Kurmja kungs šoruden un šoziem paspēja mani nokaitināt ar savu izmisīgo rakšanu, kas rūpīgi kopto piemājas zālienu padarīja par melnzemes sprādzienu piemeklētu karalauku. Un tad vienu dienu Kurmja kungs, saposies goda drānās, kas bija cauri slapjas, jo visi pazemes skapji bija ūdens pilni, pieklauvēja pie manām durvīm, sak, parunāsim, kaimiņien…