Ekspertiem ir baisas prognozes par elektroenerģijas cenām
20 gadu laikā Latvija ir spējusi samazināt importētās elektroenerģijas īpatsvaru no 69,4% līdz 29,3%, tomēr joprojām esam valsts, kura ir atkarīga no enerģijas importa – tā liecina "Eurostat" dati. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir daudz zemāk nekā ES vidējais līmenis (57%), taču šis skaitlis slēpj ievainojamību. Ja ārējos tirgos vērojama nestabilitāte, importētie energoresursi būtiski ietekmē elektroenerģijas cenu. Ģeopolitiskās situācijas saasināšanās, tostarp konflikta eskalācija Irānā, tieši ietekmē gāzes un naftas cenas, kā arī gala patērētāju rēķinus Latvijā, informē "Eurowind Energy Neue Energien".
Eiropas Savienības energobilance atklāj sistēmisku problēmu: saskaņā ar aktuālajiem datiem, ES saražo tikai 43% enerģijas, bet vairāk nekā puse (57%) tiek importēta. Būtisku energobilances daļu veido fosilie resursi - nafta un naftas produkti (38%) un dabasgāze (21%), kurus galvenokārt piegādā no ārējiem avotiem, tostarp ASV, Norvēģijas, Alžīrijas un citām valstīm. Tas nozīmē, ka jebkurš ārējais šoks, sākot ar militāru konfliktu līdz loģistikas traucējumiem, nekavējoties ir redzams… visās cenās.
“Uz šī fona Latvija izskatās neviennozīmīgi,” skaidro enerģētikas eksperts, “Eurowind Energy Neue Energien” izpilddirektors Artūrs Toms Plešs. “No vienas puses, atjaunīgo enerģijas resursu īpatsvars pieejamās enerģijas struktūrā sasniedz gandrīz 46%. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES un ir salīdzināms ar tādām valstīm kā Zviedrija un Dānija. No otras puses, gala patēriņa struktūrā būtisku daļu joprojām veido naftas produkti (33,3%) un gāze, kā arī saglabājas atkarība no atsevišķu enerģijas veidu, piemēram, dabasgāzes, importa. Tādējādi laika periodos, kad saules un hidroenerģijas nav tik daudz, proti, gada aukstajos mēnešos, šāda atkarība no importa ir ļoti redzama elektroenerģijas cenās. Tā ietekmē visu, sākot no pārtikas līdz pat pakalpojumiem.”
Ja Hormuza šaurums paliks slēgts ilgāku laiku, Latvijas elektroenerģijas cenas 2026./27. gada ziemā varētu pietuvoties 2022. gada krīzes rekordlīmenim, kad mēneša vidējās cenas pārsniedza 300 EUR/MWh. Lielu daļu ziemas mēs varam piedzīvot stabilas vairumtirdzniecības cenas virs 150-200 EUR/MWh, bet aukstās dienās - vēl būtiski augstākas.
Jau 2026. gada pavasarī amatpersonas brīdina, ka “rudenī sagaidāms apkures izmaksu pieaugums un arī elektroenerģija kļūs dārgāka”, ja ģeopolitiskā situācija neuzlabosies. Šāda attīstības trajektorija šķiet ticama — ekspertu prognozes paredz cenu šoku, kas varētu būt līdzīgs 2022. gadam. Latvijas valdībai un patērētājiem būtu jāsagatavojas augstām elektroenerģijas cenām arī nākamajā ziemā un jāapsver pasākumi, kas varētu mazināt to ietekmi.
Jāsaprot, ka kopējās importa atkarības rādītājs neizskaidro visu. Pat pie salīdzinoši mērena atkarības līmeņa Latvija ir daļa no reģionālā enerģētikas tirgus, kur cenu nosaka maržinālie avoti - nereti tieši gāze. Tas nozīmē, ka ārējās krīzes, tostarp tagad vērojamā nestabilitāte Tuvajos Austrumos, turpina tieši ietekmēt elektroenerģijas izmaksas.
Citu valstu pieredze liecina, ka noturība tiek sasniegta nevis formāli mazinot atkarību no importa, bet gan attīstot pašu ģenerāciju, pirmām kārtām no atjaunīgajiem resursiem. Piemēram, Igaunijai ir viens no zemākajiem atkarības rādītājiem ES - aptuveni 5%, savukārt Skandināvijas valstis nepārtraukti iegulda vēja un hidro enerģijas nozarēs, mazinot ārējo faktoru ietekmi uz cenām.
Jo lielāks ir atjaunīgo energoresursu (AER) īpatsvars valsts energobilancē, jo mazāka ir ārējo krīžu ietekme un cena kļūst prognozējamāka gan biznesam, gan iedzīvotājiem. Tomēr Latvijā šo priekšrocību izmanto tikai daļēji. Kaut arī kopējais AER īpatsvars ir salīdzinoši augsts, tā būtiskākais elements - vēja enerģija - joprojām ir vāji attīstīts. 2024. gadā no vēja saražoja tikai aptuveni 0,2 TWh elektroenerģijas, Lietuvā tie bija aptuveni 3,8 TWh, bet Igaunijā - aptuveni 1,3 TWh. Tas nozīmē, ka Latvija būtiski atpaliek tieši tajā segmentā, kas Eiropā ir pieejamas elektroenerģijas pamats. Tādējādi periodos, kad ir zema hidroenerģijas un saules enerģijas izstrāde, valsts ir spiesta kompensēt deficītu ar importu un dārgākiem resursiem, kas tieši ietekmē cenas.
“Latvijai tas nozīmē nepieciešamību izdarīt stratēģisku izvēli. Apstākļos, kad globālie konflikti kļūst par vēl vienu enerģētiskās nestabilitātes faktoru, vienīgais ilgtermiņa risinājums ir pašu ģenerācijas attīstīšana. Vēja enerģētikai šajā kontekstā ir svarīga nozīme: tas ir vietējais resurss, kas nav atkarīgs no importa, un ir ļoti efektīvs veids, kā mazināt dārgo fosilo resursu ietekmi uz elektrības cenu,” komentē A. Plešs, piebilstot, ka pretējā gadījumā Latvija riskē turpināt būt ārējo tirgu ķīlniece ar attiecīgajām ekonomiskajām sekām.
