Antonovi prasa žēlastību

© Ilmārs Znotiņš, Dienas Mediji

Droši vien paredzot šādu valsts iestāžu nostāju, Antonovi savu versiju par Krājbankas naudas pazušanu un iespējamo atrašanos pauda arī publiski. Latvijā izpausties masu saziņas līdzekļos ir ieradies Vladimira tēvs Aleksandrs Antonovs.

Pēc Antonovu versijas, nekas neatgriezenieks neesot noticis. Jā, patiešām veikti banku normatīviem neatbilstoši naudas pārskaitījumi un darījumi starp dažādām bankām un citām iestādēm, bet tās atrodoties viņu kontrolē, un naudu varot dabūt atpakaļ. Uz to pirmais iebildums, ka nu jau viņi ir zaudējuši vai nu īpašumtiesības, piemēram, uz Snoras banku Lietuvā, kas oficiāli nacionalizēta, vai vismaz kontroli pār Latvijas Krājbanku, ko vada Latvijas valsts iecelts pārvaldnieks. Savukārt šis pārvaldnieks ir paguvis pārdot vienam vai abiem Antonoviem piederējušās airBaltic akcijas un līdzīgi varētu būt arī ar citiem īpašumiem, kas arestēti, apķīlāti, bloķēti vai atdoti pašiem ietekmīgākajiem Antonovu kreditoriem.

Vēl bēdīgāka aina atklājas, analizējot Antonovu solījumus no tīri ekonomiskā skatpunkta. Solījumu atjaunot Latvijas Krājbanku A. Antonovam nākas sasaistīt ar apgalvojumiem, ka visa no Krājbankas pazudusī nauda esot iztērēta, lai uzturētu Latvijas valstij piederošo a/s airBaltic. Ja A. Antonovs šajā gadījumā saka patiesību, tas apgāž viņa solījumu atjaunot Krājbankas darbību, jo to taču nav iespējams izdarīt ar neesošu – jau citur iztērētu naudu.

A. Antonova paskaidrojumi uzrāda citu vaininieku, kas Latvijas sabiedrībai šķitīs pašsaprotami: Ainārs Šlesers – kurš gan cits! «Latvijā pietiekami autoritatīvu cilvēku darbības rezultātā mēs bijām spiesti sākt airBaltic kreditēšanu, jo bažījāmies, ka no bankas tiks izņemti nozīmīga apjoma depozīti, kas krīzes laikā nebūtu labi,» rakstīts A. Šleseram piederošā laikraksta Diena vakardienas numurā. Par šo notikumu laiku atklāts tikai tik daudz, ka tas noticis «2008. gada krīzes fonā». «Krīzes fonā» mēs dzīvojam līdz pat šai baltai dienai, bet tomēr ticamāk, ka notikumi risinājušies līdz 2009. gada 12. martam, kad A. Šleseram nācās pamest satiksmes ministra amatu. A. Antonovs skaidro, ka nauda airBaltic bijusi vajadzīga, lai realizētu to attīstības stratēģiju, kāda nesaraujami saistīta ar A. Šlesera vārdu. «Uz līzinga tika pirktas lidmašīnas, tika palielināts personāls, airBaltic apguva jaunus maršrutus. Vienlaikus kompānija līdz zināmai pakāpei darbojās kā diskaunters. Proti, lai piesaistītu pasažieru plūsmu, biļetes tika tirgotas ārkārtīgi lēti, kas radīja operacionālus zaudējumus,» stāsta A. Antonovs. Šādām izdarībām vispārēja atbalsta nebija, un nebija arī tā, ka neviens nebūtu teicis, ka labi tās nebeigsies. Tikai A. Šle-sers spēja tās nodrošināt, būdams ministra amatā un arī vēlāk, kamēr darbojās A. Šlesera noslēgts akcionāru līgums, kas deva īpašas pilnvaras airBaltic pārvaldīšanā uzņēmuma vadītājam un formālajam līdzīpašniekam – Antonovus aizsegt nolīgtajam Bertoltam Flikam.

Nenosaucot nevienu uzvārdu, A. Antonovs atsaucas uz «Latvijā tolaik pietiekami autoritatīvu cilvēku» darbību. Izrādās gan, ka šīm autoritātēm nav pakļāvusies Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kas raudzījusies, lai Krājbanka neaizdod airBaltic vairāk, nekā banku noteikumi atļauj aizdot vienam parādniekam. Aizliegums apiets ar shēmošanu, ka Krājbanka aizdevusi it kā citām firmām vai bankām, bet tās – airBaltic.

