Biedrība "Tēvi" ceļ trauksmi: statistika ir biedējoša, vēl joprojām ģimenēs pastāv vardarbība
Agresija un neiecietīgas attiecības ģimenē Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, un arī dažādu institūciju sniegtie dati liek uzdot neērtu jautājumu – vai vardarbības kļūst vairāk, vai arī mēs beidzot sākam to atpazīt? Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmas dati rāda, ka palielinājies to bērnu skaits, kuru dzīvība, veselība vai attīstība bijusi apdraudēta vardarbības dēļ: no 540 gadījumiem 2023. gadā līdz 653 gadījumiem 2024. gadā, ziņo biedrības "Tēvi" pārstāvji.
Tomēr šis pieaugums var liecināt ne tikai par problēmas saasināšanos, bet arī par būtiskām pārmaiņām sabiedrībā. Proti, arvien vairāk gadījumu nonāk atbildīgo iestāžu redzeslokā, jo sabiedrība labāk atpazīst dažādas vardarbības formas un ziņo par vardarbības gadījumiem.
2025. gada Labklājības ministrijas īstenotajā pētījumā1 par nevardarbīgas bērnu audzināšanas praksi ģimenēs secināts, ka, lai gan kopumā sabiedrībā fiziskas sodīšanas pieredze bērnībā samazinās un kliegšana vai mutiska pazemošana arvien retāk tiek uzskatīta par normālu audzināšanas metodi, tās vietā parādās citi emocionālās vardarbības veidi. Piemēram, arvien biežāk vecāki kā audzināšanas paņēmienu izmanto bērnu ilgstošu ignorēšanu un komunikācijas pārtraukšanu. Kāpēc mēs joprojām esam vardarbīgi pret jaunākajiem sabiedrības locekļiem, un vai to ir iespējams izskaust?
2021. gadā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju apgalvoja,2 ka bērnībā ir pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no kāda no vecākiem vai arī novērojuši vardarbību vecāku starpā un to netieši izjutuši pret sevi. “Diemžēl tie vecāki, kas biežāk savās audzināšanas metodēs izraugās fiziskus vai emocionālus sodus, paši bērnībā ir bijuši upuri šādām sodīšanas metodēm. Tas apliecina, ka vardarbībai ir pārmantojamības tendence,” stāsta biedrības ģimenes atbalstam “Tēvi” valdes loceklis Gatis Smidrovskis. “Kad mēs nonākam stresa situācijās un nezinām, kā rīkoties, mēs bieži atgriežamies pie saviem “noklusējuma” uzvedības modeļiem. Šādos brīžos mēs pat neapzināti varam “dzirdēt” savu vecāku balsis - iekšēju kritiku vai vērtēšanu, piemēram: “tu esi muļķis”, “tu neko nesaproti” vai “tev nekas nesanāk”. Tā kā bērni attīstības procesā dabiski pārbauda pieaugušo noteiktās robežas un vienlaikus ir pilnībā atkarīgi no vecāku rīcības un atbildības, tieši ģimenes vidē visbiežāk izpaužas dažādu formu agresīva uzvedība.”
G. Smidrovskis ikdienā sniedz atbalstu tēviem - viņa pieredzē novērojams, ka galvenie iemesli, kāpēc vecāki soda savas atvases, ir paškontroles zaudēšana vai nespēja tikt galā ar bērna temperamentu. “Jāatceras, ka bērni ir mūsu spogulis. Tāpat kā mēs turpinām spoguļot savus vecākus. Mums ir jāiemācās atpazīt kaitīgus uzvedības modeļus un pašiem jāpieņem lēmums “noraut rokasbremzi”, lai neturpinātu vardarbīgus paradumus, kas grauj veselīgu ģimenes dinamiku,” saka biedrības pārstāvis.
Speciālists arī norāda, ka Latvijas sabiedrībā vēl aizvien ir iesakņojusies pārliecība, ka bērni nav līdzvērtīgi indivīdi pieaugušajiem, tāpēc bieži vien bērniem nav ļauts izteikt kritiku vai viņu teiktais netiek uztverts nopietni. “Katrs no mums, arī bērns, ir tiesīgs uz savu viedokli, un mēs katrs vēlamies tikt sadzirdēts. Bērnu nevajadzētu apklusināt, kad viņš pauž savas sajūtas par dažādām lietām, piemēram, ēdienu, tā krāsu vai tekstūru. Tomēr tas, ka bērns tiek uzklausīts, nenozīmē, ka gala lēmums vienmēr viņam patiks. Gala lēmums vienmēr ir vecāku atbildība,” saka G. Smidrovskis. “Diemžēl vecāki nereti bērna viedokli uztver kā personīgu uzbrukumu, kā kritiku par viņu kā vecāku vai pieaugušo. Tas bieži notiek arī ar maziem bērniem, kuri vēl nemāk runāt - viņi tikai raud vai kliedz. Mēs to mēdzam uztvert personiski, domājot: “Es kaut ko daru nepareizi, es esmu slikts vecāks.” Līdzīgi ir ar kritiku. Ja bērns saka, ka viņam negaršo, piemēram, kartupeļi, to nevajag uztvert kā uzbrukumu sev. Tas vienkārši nozīmē, ka viņam tas nepatīk - nevis, ka es esmu slikts vai nemāku gatavot, vai arī viņš speciāli man ieriebj.”
