PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. 21. gad­sim­ta ci­tā­die bēr­ni
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Ša­jā gad­sim­tā dzi­mu­šie bēr­ni nav dre­sē­ja­mi jē­ri­ņi. Vi­ņi ir pie­dzi­mu­ši daudz zi­no­šā­ki ne­kā ie­priek­šē­jās pa­au­dzes. Ag­rāk sāk stai­gāt, ag­rāk ie­mā­cās la­sīt, uz­reiz prot rī­ko­ties ar mo­der­na­jām teh­no­lo­ģi­jām. Var vi­ņus dē­vēt par in­di­go bēr­niem, bet var uz­ska­tīt, ka no­tiek cil­vē­ka evo­lū­ci­ja. Viens gan nav ap­šau­bāms – vi­ņi tie­šām ir ci­tā­dā­ki, ne­kā bi­ja mū­su sen­či.

Mī­ļie vec­ve­cā­ki, pie­brem­zē­jiet!

«Ve­cā­kiem jā­sa­prot, ka ne­kas nav un ne­būs kā ie­priekš. Tie prin­ci­pi, pēc ku­riem mēs audzi­nā­jām nā­ci­ju un vei­do­jām pa­au­dzes, vairs nav at­tie­ci­nā­mi ne uz vie­nu pēc 2000. ga­da dzi­mu­šu bēr­nu. Šis gad­simts nāk ar ci­tiem uz­de­vu­miem un at­šķi­rī­gu iz­prat­ni par māk­slu, po­li­ti­ku un dau­dzām ci­tām mū­su ik­die­nas jo­mām,» strik­ti pa­sa­ka ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce-Krīgere. Par «mēs» vi­ņa dē­vē ta­ga­dē­jo ma­zu­ļu un pad­smit­nie­ku trīs ie­priek­šē­jās pa­au­dzes: vec­vec­ve­cā­kus, vec­ve­cā­kus un da­ļē­ji - arī ve­cā­kus.

Pat tā pa­au­dze, ku­rai gad­sim­ta sā­ku­mā pie­dzi­ma bēr­ni, ļo­ti bie­ži ne­spēj vi­ņus sa­prast, ne­maz ne­ru­nā­jot par ie­priek­šē­jām. Tā­pēc vis­vai­rāk jau vec­ve­cā­kiem jā­sa­prot, ka vi­ņiem dzī­vo­ja­ma sa­va dzī­ve un ne­va­jag līst sve­šā baz­nī­cā ar sa­vu dzies­mu grā­ma­tu. Pro­ti, at­stā­jiet maz­bēr­nu audzi­nā­ša­nu vi­ņu ve­cā­ku zi­ņā! Tā­pat jau ve­cā­ki sa­vas at­va­ses mēdz vēr­tēt, va­do­ties no sa­vas pa­au­dzes ko­da: iz­glī­tī­bas, audzi­nā­ša­nas, ēti­kas un mo­rā­les nor­mām. Lie­lā­ko­ties mam­mas, tē­ti un vec­ve­cā­ki tur­pi­na šā­di dzī­vot un ne­res­pek­tē bēr­nu un maz­bēr­nu ci­tā­du­mu. Bet vi­ņiem va­ja­dzī­ga ci­tā­da pie­eja audzi­nā­ša­nā, iz­glī­to­ša­nā, at­tie­cī­bu uz­tve­rē.

