Tad, kad privātās sajūtas un attieksmes būs iespējams kaut cik sagrupēt, Dziesmu svētku organizatoriem, vērtējot arī šīs attieksmes, būtu jāsniedz sabiedrībai profesionāls šo Dziesmu un deju svētku rezumējums.
Nezinu, kurš cits, izņemot kādus ar visu norišu kopumu saistītus cilvēkus, varētu lielīties, ka ir aptvēris visu šo Dziesmu svētku koptēlu. Man ir tikai priekšstats. Un šis priekšstats par koptēlu ir visnotaļ labs, gaišs un apliecinošs. Taču – bez viennozīmīgi pārliecinoša noslēguma. Tomēr – tie bija izdevušies Dziesmu svētki. Tie pacēla tautu kalnā.
Pirmkārt, liels paldies mūzikas skolotājiem, vecākiem, koriem, deju kolektīviem pagastos, pilsētās, kā arī visiem citiem darbarūķiem, kuru dēļ šie Dziesmu svētki vismaz vizuāli apliecināja, ka, neraugoties uz sociālām un citādām grūtībām, paaudžu maiņa kopkorī un deju laukumā šķiet ritam normāli. Šo, manuprāt, panākumu grūti pārvērtēt, jo tas ir garantija Dziesmu svētku nebeidzamībai. Turklāt, kas varbūt vēl svarīgāk, skatoties jauniešu sejās un vērojot sajūtas, liekas, ka šī maiņa ir ne vien fiziska, bet arī garīga. Tas savukārt liecina, ka pārmantota tiek arī šī notikuma nacionālā jēga. Te atkal maza piebilde – skolās tagad acīmredzot grūtības ar galvas gabaliem. Dzejoļus nemāca, pamatformulas nav jāatceras… Šīs grūtības gan ir manāmas arī vecākās paaudzēs, ieskaitot manējo. Kaut vai elementāros godos. Taču normālai atmiņai reālā noslēguma koncerta apjoms, ja vien nav runa par kādām komplicētām partitūrām un ja darbiņš patīk, nav it nekas pārmērīgs. «Oficiālajā» daļā reizi piecos gados kopkoris varētu iztikt bez špikeriem.
Otrkārt, man šie Dziesmu svētki šķita personalizētāki nekā citkārt. Gan nacionālā, gan cilvēka līmenī. Un ne tikai caur sadziedāšanos. Vēl caur to, ka atsevišķi kori, tāpat dejotāji, ansambļi, pūtēji… dabūja sevi parādīt arī ārpus sacensībām un programmas pamatpasākumiem ielās, dārzos, laukumos un kanāla malās. Vērmaņdārzs, Bastejkalns, kanāls, Vecrīga… līdz ar vairākām jaunām elegantām idejām, kas šīs telpas piepildīja, visu nedēļu darīja Rīgu svarīgu un atpazīstamu tieši kā Dziesmu svētku pilsētu. Jāuzteic arī LTV1 par to, ka tā veiksmīgi un cilvēcīgi tiecās sarunāties ar daudziem jo daudziem ļaudīm no tautas, no svētkiem. Turklāt man šķita simpātiski vizuālie akcenti gan katrs par sevi, gan to vienkāršā, skaidrā, sacīsim, tautiskā nolasāmība. Gan arī tas, kā šie vizuālie elementi sasaistīja kopā dažādus Dziesmu svētku laukumus.
Treškārt, ja ne svētku mēroga sajūtas trūkuma radītās bedres noslēguma koncertā, tad es sacītu, ka Dziesmu svētku koncepcija tika īstenota perfekti. Lai arī kā politikas komentētājs es šo koncepciju uztvēru ar zināmu ironiju. Es to uztvēru kā bezfrustrācijas koncepciju, kuras nolūks ir vēstīt un apliecināt, ka Latvija patiesi ir veiksmes stāsts. Uzsvērt, ka Latvijā nekas cits vairs neatliek, kā vien «laimē diet». Jo viss, kas liecinātu par iekšējiem konfliktiem, par attīstību caur konfliktu, ir aizvākts. Ja ne no īstenības, tad vismaz no lielās estrādes. Tādas dziesmas kā Manai dzimtenei vai Lauztās priedes, kuras bijušo laiku izskaņā netika turētas par konflikta, par nevēlami satraucošām dziesmām, tagad acīmredzot tiek par tādām uzskatītas.
Ceturtkārt, subjektīvas piezīmes par dažām detaļām. Ar plašumu nevar aizstāt dziļumu. Varbūt tāpēc es, piemēram, nesapratu, kāpēc noslēguma koncerta ietvaros nepieciešams mikrokoncerts, kurā vairākas dziesmas turklāt izklausījās tuvinieces. Tamdēļ līgo man no gaismas stara šķita pārvēršamies par gaismas pleķi. Varbūt Dziesmu svētki to kopumā un savā ziņā ir muzikāls tirgus laukums, kurā ikviens var pretendēt uz savu leti. Bet – nez vai noslēguma koncerts ir skate, kurā plača saimnieki atrāda savas daudzpusīgās simpātijas un kur šīs simpātijas sāk prevalēt pār virsmērķiem. Ja tagad modē saukt Dziesmu svētkus par rituālu, tad noslēguma koncertā gan bija rituāla elementi, taču organizatoriskās, scenāriskās un saturiskās mērķtiecības trūkuma dēļ rituāls tomēr palika koncerta līmenī. Piemēram, sīkums. Man šķiet, ka Ērika Ešenvalda dziesma pazuda aiz Gaismas pils kā Baibiņa aiz Spīdolas un tāpēc neatklājās savā vērtības pilnībā. Vai arī – vairākkārt man likās, ka nevis solisti akcentē kopkori, bet kopkoris aicināts, lai solistiem būtu fons. Bet – nevajag katros atsevišķos Dziesmu svētkos atdurties kā sienā. Ja no katriem svētkiem kopkorī paliek divas trīs jaunas dziesmas – tas ir daudz vai maz? Man liekas – daudz.