīt. Iz­pē­tot dzim­tas lo­cek­ļu mat­ri­cas, viņš var pa­teikt, kā ra­du­šās kar­mis­kas pro­blē­mas, ku­ras pa sie­vie­šu vai vī­rie­šu lī­ni­ju se­ko no pa­au­dzes pa­au­dzē. «Tā­pēc cil­vē­ki ir sa­ves­ti ko­pā, lai uz Ze­mes at­ri­si­nā­tu at­tie­cī­bas,» viņš ir pār­lie­ci­nāts.

Ne­pa­klau­sī­ja un - vairs nav

Jā­nis Caics ir vei­do­jis nu­me­ro­lo­ģis­kās pro­gno­zes arī uz­ņē­mu­miem. «Ja ir lie­la or­ga­ni­zā­ci­ja, jā­ska­tās, ar ko tā ko­mu­ni­cē, kā­di ir par­tne­ri un kon­ku­ren­ti. Sva­rī­gi zi­nāt, kas to va­da un kā va­da. Un vai ir ie­spē­jams tur­pi­nāt sa­dar­bī­bu ar vis­iem dar­bi­nie­kiem. Ir tā­di, ku­ri sa­vu lai­ku jau at­strā­dā­ju­ši un vi­ņiem jā­ai­ziet, jo tas ie­spai­do or­ga­ni­zā­ci­jas dar­bī­bu. Bi­ja ga­dī­jums, kad uz­ņē­mu­mam ie­tei­cu, no ku­riem dar­bi­nie­kiem jā­at­brī­vo­jas, bet ar ku­riem per­so­nāl­da­ļas dar­bi­nie­ki var strā­dāt, kaut arī vi­ņi ra­dī­ja kon­flik­ta si­tu­āci­jas. Vi­ņi trau­cē­ja uz­ņē­mu­ma at­tīs­tī­bai, bet to va­rē­ja la­bot, vi­ņus va­rē­ja audzi­nāt. No­ti­ka tā, ka no dar­ba ne­at­brī­vo­ja vi­sus grā­vē­jus un bļā­vē­jus. Da­ļa pa­li­ka un pār­vil­ka sa­vā pus­ē arī tos, ku­rus va­rē­ja pār­au­dzi­nāt. Un uz­ņē­mums ar vi­sām fi­li­ālēm no­lik­vi­dē­jās. Skaidrs, ka va­dī­tā­jiem, ku­ri ne­in­te­re­sē­jas par psiho­lo­ģi­ju, nu­me­ro­lo­ģi­ju un as­tro­lo­ģi­ju, ir ļo­ti grū­ti sa­prast, kā­pēc tā jā­rī­ko­jas,» viņš kon­sta­tē.

Lo­ģis­ka­jiem un ezo­tē­ri­ķiem

Nu­me­ro­logs mat­ri­cā ie­rau­dzīs to, vai cil­vēks ar abām kā­jām stāv uz ze­mes, pro­ti, ma­te­ri­ālā dzī­ves pus­e, sta­bi­li­tā­te vi­ņam ir ļo­ti sva­rī­ga, vai arī do­mi­nē ga­rī­gā sfē­ra, kad viņš tic ne ti­kai tam, ko redz un kas ir pie­rā­dāms. At­tie­cī­gi arī sa­ru­nā­sies ar sa­vu klien­tu par to, kas ar vi­ņu no­tiek, kā­pēc viņš no­nā­cis uz Ze­mes un kā­da saik­ne pa­stāv starp cil­vē­kiem.

«Šo­dien to vib­rā­ci­ju ar teh­no­lo­ģi­jām var iz­mē­rīt. Ja di­viem cil­vē­kiem ir vie­na un tā pa­ti vib­rā­ci­ja, vi­ņi viens ot­ru pie­velk. Vi­ņiem at­tie­cī­bas bi­ju­šas ie­priek­šē­jās dzī­vēs. To var pa­ska­tī­ties, ku­rā val­stī pie­dzi­māt, ar ko no­dar­bo­jā­ties, ar ko aiz­gā­jāt, ar ko at­nā­cāt, kā­da ir dzī­ves jē­ga un mēr­ķis. Kā­du prog­ram­mu ie­priekš ne­iz­pil­dī­jāt un ta­gad at­nā­cāt, lai iz­pil­dī­tu. At­kal ne­iz­pil­dī­jāt? La­bi, nāk­siet vēl­reiz, ka­mēr sa­pra­tī­siet, ka­mēr sa­kār­to­siet to, kas paš­laik nav har­mo­nisks,» sa­ka Jā­nis Caics.

