trauksmes cēlāji

Saeima ceturtdien otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Trauksmes celšanas likumā, kas paredz noteikt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) par trauksmes cēlēju kontaktpunktu.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) aizvien biežāk saņem saturiski kvalitatīvus ziņojumus, kuros iedzīvotāji informē par iespējamām darba vietās novērotajām pretlikumībām, kas norāda uz iedzīvotāju izpratnes palielināšanos par Trauksmes celšanas likuma mērķi un trauksmes cēlēja ziņojuma būtību, vēsta KNAB pārstāvji.

Saeima šodien konceptuāli lēma atbalstīt Trauksmes celšanas likuma projektu, kas noteiks, ka turpmāk aizsardzība pret trauksmes celšanas dēļ radītām nelabvēlīgām sekām attieksies ne tikai uz trauksmes cēlēju un viņa radiniekiem, bet arī uz personām, kas saistītas ar trauksmes cēlēju.

„Vai kādreizējos čekas ziņotājus varētu dēvēt par trauksmes cēlējiem?” – vientiesīgi pajautāja kāds politikas vērotājs. Domāju, ka noteikti varētu. Jo viņi taču ziņoja par novērotajiem pārkāpumiem, palīdzot tos novērst, pirms nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm. Kādi bija pārkāpumi un kāda bija sabiedrība, kas bija jāpasargā no kaitējuma – tas, protams, cits jautājums, tāds mazliet ideoloģiski iesmirdis. Bet mehānisms bija skaidrs: slepus ziņot.

Valsts kanceleja izstrādājusi trauksmes celšanas tiešsaistes ziņojuma formu, lai atvieglotu ziņošanu kompetentajai iestādei par darba vietā novērotiem pārkāpumiem, kas var kaitēt sabiedrības interesēm,  informēja Valsts kancelejā.

Atklāti sakot, man subjektīvi nav lāgā saprotama tā saucamā Trauksmes celšanas likuma, kurš stājās spēkā pirmajā maijā, vajadzība, un es to uzskatu pat par savā ziņā amorālu. Jo – vai tad mūsu iekārtā, mūsu valstī visai tās telpai nav pašsaprotami (!) jābūt taisnīguma, taisnības uzturēšanas telpai? Vai tad varai mūsu valstī nav pašsaprotami (!) jāreaģē uz katru cilvēku vēsti par netaisnību, nejēdzību, nelikumību? Vai tad katrs likums te nepastāv tāpēc, lai sev noteiktos kompetences ietvaros iedibinātu taisnīgumu? Kāpēc gan šis aptverošais varas reaģēšanas pienākums ir jāreglamentē ar kaut kādu atsevišķu tiesību aktu, ja tam pašsaprotami (!) būtu jāattiecas uz visu tiesību telpu? Lūk, tas man nav saprotams.

1. maijā ir stājies spēkā jaunais Trauksmes celšanas likums. Ko tas nozīmē, kāpēc tāds likums bija vajadzīgs, kas tagad mainās, kad šis likums ir sācis darboties, par to Neatkarīgās intervija ar vienu no likumprojekta autorēm, Valsts kancelejas Valsts pārvaldes politikas departamenta konsultanti Inesi Kušķi.

Oktobra vidū Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja Trauksmes celšanas likumu ar mērķi Latvijā nodrošināt trauksmes celšanas mehānismu un stiprināt trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību. Likums paredz, ka līdz ar tā stāšanos spēkā ikvienam darba ņēmējam būs drošāka iespēja celt trauksmi par dažādiem pārkāpumiem gan valsts un pašvaldības institūcijās, gan privāto tiesību organizācijās. Likumdevējs ir radījis labvēlīgus apstākļus trauksmes cēlējiem, jo par trauksmes celšanu pats cēlējs un viņa radinieki var justies daudz drošāk, taču grūti paredzēt, vai likums sekmēs paradumu informēt par pārkāpumiem. Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Vilnis Veinbergs norāda, ka likums vien neveicinās sabiedrības aktīvu iesaistīšanos cīņā pret negodīgu rīcību un nemudinās nostāties pret nelikumībām. Nepieciešama arī domāšanas maiņa, lai ikkatrs sabiedrības loceklis spētu identificēt sevi ar Latvijas valsti un saskatītu to, kā savu un bērnu nākotnes vērtību.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludinājis Trauksmes celšanas likumu, kura mērķis ir sabiedrības vai tās daļas interesēs veicināt trauksmes celšanu par pārkāpumiem un nodrošināt pienācīgu trauksmes cēlēju aizsardzību.