Šķēle: "Man nav pie dirsas. Nekad nav bijis."

Par to, ka neizdevās sasniegt to, ko varēji, vairāk vaino sevi vai citus?

(Iesmejas.) Senči jau man saka, ka man vienmēr citi esot vainīgi. Tā, ar humoru - vai nu čības slīd, vai tiesneši slikti, vai sazin kas vēl - lai tikai attaisnotu, kāpēc es slikti nospēlēju. Bet domāju, ka tas bijis viss kopā. Kā jau teicu, neīstie cilvēki apkārt, no kuriem bija atkarīga mana karjera - aģenti, klubu īpašnieki. Kad aizbraucu uz Itāliju - aizkulisēs notika aģentu cīņas, un, lai tikai gūtu labumu sev, mani nodirsa un meloja, Polijas laikā - kluba direktors deva man parakstīt papīrīti, kurā bija rakstīts: ja tikšu NBA, man jāmaksā viņam 500 tūkstoši.

Mēģināja pa kluso?

Jā, pastūma man uz galda dokumentu un teica, lai parakstot. Kad pateicu, ka vispirms iedošu apskatīties savam aģentam, tad: “Ā, nē, nē, tad nevajag...” Un ieslidināja atpakaļ atvilknē. (Smejas.) Tā ka arī šādi varianti ir bijuši. Cilvēku mantkārība, personiskās ambīcijas. Tajā pašā laikā es labi saprotu, ka arī pats neesmu bijis nekāds paipuisītis, lai tagad vainotu tikai citus.

Daudziem jau piemirsies, ka savulaik tiešām arī brauci un mēģināji tikt NBA.

Toreiz pat tīri labi arī sevi parādīju, taču sapratu, ka tādam parastam latvietim tur ir grūti - tur ir savi serbu aģenti, kas bīda savus serbu spēlētājus, un viss jau ir sarunāts. Toreiz biju kopā ar Vujačiču, Ukiču, un viss jau bija tā smuki salikts - vienalga, ko rādi, ja vien neesi tiešām galvastiesu pārāks, tad nav baigo variantu. Vismaz pirms desmit gadiem tā bija. Toreiz biju uz pirmsdrafta kempiem, vairākās pilsētās.

Kura ir labākā komanda, kurā esi spēlējis? Kurā tev pašam ir bijis vislabāk.

Protams, ka labākās sajūtas ir tad, kad kaut ko vinnē.

Barons un FIBA kauss?

Jā. Ne tāpēc, ka Barons un mājas, bet tāpēc, ka tiešām laba komanda. Protams, bija arī liela nauda un labi spēlētāji, taču galvenais, ka mums bija kolektīvs, un tāpēc mēs arī kaut ko sasniedzām. Labas atmiņas man ir arī par Polijas laiku. Tās pirmās sajūtas, kad esi atbraucis, jaunākais komandā, un tad sāk izdoties - sāc labāk spēlēt, pamazām izkaro nozīmīgāku lomu. Tās bija foršas sajūtas, ko man patīk atcerēties.

Vēl pēdējais citāts no tā paša instagram: “Jūs zināt manu vārdu, ne manu stāstu.” Cik daudz cilvēku uz šīs pasaules zina Armanda Šķēles patieso stāstu?

Ir daži, kas varbūt nojauš, taču visu zina tikai tuvākie draugi. Pārējie tikai iztēlojas - kaut ko padzird, iedomājas, mēģina ielikt sevi manā vietā un tad izdara secinājumus. Bet patiesībā zina tikai ģimene un daži draugi. Un nevienam citam jau arī nav jāzina.

Tātad grāmatu kā Kambala nerakstīsi.

Man piedāvā kaut ko citu, nevis grāmatu - piedāvā taisīt filmu. Nezinu, cik tas nopietni, bet kaut kādas runas ir. Varbūt pamēģināt.

Jau esi gatavs sevi tā analizēt un visu stāstīt?

Nav jau baigi ko stāstīt, es jau tev visu būšu izstāstījis. (Smejas.) Bet visu arī nav jāstāsta. Cilvēkam jāpaliek arī saviem noslēpumiem. Bet Kambalas grāmatu izlasīju. Daudz ko jau zināju, daudz ko viņš nepateica, daudz ko - pateica citādāk.

Tev patīk sava dzīve?

Protams, ka patīk. Kā var nepatikt dzīve! Protams, gadās melnāki posmi, kādas lietas apkārt, kas nav patīkamas, taču - tāpēc jau cilvēks dzīvo. To emociju un tā adrenalīna dēļ. Citādi būtu garlaicīgi. Svarīgākais, ka man apkārt ir cilvēki, kas mani atbalsta - ģimene, bračka, tuvākie draugi. Tas ir pats galvenais.

F64