«Ļo­ti dau­dzi pie­dzimst re­dzo­ši. Ar­vien vai­rāk tā­du bēr­nu mū­su dzī­vē ie­nāk un ie­nāks. Ne­va­ram ig­no­rēt šo fak­tu, jo bie­ži vien sais­tī­bā ar vi­ņiem no­tiek, mū­su­prāt, dī­vai­nas lie­tas. Ja bērns sa­ka: pa mā­ju stai­gā ga­riņš, ne­va­jag vi­ņu ap­smiet. Viņš ru­nā­jas ar ga­ri­ņiem un redz to, kas mū­su prā­tam nav iz­skaid­ro­jams. Pie ma­nis ar­vien vai­rāk klien­ti nāk un to stās­ta. Kā­da klien­te dzī­vo dzī­vok­lī, kur no­mi­ru­si sie­vie­te. Vi­ņas ma­zā mei­ti­ņa, ul­tra­ju­tīgs bērns, sa­jūt šo sie­vie­ti. Bēr­nam vi­ņa sap­ņos da­ra pār­i, ver va­ļā ska­pi, at­griež krā­nu. Jā, mēs to ne­va­ram pār­bau­dīt, mēs tam it kā ne­ti­cam, bet jaun­ā pa­au­dze pie­spiež no­ti­cēt tam, ko mēs ar sa­vu krei­so sma­dze­ņu pus­lo­di ne­gri­bam pie­ņemt,» sa­ka nu­me­ro­lo­ģe.

Jā­pār­vēr­tē iz­glī­tī­ba

Tas, kas bi­ja par la­bu at­zīts ie­priekš, ta­jā skai­tā mā­cī­bu grā­ma­tas, ku­ras sa­rak­stī­ju­ši ve­cie ko­ri­fe­ji, nu bū­tu jā­liek ma­lā. Arī psiho­lo­ģi­jā 21. gad­sim­ta bēr­niem va­ja­dzī­ga ci­ta pie­eja un iz­prat­ne.

«Vi­ņiem va­ja­dzē­tu tā­du iz­glī­tī­bas sis­tē­mu, kas ir bal­stī­ta uz iz­jū­tām, jo lie­lā­kā da­ļa šo bēr­nu uz­tver ar sa­jū­tām, dzī­vo iz­jū­tu lī­me­nī. Vi­ņi ar prā­tu ne­uz­tver. Un ve­cā­kiem jau ļo­ti lai­cī­gi va­ja­dzē­tu sākt uz­ti­cē­ties bēr­niem un ļaut at­rast at­bil­di uz jau­tā­ju­mu, ko vi­ņi grib da­rīt. Ti­ciet, vi­ņi ir zi­no­ši un spēj pa­teikt pa­ši! Ja ne­grib spē­lēt kla­vie­res, uz­spiest ne­va­jag. Tā būs kļū­da. Mums ve­cā­ki va­rē­ja uz­spiest kaut ko da­rīt, bet šos bēr­nus ar va­ru, ag­re­si­ju, ner­vo­zi­tā­ti stā­vus ie­dzī­sim ka­pā. Ja gri­bam ve­se­lu pa­au­dzi, ir jā­pār­vēr­tē audzi­nā­ša­na un iz­glī­tī­ba,» ir pār­lie­ci­nā­ta Ine­ta Vent­nie­ce. «Šā gad­sim­ta bēr­nu ko­dos kon­cen­trē­jas daudz div­nie­ku. Tas no­zī­mē, ka cil­vēks at­ro­das sa­vā pa­sau­lē un ne­re­aģē uz ap­kār­tē­jiem. Sko­lo­tājs var stās­tīt stun­dā vi­su ko, bet, ja ma­zo cil­vē­ku tas ne­in­te­re­sē, viņš ne­klau­sī­sies. Sko­lo­tājs, pro­tams, to pār­me­tīs, iz­sauks ve­cā­kus... Tā­dē­jā­di bēr­ni ne­pa­ma­to­ti tiek vēl vai­rāk no­zom­bē­ti.»

