6.jūl 2017
Reiz, sen-senos laikos, es biju maza meitene, kas sagādāja ne vienu vien sirmu matu savai mammai, stiepjot uz mājām izsalkušus ielas kaķēnus un noklīdušus suņus. Es augu. Un pieauga arī mana nesapratne, redzot cilvēku vienaldzību un cietsirdību attiecībā pret nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem. Es sev apsolīju: „Kad izaugšu, es izveidošu vietu, kur šie negribētie un izpostītie dzīvnieki būs drošībā!”. Tā radās sapnis. Sapnis par to, ka ik vienam mājas mīlulim, kas nodots un sāpināts, būs droša vieta kur patverties.