Bet ko psiho­logs teiks lo­ģis­ki do­mā­jo­šam cil­vē­kam? «Kat­ram ir savs cilts­koks, un tas zars, kur at­ro­das di­vi cil­vē­ki, ku­riem ģi­me­nē sav­star­pē­ji ir pro­blē­mas, ir pa­vi­sam švaks. Tie, ku­ri nav re­in­kar­nē­ju­šies, ska­tās - vai būs kāds, kas sa­kār­tos ģi­me­nes at­tie­cī­bas? Pie­ņem­sim, mā­te bēr­nam ne­de­va la­bā­ko pie­mē­ru, lai viņš iz­vei­do­tu sa­vu ģi­me­ni un jus­tos tur la­bi. Es ru­nā­ju par to, kā bēr­ni at­kār­to sa­vu ve­cā­ku kļū­das. Ša­jā ga­dī­ju­mā bērns var pa­lī­dzēt sev un mā­tei. Sev va­jag pa­lī­dzēt, lai emo­ci­onā­lais ķer­me­nis bū­tu stiprs! To var iz­da­rīt ar di­viem pa­ņē­mie­niem - sa­prast un pie­dot,» viņš uz­sver. «Ar pie­do­ša­nu cil­vē­kiem ir grū­ti, ne­var pa­teikt - pie­do­du, un viss. Pro­cess ir jā­iz­dzī­vo, jā­pie­ska­ras sev, jā­at­bild, kā es jū­tos, jā­at­brī­vo se­vi no šķēr­šļiem. Tad sāk­siet pa­la­bot se­vi, lai dzī­vo­tu lai­mī­gi.»

Pie­re­dze ro­das ar lai­ku

Jā­nis Caics at­zīst, ka pie­re­dze ro­das ar lai­ku. Nav nedz «tī­ru» zo­di­aka zīm­ju, nedz vis­iem vie­nā­da rak­stu­ro­ju­ma. Tā­pēc cil­vēks ir arī jā­redz vai­gā, lai va­rē­tu no­vēr­tēt to, par ko lie­ci­na vi­ņa zo­di­aka zī­me vai nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca. «Ir mik­slis. Ar ga­diem nāk pie­re­dze un re­dzi, ka no ci­tas zo­di­aka zī­mes nāk iek­šā pa­vi­sam kas cits, ci­ta ie­tek­me. To var no­teikt psiho­lo­ģi­jā un arī nu­me­ro­lo­ģi­jā - re­dzēt, kā­das ir cil­vē­ka at­tie­cī­bas ar pa­sau­li, uz ko jā­vērš uz­ma­nī­ba. Sa­de­rī­bu starp cil­vē­kiem var ap­ska­tī­ties. Var re­dzēt sliek­smi uz azart­spē­lēm. Var re­dzēt at­ka­rī­bu no da­to­ra. Var re­dzēt, kas ģi­me­nē no­tiek - sie­va dzī­vo mā­jās, vīrs arī it kā mā­jās, bet sēž pie da­to­ra un spē­lē. Un sie­va ne­var vi­su lai­ku pel­nīt, jo ro­das at­ka­rī­ba no kre­dī­tiem, kad bez­at­bil­dī­gi tos pa­ņem un ra­da ģi­me­nei ne­pa­ne­sa­mu slo­gu. Kom­plek­si tas ļo­ti la­bi strā­dā, ja pa­ņem pa kri­pa­ti­ņai no kat­ra vir­zie­na, ja pa­ņem to, kas va­ja­dzīgs. Tad re­zul­tāts ir labs, cil­vē­kam jū­tams uz­la­bo­jums. Jā, var pār­mest - ko tu vi­su lai­ku stai­gā pie psiho­lo­ga? Un var at­bil­dēt: es mā­cos un at­tīs­tos, ne­vis es­mu at­ka­rīgs no psiho­lo­ga. Tā­da ir sa­dar­bī­ba ar psiho­lo­gu,» viņš uz­ska­ta.

Ceļš līdz ci­pa­riem un zvaig­znēm

Ta­gad Jā­nis Caics ir Bal­ti­jas Psiho­lo­gu aso­ci­āci­jas pre­zi­dents. Vi­ņam ir arī ju­ris­ta iz­glī­tī­ba, bet in­te­re­se par nu­me­ro­lo­ģi­ju aiz­sā­kās pa­dom­ju lai­kā. Jau­nī­bā Jā­nim ra­dās in­te­re­se par to, kā­pēc viņš dzī­vo mā­jā un dzī­vok­lī tie­ši ar tā­du nu­mu­ru, kā­pēc ie­lai ir tāds no­sau­kums. «Ci­pa­ri ma­ni ie­ve­da gan nu­me­ro­lo­ģi­jā, gan as­tro­lo­ģi­jā. Bi­ja ie­spē­ja mek­lēt pa­šdru­kā­tus ma­te­ri­ālus, es la­sī­ju un sa­pra­tu, ka ne­va­ru at­da­ri­nāt da­žā­dus vir­zie­nus. Pats veik­smī­gi iz­man­to­ju as­tro­lo­ģi­ju un nu­me­ro­lo­ģi­ju. Var jau pa­teikt - mans vir­ziens pa­rei­zāks. Ja cil­vē­kam va­jag pa­lī­dzī­bu, tad vi­ņam ir sva­rī­gi to sa­ņemt uz­reiz. Cil­vē­ki re­aģē da­žā­di, un ir jā­sa­prot, ko ta­jā brī­dī iz­man­tot,» par sa­vas me­to­des mek­lē­ju­miem at­ce­ras Jā­nis Caics.