Vi­ņa uz­ska­ta, ka lie­ti var no­de­rēt «ne­kla­sis­kās» pe­da­go­ģi­jas me­to­des - Mon­te­so­ri sis­tē­ma, val­dor­fpe­da­go­ģi­ja. Paš­laik mā­cī­bu for­ma ir darbs kla­sē, kur bēr­ni ir kā ie­slo­dzī­ti vie­nā vie­tā, bet sko­lo­tājs ir au­to­ri­tā­te, ku­rai jā­pa­kļau­jas. Nu­me­ro­lo­ģe ro­si­na sko­lo­tā­jiem audzēk­ņus vēr­tēt kā līdz­vēr­tī­gas per­so­nī­bas, ne­vis iz­glī­to­ša­nā iz­man­tot au­to­ri­tā­ro mo­de­li, tā­pēc ka 21. gad­sim­ta bēr­niem pie­mē­ro­tāks bū­tu dis­ku­si­ju for­māts, ar de­mo­krā­tis­kā­ku tel­pas ie­kār­to­ju­mu, kā arī, ie­spē­jams, bie­žā­kas sa­ru­nas skai­pā. Skaidrs, ka vai­rāk va­ja­dzē­tu iz­man­tot mo­der­nās teh­no­lo­ģi­jas. Starp ci­tu, pē­dē­jos ga­dos Lat­vi­jā at­tīs­tās iz­glī­tī­ba tāl­mā­cī­bā. Sa­ru­nu ar mā­cī­bu bied­riem tie­šām var uz­tu­rēt skai­pā, tā­pat arī kon­sul­tē­ties ar pa­snie­dzē­jiem, sa­ņemt mā­cī­bu ma­te­ri­ālus e-pas­tā, vien ga­la ek­sā­me­ni jā­kār­to klā­tie­nē.

Tie jaun­ie­ši, ku­ri ta­gad mā­cās par sko­lo­tā­jiem, va­rē­tu mai­nīt sko­lē­na un pe­da­go­ga at­tie­cī­bu mo­de­li. Kā­pēc tā? «De­viņ­des­mi­ta­jos ga­dos dzi­mu­šie ir uni­ver­sā­lie bēr­ni, ga­rī­gi at­tīs­tī­ti,” skait­ļa 9 ko­du īsu­mā rak­stu­ro nu­me­ro­lo­ģe. Ja vien tā­diem vār­diem var iz­teikt pro­gno­zi, tad šie jaun­ie­ši sa­viem bēr­niem būs daudz sa­pro­to­šā­ki ve­cā­ki. Tie­šām, kā lai sko­lo­tā­jam ie­stās­ta, ka bēr­na dzim­ša­nas da­tos ir daudz div­nie­ku, tā­pēc viņš stun­dās no­ro­be­žo­jas sa­vā iek­šē­jā pa­sau­lē? Vis­ti­ca­māk, pe­da­go­gam ra­dī­sies se­ci­nā­jums ne ti­kai par audzēk­ni, bet arī par vi­ņa ve­cā­kiem, ku­ri ar šā­du at­klās­mi pie vi­ņa at­nā­ku­ši. Sa­vu­kārt 90. ga­dos dzi­mu­šie sird­sgud­rie jaun­ie cil­vē­ki, pat ja ne­ana­li­zēs bēr­na uz­ve­dī­bu ne pēc nu­me­ro­lo­ģi­jas, ne as­tro­lo­ģi­jas as­pek­tiem, pie­ņems vi­ņu bez no­sa­cī­ju­miem.

Uz­ma­nī­bu - ve­se­lī­ba!

21. gad­sim­tā dzi­mu­ša­jiem ir ļo­ti jā­sar­gā ve­se­lī­ba. Īpa­ši tas at­tie­cas uz 2000. ga­da bēr­niem. Viens div­nieks, trīs nul­les... Lie­lā­ka­jai da­ļai šā gad­sim­ta bēr­nu krī­zes pe­ri­ods va­rē­tu ie­stā­ties 2022. ga­dā.

