Mīlestībai bērnībā jābūt dabiskai un beznosacījumu. Tomēr daudziem realitāte bija citāda: pieķeršanās radās pēc labas atzīmes, lepnums pēc uzvaras konkursā un uzmanība tikai tad, kad bijām labi uzvedušies un labi pielāgojušies. Tas, kas, iespējams, bija domāts kā stimuls, bieži vien atstāja mokošu sajūtu: vai esmu vērtīgs pat bez sasniegumiem?
Bērnība mūs veido uz mūžu – tas jo īpaši attiecas uz bērniem, kas uzauguši ar narcistiskiem vecākiem. Ja vecākam piemīt narcistiskas iezīmes, bērns aug pasaulē, kurā viņu pašu vajadzības bieži vien ir sekundāras.