Ja unitārā, turklāt mazā valstī vairojas reģionālās partijas, tad tas, manuprāt, nozīmē, ka šai valstij ir ne tikai nopietnas darba tirgus strukturēšanas, bet arī nopietnas politiskās iekārtas strukturēšanas problēmas.
Var saprast, piemēram, federālo Krieviju, kura visvisādi nopūlas ierobežot, faktiski izslēgt spēcīgu reģionālo partiju un to bloku veidošanos. Krievijai mūždien bijis jābaidās no savām nomalēm. Toties Latvijā var teikt, ka reģionālo partiju tapšanu lielā mērā nosaka reģionu «bailes» no centra. Resoru feodālisms un valsts institūtu politizācija acīmredzot ir tik spēcīgi, ka ar solidārām municipālām organizācijām (Pašvaldību savienība, Lielo pilsētu apvienība…) nepietiek, lai panāktu vietējās un centrālās varas attiecību harmoniju, lai valsts ieguldījums reģionu attīstībā nebūtu atkarīgs tikai no valdošo partiju simpātijām. Novadiem un pilsētām jātaisa sava politika.
Turklāt, kas citur apakšā, Latvijā – augšā. Latvija nav, piemēram, Moldova ar tās gagauziem. Latvijā pagaidām, šķiet, nav nevienas izteiktas etnoreģionālas partijas. To nosaukumiem ir teritoriāls, nevis etnisks saturs. Toties etnopartijas Latvijā veido centrālās varas politisko bildi, un šī bilde nav efektīvs piemērs sadarbībai reģionu mērogā.
Turklāt, spriežot pēc dažu līderu sacītā, reģionālo partiju tapšanu veicinājusi kroplā oficiālā integrācijas politika līmeņos: centrs–perifērija, pilsēta–lauki, arī Eiropa–Latvija. Jo vairāk centrālās varas līmenī nacionālais top par kosmopolītisko, jo spēcīgākas, izceļot nacionālo, var tapt reģionu partijas. Reģionu partijas turklāt ir liecība tam, ka valsts politika, Saeimas partijas nav nodrošinājušas pietiekamu vietējās varas autonomiju. Šajā gadījumā iznākums nav vis normāla pārvaldes decentralizācija, bet gan tās politiska lokalizācija, ko iemieso reģionālās partijas.
Latvijā nekādu īpašu iemeslu sajūsmināties par reģionālajām partijām neredzu. To vairošanos pamatā nosaka slikta valsts politiskā organisma veselība. Protams, ja valsts politiskā vara nespēj tuvoties cilvēkam caur municipalitātēm, gluži otrādi – attālina cilvēku no varas, tad politiska pašorganizācija pašvaldību mērogā ir likumsakarīga. Taču mazā valstī tas neliecina par labu varas kvalitāti. Turklāt vairākumu no reģionālajām partijām savā rīcības mērogā raksturo tāds pats programmatisks vājums kā nacionālas partijas valsts mērogā. Skaidri var redzēt, ka arī šo partiju vairākums gatavojis savus dokumentus vien īsai vajadzībai – cīņai par varu. Un, ja vinnējušas, tad tikai tāpēc (protams, ir samērā daudzi izņēmumi), ka nacionāla līmeņa partiju prestižs ir zems. Šīs partijas izskatās lielas tikai televizorā. Nacionāla līmeņa partiju kongresi vēl spēj radīt to «spēka» ilūziju, bet reģionos labi redzams, ka šie kongresi pārstāv vien dažus entuziastus, nevis plašas masas. Bet, ja nav prestiža, nav sociālās bāzes, un tad saorganizēt «kaut ko» pretī centram nenākas grūti. Un, ja nav grūti, tad ir jādomā, cik lielā mērā reģionālās partijas kalpo savam novadam un cik lielā mērā apkalpo vietējo politisko «elišu» vēlmi pašsaglabāties. Vietējais feodālisms nav labāks par valsts resoru feodālismu.
Taču – neviena no nacionāla līmeņa partijām, ieskaitot Vienotību, nav ne kādas vienas reģionālas partijas, ne arī to kopuma priekšniece. Ja Vienotība vai kāda cita «lielā» partija vēlas starp reģionālajām partijām spēlēt Vāciju un Franciju Eiropas Savienībā, vēlas spiest uz «lieluma» noteiktu attiecību hierarhiju un ja reģionālās partijas šādās attiecībās ielaidīsies, tad tās sačakarēs savu misiju saistībā ar centrālo varu. Tā vietā, lai pašas uzturētu polemiku ar centru, tās uzdos par savu ruporu kādu no nacionāla līmeņa partijām. Turklāt – ja reģionālās partijas sadarbībā neturēsies līdzvērtīgas, tās izrādīsies taisītas vienai dienai. Faktiski – velti radītas vai radītas tai sīkai vajadzībai, ko cerēs apmierināt, pielipinoties «lielajiem». Bet man, neraugoties uz iepriekš pausto skepsi, šķiet, ka konkrētā situācijā reģionālās partijas, ja tām būs attiecīgas ambīcijas un ja tās rīkosies pietiekami gudri, varētu jūtami uzlabot nacionālās politikas līmeni.