1.aug 2019
Ierakstā sitamos instrumentus spēlē arī Raitis Viļumovs. Interesanti, ka grupa ir dzimusi sagadīšanās rezultātā. Pēc solo albuma "Cockroach Prophets" ierakstīšanas mājas studijā Oskars Jansons ielika tīmeklī sludinājumu, meklējot domubiedrus, ar kuriem šīs dziesmas izpildīt koncertos. Tieši šajā laikā Edgars Šubrovskis esot bijis iesaistījies kantri mūzikla tapšanā, tādēļ pastiprināti interesējies par šajā žanrā notiekošo. Jau pēc pirmajiem mēģinājumiem (un arī pirmajām nospēlētajām bērēm) kļuvis skaidrs, ka sadarbība turpināsies.
Ietekmējoties no ASV un Rietumeiropas folkmūzikas mantojuma, “Juuk” pirmais albums ir veltījums kultūrai, kura ir eksistējusi vienmēr – mūzikai, kas jau sākotnēji domāta nevis koncertzālēm, bet kopā spēlēšanai virtuvēs, viesistabās vai citādi sanākot kopā. “Šī tradīcija Latvijā ir īpaši stipra un neaprobežojas ar mūziku vien, un mūsdienās lielā mērā balstās uz vēlmi stāstīt stāstus un iesaistīties dialogā vienam ar otru, kas arī ir savedis kopā grupas dalībniekus,” ziņo grupas nometne. Albumu rakstījis, miksējis un producējis latvju alternatīvās skatuves veterāns Ingus Baušķenieks savā studijā “Bicycle Systems”. Albumā iekļautas sešas oriģināldziesmas, kā arī trīs kaverversijas - Haralda Sīmaņa dziesmai „Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm”, grupas “Soundarcade” dziesmai „Sena aukles dziesma” un 16. gadsimta franču autora Tuano Arbo pavanai „Belle qui tiens ma vie” ar citātiem no Marģera Zariņa interpretācijas.
PAR. Ja Šubrovskis kaut kam ķeras klāt, tad panākumi ir garantēti, viņam viss iet no rokas – tā tas bija “Mirušo Gvardes” un “Kartāgas” laikos, tā tas bija darbojoties ar “Hospitāļu ielu” un “Mantu”, tā tas ir arī tagad. Ja vēl kopā ar viņu radošajā komandā ir tādi mūziķi kā brīnumflautiste Prauliņa un multiinstrumentālists Jansons, tad nemaz nevar neizdoties. Pati labākā dziesma te ir Sniedzes sacerētā un arī izpildītā “Skleroze” par meitenēm ar garajām kājām – šis piedziedājums uz ilgu laiku iesēžas atmiņā, turklāt arī dzied Sniedze dievīgi, perfekti izvelkot diezgan sarežģītās vokālās nianses. Starp citu, šajā albumā konkrētās dziesmas autors tiek arī pie mikrofona, taču dīvainā kārtā Jansons pamanās tik ļoti izklausīties pēc Šubrovska, ka, neuzmanīgāk klausoties, viņus var pat sajaukt – tas ir labi, jo tā albums stilistiski labāk turas kopā. No instrumentālajiem atradumiem jāsaka, ka ļoti labi te iederas bandžo. Uzslavas par CD bukletu – tajā ir gan dziesmu teksti, gan arī to angliskie tulkojumi, gan informācija par tiem un dziesmas izpildītājiem, albumam ir arī teicams noformējums (Raitis Kalniņš). Starp citu, tas, ka vispār ir tāds CD un tam pat ir buklets, arī mūsdienās ir liels retums. Labi pastrādāts!
PRET. Pēc pirmās albuma noklausīšanās reizes šķiet, ka nu gan jāmeklē vilcienu kustības grafiks, jādodas uz Brasas staciju (tā ir tuvāk) un jāguļas uz sliedēm – šeit iekļautais skaņu materiāls iedzen totālā negarastāvoklī. It īpaši tas attiecas uz tādām dziesmām kā “Zelts” un “Vieta”, tāpat arī uz “Seno aukles dziesmu” – ja tik drūma grupa kā “Juuk” uztaisa savu versiju par vēl drūmākās grupas “Soundarcade” gabalu, paši variet iedomāties, kas no tā sanāk…