LTA: Zemkopības ministrija realizē ačgārnu politiku
Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) pavasarī pēc Zemkopības ministrijas norādes aktualizējis jautājumus par pārtikas izcelsmes valsts norādēm cenu zīmēs. Izmaiņas kontroles pieejā un konstatētie pārkāpumi raisa asas diskusijas starp uzraudzības institūcijām un tirgotājiem, liecina Latvijas Tirgotāju Asociācijas (LTA) izplatītais paziņojums presei.
Galvenās bažas tirgotājiem ir par valstu nosaukumu norādīšanu cenu zīmēs, it sevišķi mazajās ar izmēru 5x4. Zemkopības ministrijas ierēdņi saprot, ka šīs likuma prasības nav izpildāmas, tomēr politiķi uzstāj uz stingru kontroli un sodīšanu.
Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs: “Mēs zinām, ka nav iespējams cenu zīmē iespiest visu prasīto par konkrēto preci un ka ieviešana un aktualitātes uzraudzība visbiežāk ir lieks, piespiedu roku darbs, kas prasa nemitīgu plauktu pārbaudi. Tātad arī papildus izmaksas, kas mazajiem tirgotājiem ir būtiski, un, bieži vien, produktam nevar noteikt valsts izcelsmi vienkāršā, pierādāmā veidā, par ko runājuši daudzi eksperti, Tā nereti vienādi produkti tiek ražoti un iepirkti vai ievesti no dažādām valstīm.
Jāatceras, ka ES Pārtikas regula atļauj pārtikai informāciju pievienot TIKAI ražotājam. Latvijā pieņemtā prasība to darīt tirgotājam, tas ir, mainīt informāciju par preci (ja tā atšķiras no norādītā preces marķējumā), ir PATVAĻA. Pie kam ir acīmredzami, ka izņemot dižveikalos redzamos lielos cenu “palagus”, 5x4 cm cenu zīmē nacionālajos veikalos nevar iekļaut visu - gan nosaukumu, gan cenu, gan ražotājvalsti.
Nav pieļaujama arī pašreiz noteiktā valdības noteiktā maldināšana - norāde “valsts nav nosakāma”, jo pircējam tas saistās ar nezināmu izcelsmi, bet marķējumā ir skaidri norādīta izcelsme, piemēram, ES vai Klusā okeāna reģions.
Pie kam jāatceras, ka Zemkopības ministrija realizē ačgārnu politiku - ES noteikusi, ka prioritāte cenu zīmē ir pārtikas preces nosaukumam, “karodziņu” likums nosaka minimālo valsts nosaukuma lielumu, kas nereti spiež ražotājvalsti norādīt kā prioritāru.
Pēdējā pusgada laikā PVD veikusi vairāk nekā 2200 pārbaužu. Rezultāti apliecina par likuma sarežģītību un grūtībām piemērošanā: 1129 gadījumos kādā no cenrāžiem nav bijusi norādīta izcelsmes valsts, 677 gadījumos norādītā valsts neatbilda faktiskajai izcelsmei, 142 gadījumos norādes bija noformētas neatbilstoši. 2025. gada martā uzsāktas 75 administratīvo pārkāpumu lietas ar iespējamo sodu līdz 20 000 eiro! Par nepilnībām cenu zīmēs, kas patērētājam vispār nav svarīgas!
Laikā, kad visur Eiropas Savienībā mazina administratīvo slogu, Latvijā tas palielināts. Pie kam likuma realizēšana ir smagnēja un neizprotama. Tā piemērošanai pat nepieciešamas vadlīnijas, kuras tagad jāstudē katram pārdevējam valstī. Šī mānija ar karodziņiem padarīta par pašu savrīgāko lietu pārtikas apritē. Tirgotāji ir sašutuši par šādu politiķu jaunradi un pieprasa atcelt papildus pienākumu “rakāties” pa pavaddokumentiem un specifikācijām, prasīt skaidrojumus un uzziņas no piegādātājiem.
Kā ir citās Eiropas valstīs? Izcelsmes valstu norāde pastāv arī atsevišķās citās Eiropas Savienības valstīs, taču ar būtiskām atšķirībām izpildījumā, elastībā un atbildības sadalījumā. Latvija ir ar pārmērīgām prasībām unikāla. Piemēram, Vācijā un Francijā, informācijas par pārtikas izcelsmi norādīšana ir stingri reglamentēta tikai noteiktām preču grupām (piemēram, svaiga gaļa, olas, medus), bet attiecībā uz pārstrādātiem produktiem vai importētām precēm pietiek ar vispārīgāku izcelsmes apzīmējumu (piemēram, “ražots ES”, “iepakots Vācijā”). Turklāt citās valstīs atbildība par precīzas informācijas sniegšanu atbilstoši ES normatīviem aktiem tiek pārlikta uz ražotājiem vai izplatītājiem, nevis mazumtirgotājiem. Skandināvijas valstīs, īpaši Zviedrijā un Dānijā, ir plaši izmantotas digitālās marķēšanas sistēmas, kas ļauj caur QR kodiem vai aplikācijām sniegt patērētājam informāciju par produkta izcelsmi bez nepieciešamības fiziski pārveidot cenu zīmes vai iepakojumus. Šāda pieeja būtiski samazina administratīvo slogu tirgotājiem un veicina precizitāti. Latvijas gadījumā, kā norāda arī nozares pārstāvji, regulējums ievērojami pārsniedz to, kas prasīts Eiropas Savienības regulējumā. Tādējādi, prasība katram produktam norādīt ražošanas valsti, pat ja tas nav ES līmenī obligāti, Latvijā rada birokrātisku un finansiālu slogu, kas iznīcina mazākos un vietējos tirgotājus.