Kā, cik vien ie­spē­jams, pa­sar­gāt se­vi vai sa­vu bēr­nu? Ir di­vas at­bil­des. Vie­na at­tie­cas uz fi­zis­ku ve­se­lī­bas aiz­sar­dzī­bu, ot­ra - uz ezo­tē­ris­ku. Vis­pirms par ezo­tē­ri­ku. Div­nie­ka cil­vē­ku klup­ša­nas ak­mens ir pa­kļau­ša­nās ma­te­ri­āla­jām in­te­re­sēm. Un tad dzī­ve kā­dā brī­dī sāk mā­cīt, pār­mā­cīt un pa­spī­dzi­nāt. Tā­pēc va­ja­dzē­tu ie­vē­rot līdz­sva­ru starp bau­dī­ša­nu (ak, kā Div­nie­kam pa­tīk bau­das!) un ga­rī­go dzī­vi. Tiem, ku­ri būs iz­vē­lē­ju­šies nau­du, va­ru, man­tu, «plast­ma­sas bār­bi­jas» vai «bie­zos» ve­čus, 2022. ga­dā būs ie­spē­ja sa­ņemt sa­pel­nī­to. Sau­dzē­ja­mā ve­se­lī­ba, ie­spē­jams, sa­ni­ķo­sies dra­ma­tis­ki.

Vēl­reiz jā­at­gā­di­na, ka šā gad­sim­ta pa­au­dzei jā­dzī­vo ar sir­di un pēc iz­jū­tām, ne­vis pa­sau­le jā­vēr­tē ar lo­ģi­ku un prā­tu. Sirds čak­ras lo­lo­ša­na kļūst par pri­mā­ro uz­de­vu­mu. «Ši­nī gad­sim­tā ir grēks ne­ko ne­just. Vai esi at­bil­dīgs par kā­du, vai pa­lī­dzi ci­tiem? Par to ir jā­do­mā,» sa­ka Ine­ta Vent­nie­ce.

Un nu - par ve­se­lī­bas no­stip­ri­nā­ša­nas fi­zis­ko as­pek­tu. Ve­cā­kiem jā­būt tik gud­riem, lai iz­vēr­tē­tu, vai bēr­ni tie­šām vis­os ga­dī­ju­mos jā­ba­ro ar anti­dep­re­san­tiem. Pro­tams, ir sli­mī­bas, ku­ru ār­stē­ša­nai vai ap­slā­pē­ša­nai spē­cī­gi me­di­ka­men­ti ir ne­pie­cie­ša­mi. To­mēr ga­dās, ka ve­cā­ki šo pa­au­dzi līdz ga­lam ne­spēj iz­prast un pie­ņemt, tā­pēc ķe­ras pie zā­lēm. Lai no­mie­ri­nā­tu ner­vus. Bēr­nam. Var­būt vis­pirms der pa­mē­ģi­nāt no­mie­ri­no­šas no­dar­bes - re­lak­sā­ci­ja da­bā, pie jū­ras, jo­ga, ci­gun, Aus­tru­mu fi­lo­zo­fi­ja, glez­no­ša­na, pel­dē­ša­na.

Ne­ļau­ties vien­tu­lī­bai

21. gad­sim­ta pa­au­dzei va­ja­dzē­tu mek­lēt do­mu­bied­rus, ko­pī­gas no­dar­bes un tu­rē­ties ba­ri­ņā, jo šiem bēr­niem vis­kai­tī­gā­kā ir vien­tu­lī­ba. Bēr­ni ne­drīkst il­gi at­ras­ties sa­vā pa­sau­lē (kur, kā jau ie­priekš rak­stīts, vi­ņiem dik­ti pa­tīk uz­tu­rē­ties), jo ej nu sa­zi­ni, kāds sa­slē­gums ar kos­mo­su vi­ņu gal­vā no­tiks. Ve­cā­ki ar lai­ku at­to­pas, ka kaut kas nav kār­tī­bā, bet kas? Vien­kār­šā­kā un ātr­ākā at­bil­de: bērns ir slims, viņš jā­ār­stē. Lai­kam «de­pre­si­ja». Un ma­zais cil­vēks tiek «uz­sē­di­nāts» uz anti­dep­re­san­tiem.

