Šķēle: "Man nav pie dirsas. Nekad nav bijis."

Latvijas izlase. Tas tev vairs nav izaicinājums? Olimpiāde.

Zini kā - ja tiktu uz olimpiādi, tad jau būtu daudz kandidātu klāt... Nezinu. Ja godīgi, neesmu par to domājis.

Eiropas čempionātu skatījies?

Protams. Daudzas spēles, ne tikai Latvijas izlasi - tas ir kaut kas, ko tiešām skatos. Eirolīga, Eiropas čempionāts - tas ir interesanti.

Pašam negribējās?

Bija, bija tāda dīvaina sajūta. Sēdējām kompānijā, skatījāmies, un mamma vēlāk pateica - vienbrīd piefiksējusi, ka esmu aizdomājies. Gribas vēl uzspēlēt, es sevi vēl tur redzu. Atceros visus iepriekšējos čempionātus, tās emocijas... Bija, bija iekšā tāds kamols. Ne gluži uz raudāšanu, bet - īpatnējas sajūtas. Turklāt turnīrs Latvijā, komandā visi čomi. Bija pārdomas - varbūt vajadzēja vēl paspēlēt. Vismaz mēģināt.

Uz Arēnu biji aizgājis?

Biju uz Lietuvas spēli. Biļetes bija arī uz igauņiem, taču tās atdāvināju. Sapratu - ja aiziešu, nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem. Igauņu fani jau arī mani pazīst, būtu jāstāsta, kāpēc vairs neesmu kalevā, kāpēc neesmu izlasē.

8. vieta ir laba - spriežot no tā, ko redzēji?

Varēja būt arī sliktāk. Zaudētu igauņiem un... Domāju tā reāli ir vieta, ko viņi bija nopelnījuši. Ar to nestabilo spēli augstāk nevajadzētu, bet arī zemāk nebūtu īsti godīgi. Priekšā bija stiprākās komandas, arī Čehija, kas šādā svarīgā spēlē parādīja, ka ir nopietna komanda - pārbrauca mums pāri. Kaut kam vairāk, manuprāt, pietrūka spēles stabilitātes. Brīžiem spēlēja tiešām labi, tajā pašā laikā kaut kādos momentos - pavisam švaki.

Tā kā grieķiem, zaudēt nedrīkst...

Grieķiem par piekto vietu nav jāspēlē. Tāds nebija viņu mērķis, un skaidrs, kādā noskaņojumā viņi izgāja uz šo maču. Bet acīmredzot pārtraukumā viņiem iedeva iekšā, ka tomēr vajag bišķiņ pakapāt. Citādi no malas izskatījās, ka džeki spēlē tā, kā pat LBL nespēlē. Saņēmās un izdarīja.

Ar kādu no čaļiem pēc čempionāta esi aprunājies?

Ar kādu jau ir sanācis - Timmu, Freimi. Freimi zināju jau no izlases, un, pusgadu uzspēlējot kopā Kalev, sapratu, ka viņš ir ļoti emocionāls. Bet tas ir pozitīvi. Visu runā un dara ar sirdi.

Kad pagājušogad pajautāju Kristapam Janičenokam, kurš viņaprāt ir talantīgākais viņa paaudzes spēlētājs, viņš neminstinoties atbildēja: “Armands Šķēle. Un ne tikai manas paaudzes.” Tu pats apzinājies to, ka tev ir dots vairāk nekā apkārtējiem?

Kaut kādā ziņā jā. Pēc tam, kad jau bija pagājis laiks, un es uzzināju, kādas komandas tajā laikā par mani interesējās... Taču tā sanācis, ka man ļoti bieži apkārt bijuši nepareizie cilvēki, kas nobremzēja manu karjeru - aģenti, klubu prezidenti. Laikā, kad patiešām varēju nokļūt kādā nopietnā vietā. Kad vēl biju Polijā, mani, 19-20 gadus vecu džekiņu, gribēja izpirkt Madrides Real - toreiz ņemt kā otro numuru aiz muguras [amerikānim Luisam] Bulokam. Bet Anwil paprasīja 500 000. Ko es varēju darīt? Manā līgumā nebija punkta par to, kāda summa jāmaksā tam, kas gribētu mani izpirkt, tāpēc klubs varēja teikt, cik grib. Jūtot, ka interesējas tādas komandas - protams, viņi prasīja pamatīgu piķi... Kaut gan jau tā uz mani labi nopelnīja. Vēlāk, jau Barona laikā, piedāvāja Prokom Trefl, kas spēlēja Eirolīgā, arī Maskavas Dinamo bija gatavs mani ņemt par 600 000 dolāriem sezonā. Tie bija brīži, kas varbūt kaut kādā ziņā pamainītu manu karjeru un dotu jaunu atspērienu, taču apkārtējo cilvēku mantkārība - redzot, ka var nopelnīt uz mana darba rēķina... Visiem jau liekas, ka tas ir tikai talants, taču tas ir arī diezgan smags darbs, tas ko citi nemaz neredz. Nezina kā bija jaunībā, kad vienmēr gribēju būt pirmais - skrēju visātrāk, vienmēr gribēju uzvarēt. Talants - jā, protams, taču ar talantu vien nepietiek.

Gints Ivuškāns, F64