Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atskaitei par nodokļu iekasēšanu šā gada pirmajos četros mēnešos, valsts kopējo ieņēmumu pieaugumu attiecībā pret pagājušā gada pirmajiem četriem mēnešiem par 3,8% uz augšu vilkuši obligāto sociālo maksājumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumu pieaugums par 12%.
Strauji - straujāk nekā viss pārējais Latvijā vismaz nodokļu iekasēšanas jomā - aug naudas masa, ko valsts iegūst no strādājošiem cilvēkiem. Valdības advokāti un propagandisti gan varētu sacīt, ka šī masa nav nekāds slogs jeb ir pavisam viegla, jo šīs masas pieaugums seko, pirmkārt, algu pieaugumam, un, otrkārt, šīs nastas nesēju - strādājošo skaita pieaugumam. Tomēr pat pēc šādiem argumentiem strādājošo samaksātās naudas masas pieaugums paliek pieaugums pretēji tam, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumi samazinājušies no 150 miljoniem eiro pagājušā gada pirmajos četros mēnešos līdz -14 miljoniem eiro šogad. Jā, šogad mēnesi pēc mēneša aug naudas summa, kādu valsts nevis saņem, bet izmaksā uzņēmējiem par to, ka viņi ir uzņēmēji. Citiem vārdiem sakot, bagātie strādājošie samet naudu, lai caur valsts budžetu uzturētu savus trūkumā nonākušos uzņēmējus.
Tagadējā politika, ar kādu Krišjāņa Kariņa valdība nodokļu jomā paklausīgi izpilda to, ko tai noteikusi Māra Kučinska valdība bijušās finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas personā, pagaidām nav novedusi līdz protesta izpausmēm. Vienīgi skolotāju arodbiedrība par kaut ko tādu runā, bet runā pati ar sevi un varas iestādēm par to, kā sarīkot protesta piketu tā, lai to pamanītu tikai paši acīgākie žurnālisti. Ticamākais iemesls tagadējam mieram ir tas, ka algas nodokļu maksājumu pieaugumu patiešām nodrošina tie, kuriem tas ir visvieglāk. Proti, turpina būtiski augt ierēdņu algas. Tagad vieni ierēdņi Satversmes tiesas personā apmierinājuši citu ierēdņu prasību aktuālos atalgojuma datus noslepenot, kas jau vien liecina, ka ir ko slēpt, bet toties ir atvērušās ierēdņu ienākumu deklarācijas par viņu legālo ienākumu 2018. gada summām. Kopējais iespaids tāds, ka ne visiem, bet 2/3 ierēdņu ienākumi auguši par 10 līdz 30%, ar ko pietiek algas vidējo rādītāju un algas nodokļu ieņēmumu kāpumam nozīmīgā mērā. Jaunā valdība nav darījusi neko, kas varētu slāpēt šādu pieaugumu arī 2019. gada sākumā. Tieši pretēji, pašvaldību reformas pieteikums varētu stimulēt pašreizējos pašvaldību vadītājus celt algas pašiem sev, visiem saviem attiecīgajā pašvaldībā nodarbinātajiem radiem un draugiem un pat nedraugiem, bet neatstāt šo naudu nezin kam, kas nākotnes pašvaldībās mantos pašreizējo pašvaldību kontu atlikumus. Tādā gadījumā algu un tālāk arī valsts nodokļu ieņēmumu pieauguma īstais avots ir parādu pieaugums. Pēc Valsts kases naudas plūsmas datiem, Latvija bija pabeigusi 2018. gadu ar konsolidētā kopbudžeta deficītu 215 miljonu eiro apmērā, bet statistiķu veiktais pārrēķins atklāja, ka budžeta iztrūkums bijis gandrīz 300 miljonu eiro.
Starp algai uzliktajiem nodokļiem jāskaita arī pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tajā ļoti grūti definējamajā mērā, kādā tas uzlikts tām precēm un pakalpojumiem, bez kurām nav iespējama cilvēku dzīve un darbs. Valsts nodokļu kopējo ieņēmumu pieaugumā pamanāmais PVN iekasēšanas pieaugums seko inflācijai, kas tiek saukta arī par nodokli trūcīgajiem. Proti, cenu pieaugums pirmās nepieciešamības precēm ir straujāks nekā luksusa precēm, kuru iegādē iespējams manevrēt, piemeklējot izdevīgākos pirkumu laikus un jurisdikcijas. Trūcīgie nevar nopirkt maizi zem tirgus cenas, bet vadošas VID darbinieces rāda visai Latvijai piemēru, ka dārgu automobiļu pirkšana par lētu naudu ir parasta lieta, kas neizraisa nekādas aizdomas par viņu korumpētību vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