Un vēl. 21. gad­sim­ta pa­au­dzei ļo­ti no­zī­mī­ga ir ģi­me­ne - lai bū­tu abi ve­cā­ki. Tē­ta un mam­mas tran­zī­ta at­tie­cī­bas vi­ņiem kai­tēs, jo tā­dā vei­dā tiks trau­mē­ta ve­se­lī­ba, imu­ni­tā­te, psi­he.

Bīs­ta­mās bau­das

Ie­spē­jams, jaun­ā gad­sim­ta bēr­ni sek­su­ālās at­tie­cī­bas uz­sāks daudz ag­rāk, ne­kā vi­ņu opī­ši spēj pat ie­do­mā­ties. Ine­ta Vent­nie­ce pie­ļauj, ka ap­mē­ram treš­da­ļa to pa­mē­ģi­nās ne­pie­klā­jī­gi ag­rā pus­au­dža ve­cu­mā. Ve­cā­kiem vēl un vēl­reiz jā­at­ce­ras, ka šī ir pa­au­dze, ku­rai no­zī­mī­gas ir bau­das, iz­jū­tas, at­tie­cī­bas. Tā ir vi­ņu pa­sau­le, ta­jā vi­ņi jū­tas kā zi­vis ūde­nī. Bau­dām ir arī ēnas pus­e - nar­ko­ti­kas un ci­ta vei­da at­ka­rī­bas. «Ja ve­cā­ki vi­ņus pa­lai­dīs paš­plūs­mā, tad šos bēr­nus «sa­vāks» ie­la,» brī­di­na nu­me­ro­lo­ģe.

21. gad­sim­ta bēr­niem va­rē­tu vei­do­ties at­šķi­rī­ga iz­prat­ne par ģi­me­ni. Jā, vi­ņiem ir va­ja­dzī­ga kla­sis­ka ģi­me­ne, ku­rā iz­augt, bet pa­ši gan vi­ņi ša­jā jo­mā būs re­vo­lu­ci­onā­ri. Ģi­me­nes mo­de­lis vi­ņiem šķi­tīs grū­ti iz­pro­tams, tā­pēc, ie­spē­jams, dau­dzi tā­dās at­tie­cī­bās ne­dzī­vos. «Vār­di «brī­vās at­tie­cī­bas», tu­vo­jo­ties 2020. ga­dam, pa­liks par nor­mu. Tad dzims vai­rāk bēr­nu, ar­vien vai­rāk pa­rā­dī­sies ho­mo­sek­su­ālisms, viens cil­vēks vei­dos vai­rā­kas ģi­me­nes jeb at­tie­cī­bas vien­lai­kus,» pro­gno­zē nu­me­ro­lo­ģe.

La­bu vār­du nav par daudz

Ine­ta Vent­nie­ce-Krīgere aici­na: «Mēs bēr­nus par daudz ti­ri­nām, gri­bam no­likt pie vie­tas, ja ne­klau­sa, bet ne­mē­ģi­nām at­rast iz­skaid­ro­ju­mu. Kā­pēc ne­va­ram bēr­nu sa­mī­ļot? Šai pa­au­dzei ir bū­tis­ki būt no­vēr­tē­tai. Vai tad grū­ti pa­teikt: cik tu esi labs, cik la­bi vi­su iz­mā­cī­jies, cik skais­ti esi iz­da­rī­jis, cik la­bi iz­ska­ties, cik tu esi gudrs! Bēr­nus ne­drīkst raus­tīt, pro­vo­cēt vi­ņu ner­vu sis­tē­mu, vi­ņi jau tā ir ļo­ti ju­tī­gi. Vi­ņi jeb­ko ļo­ti pār­dzī­vos, dzi­ļāk ne­kā ie­priek­šē­jā pa­au­dze. Ja pirms 2000. ga­da dzi­mu­šie va­rē­ja iet pār­i lī­ķiem, tad šī pa­au­dze ir pil­nī­gi ci­tā­dā­ka. Vi­ņiem ak­tu­āls ir cil­vēks, da­ba, jaun­ā vei­da ener­ģi­ja.»