Ja Antonovi to pašu ir izklāstījuši arī policijai, tad tai jau ir pamats uzdot A. Šleseram vairākus nepatīkamus jautājumus. Publiski izskaidroties ar Antonoviem A. Šlesers vakar nesāka. Viņa statuss šobrīd ir likvidējamas partijas vadītājs – tātad gandrīz privātpersona, kas drīkst rīkoties arī tā. Sazvanāms vakar bija tikai viņa preses pārstāvis Ģirts Dripe, kurš solīja noskaidrot, vai A. Šlesers nevēlētos ko paskaidrot. Laikam gan viņš to nevēlējās, ja vēlāk atrodams nebija arī Ģ. Dripe.

Dažas dienas iepriekš A. Šlesers gan ir devis apsteidzošu atbildi, visticamāk, nojaušot, kā taisnosies Antonovi. Viņš apstiprināja, ka «vairāk nekā 100 miljoni latu tika novirzīti airBaltic finansēšanai caur Krājbanku un Snoras banku» un apgalvoja, ka tādējādi Raimonda Paula, Rīgas pašvaldības u.c. vairāk vai mazāk zināmo bankas noguldītāju nauda uzdāvināta valstij. Tomēr – kāds valstij no tā labums, ka airBaltic caur ofšorfirmām nolīgti, t.i., Latvijas valstij nekādus nodokļus nemaksājoši piloti par puscenu vizinājuši, sacīsim, Uzbekistānas iedzīvotājus caur Rīgu uz Stokholmu un atpakaļ? Kuram – A. Šleseram, B. Flikam, Antonoviem vai vēl kādam – par to būtu jāatbild?

Citiem vārdiem sakot, A. Šleseram būtu jāpierāda, ka Krājbankā pazudusī nauda nav vēlreiz pazudusi airBaltic. Ja nauda nav pazaudēta (iekļauta vēl citās Antonovu shēmās), tad Latvijas valdība to vakar atdeva arī R. Paulam utt. Proti, valsts nolēma ieguldīt airBaltic 57,6 miljonus latu ar skaistiem vārdiem «pamatkapitāla palielināšana», bet īstenībā tā ir airBaltic parādu segšana. Ja uzņēmums patiešām ir parādā tikai Krājbankai, tad tas atdos šo naudu bankas likvidatoriem un tie – kreditoriem. Ticamāk tomēr, ka iztrūkumi gan airBaltic, gan Krājbankas bilancēs izrādīsies lielāki.

***

Kas vainojams panikas radīšanā ap Swedbank?

Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors:

– Nejaušības ekonomikā nemēdz būt. Manā rīcībā gan nav pietiekama informācijas saistībā ar Swedbank pēdējo dienu notikumiem, lai secinātu dziļāk, tomēr, visticamāk, panika bija nepamatota. Taču, manuprāt, būtu jāmeklē atbilde uz jautājumu, kāpēc tik daudz iedzīvotāju noticēja baumotājiem, nevis banku ekspertiem, FKTK, Latvijas Bankas un Latvijas valdības pārstāvjiem. Un mana atbilde ir: ja kāds visu laiku ir melojis, viņam neticēs arī tad, kad viņš teikts patiesību. Vārds melot ir smags un nepatīkams vārds, tāpēc, lai neliktos, ka es izsaku tukšus apgalvojumus, varu nolasīt ziņu virsrakstus no interneta portāla Delfi, piemēram, 2008. gada 8. oktobrī FKTK priekšsēdētājas vietnieks Jānis Brazovskis teica, ka «iedzīvotāji nav noticējuši runām par Latvijā esošo banku krīzi», bet tā paša gada 9. novembrī viņa vārdi skan: «Parex bankai problēmas radās noguldītāju panikas dēļ.» Otrs piemērs 2008. gada 24. novembrī – toreizējais Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis pauž: «Naudas aizplūšana no Parex bankas mazinājusies», bet jau 3. decembrī viņš vēsta: «Kopš 14. novembra no Parex bankas aizplūduši 260 miljoni latu.» Tas liecina, ka vai nu šie kungi nezina, par ko runā, vai arī nesaka patiesību.

Raita Karnīte, Ekonomikas prognožu centra valdes locekle, LZA akadēmiķe:

– Panika saistībā ar Swedbank tik viegli izcēlās tāpēc, ka tai bija labvēlīga augsne, kuru izmantoja tie, kuriem varbūt gribējās pajokoties vai atriebties, vai arī bijis kāds cits iemesls, ar kuru minēšanu negribu nodarboties. Taču cilvēku reakciju uz šīm baumām nevar nosaukt par muļķīgu, jo apstākļi tām bija labvēlīgi. Jāmin ne tikai nesenie notikumi ar Krājbanku, bet arī tas, ka varas pārstāvji nepatraukti sniedz pretrunīgus paziņojumus. Tā vietā, lai neauglīgi meklētu tenku avotu un tērētu tam ne mazumu līdzekļu, vajadzētu koncentrēt spēkus, lai neveidotos baumām labvēlīgi apstākļi, lai turpmāk tiktu sniegti saprātīgāki paziņojumi un valdības rīcība būtu pārliecinošāka.