Aiz­rau­jo­ties ar ci­pa­ru pē­tī­ša­nu, viņš no­vē­ro­jis, kā­das īpa­šī­bas un ta­lan­ti pie­mīt ap­kār­tē­jiem, ar kā­diem ho­bi­jiem vi­ņi aiz­rau­jas. Sā­cis pē­tīt se­vi, kad pie­dzi­mis un kāds iz­vei­do­jies. «Ta­jos lai­kos or­to­dok­sā­lā zi­nāt­ne to no­lie­dza, uz­ska­tī­ja par šar­la­tā­nis­mu, tā­pat kā ģe­nē­ti­ku un sa­vā lai­kā psiho­lo­ģi­ju. Pro­tams, pie­nāks tāds laiks, kad arī par as­tro­lo­ģi­ju un nu­me­ro­lo­ģi­ju pa­teiks - tās ir zi­nāt­nes,» ir pār­lie­ci­nāts Jā­nis Caics. «Dau­dzi cil­vē­ki ta­jos lai­kos nā­ca pie ma­nis sū­dzēt bē­das, es uz­klau­sī­ju un daudz ko pa­tei­cu pre­cī­zi. Sa­pra­tu, ka va­ru pa­ma­tus ot­ram ie­dot, bet tā ro­zī­nī­te cil­vē­kam pa­šam jā­at­rod. Līdz ar to sa­pra­tu, ka tam, ko šo­dien pa­sa­ku, at­bil­stī­ba var būt simt­pro­cen­tī­ga, bet arī cil­vēks var mai­nī­ties ik­vie­nu mī­ļu brī­di. Es cen­šos būt tas, kurš pa­līdz at­ri­si­nāt pro­blē­mas.»

*

NO­VĒ­RO­JU­MI

Sā­ta­na die­nas un piln­mē­ness

As­tro­lo­ģi­jā mēdz ru­nāt par sā­ta­na die­nām, kad īpa­ši tiek pār­bau­dīts cil­vē­ka ga­rī­gais un fi­zis­kais spēks. Jā­nis Caics no­vē­ro­jis, ka tad da­ļa cil­vē­ku ir ļo­ti kon­flik­tē­jo­ši. Strī­di ro­das uz lī­dze­nas vie­tas, ļau­dis uz­ve­das ag­re­sī­vāk sa­bied­ris­ka­jā trans­por­tā, uz ie­las.

Cil­vē­ku uz­ve­dī­bu ie­tek­mē­jot arī piln­mē­ness. «Var to no­liegt, var ne­no­liegt, bet di­vas die­nas pirms un di­vas trīs die­nas pēc pil­na mē­ness, īpa­ši Rī­gā, uz ie­lām es to re­dzu. Pats es­mu auto­brau­cējs. Brau­cē­ji uz­ve­das ag­re­sī­vāk. Cit­reiz cil­vē­ki at­zīs­tas, ka gal­va sāp un ne­kas ne­līdz. Iet pie ār­stiem, ne­kas ne­pa­līdz. Kad at­tie­cī­gā Mē­ness fā­ze bei­dzas, viss pār­iet. Katrs esam in­di­vi­du­āls, un ne­var pa­teikt, ka vis­i dzī­vo pēc vie­na šab­lo­na,» no­vē­ro­ju­mos da­lās psiho­logs.

*

CV

JĀ­NIS CAICS

Psiho­lo­ģi­jas zi­nāt­ņu dok­tors, ser­ti­fi­cēts psiho­logs, ju­ri­dis­ko zi­nāt­ņu ma­ģistrs.

Bal­ti­jas Psiho­lo­gu aso­ci­āci­jas pre­zi­dents.

Ga­ta­vo nu­me­ro­lo­ģis­kas pro­gno­zes.
Vi­ņa mo­to: sa­gla­bāt vē­su prā­tu, do­māt po­zi­tī­vi un pat vis­lie­lā­ka­jās grū­tī­bās sa­ska­tīt ie­spē­ju, kā se­vi piln­vei­dot!