Šķēle: "Man nav pie dirsas. Nekad nav bijis."
7.lapa
Strādāji?
Protams. Liekot roku uz sirds - tur man sev nav ko pārmest. Protams, darīju arī daudz ko sliktu, taču, kad bija treniņš - strādāju uz simts procentiem. Domāju, par treniņdarbu man nevar pārmest neviens no treneriem, pie kuriem esmu bijis.
Bet nu kaut kur tu varēji izbraukt uz sava talanta un labās veselības rēķina. Atceros, sen atpakaļ, kad izlasei bija treniņnometne Valmierā, vecākie džeki smējās, sak - Šķēlem gan ir iekšas: vakarā aizbrauc uz Rīgu, nakti notusē, un no rīta atgriežas Valmierā pa taisno uz treniņu...
(Smaida.) Bija tādi laiki. Tas bija vēl pie Krauliņa, no rīta bija jāskrien kross uz ātrumu, un es, atbraucis pa taisno no Rīgas, noskrēju pirmais. Mierīgi. (Smejas.) Tāda veselība man bija. Žēl tikai, ka galvas vēl nebija. Un arī cilvēku līdzās, kas spētu mani piebremzēt. Vecāki ir vecāki, tas ir citādi - tajā vecumā viņi nav tik tuvi. Bija neīstie draugi, neviena vecāka un prātīgāka - kā, piemēram, es pats tagad varu iedot kādu padomu brālim. Būtu man bijis tāds vecāks brālis, kas mazliet pasekotu līdzi, iespējams, viss būtu citādi. Taču man viss gāja labi, labi spēlēju, un tā tas arī aizgāja. Ja tagad varētu patīt atpakaļ laiku, dažas lietas noteikti pamainītu, bet - ko lai dara.
Klišejiskais jautājums par nožēlošanu.
Nē, es neko nenožēloju. Bet pamainīt gribētu, ja būtu tāda iespēja.
Dažas no foršākajām lietām dzīvē ir kļūdas. Arī tas no tava instagram...
Tā ir.
Ja tomēr būtu tā iespēja - kas būtu tas, ko tu pamainītu?
(Ilgi domā.)
Neparakstītu līgumu ar poļiem uz sešiem gadiem?
Nē, tajā laikā tas bija normāli. Kad tādā vecumā ieraugi tādu līgumu... Cik tad man bija, 17 gadu. Jā, kaut kāds talants skaitījos, te Latvijā jau spēlēju, bet nebija jau nekas tāds, nekas pārbaisks. Likās - seši gadi, beigās tāda nauda - kāda vispār runa, protams, ka jābrauc! Neviens jau negaidīja, ka es jau pēc gada tā progresēšu... Tā ka es pat nezinu, ko pamainītu, par to būtu nopietni jāpasēž un jāpadomā. Droši vispirms kādas lietas ārpus laukuma.
