Labklājības ministres tiešāki vai netiešāki mājieni, ka Latvijas pensionāri ir liekēži un valsts balasts, nepadara viņu par Margarētu Tečeri, kura konfliktēja ar «proletariāta pūļiem». Pilnīgi iespējams, ka Ilze Viņķele vēlas pielaikot sev «dzelzs lēdijas» ārējo čaulu. Taču – arī dzelzs lēdijas nāk no iekšām.
Šajā gadījumā mums ir ambīcijas bez mērķtiecības. Putras dalīšana bērnudārzā, šad tad iešķiļot kādam uzbāzīgam ar karoti pa pieri, ir agresijas, nevis kvalifikācijas kritērijs. Turklāt te ir nepareizi izvēlēta mērķauditorija. Pensionāri ir no varas visnotaļ atkarīga sociāla grupa, un konflikts ar to apliecina vienīgi varas mazspēju. Turklāt pensionāru vai citu atkarīgo izmantošana par orālu boksa maisu liecina, ka ministri neprot runāt ar cilvēkiem un cilvēkus par cilvēkiem netur. Ar vārdiem «neprot runāt» es domāju nevis sīrupa un padevības trūkumu ministru runās, bet viņu (Viņķeles, Ķīļa, Circenes, Vilka…) neprasmi sabiedrībai pieejamā valodā atklāt savu ideju lietderību valsts politikas kontekstā un mērogā.
Politiski nav ne izdevīgi, ne saprātīgi taisīt pensionārus par vēl vieniem «krieviem» un okupācijas atliekām, kurām jābūt pateicīgām, ka tos nu uztur «cita valsts» – Latvija. Mēģinājumi radīt spriedzi starp pensionāriem un mazo algu saņēmējiem, var sāpīgi skart pašu varu. Jo abu šo sociālo grupu stāvoklis, arī tas, ka darba alga lielai daļai cilvēku ir mazāka par mazāko pensiju, ir apzinātas politikas, nevis pensionāru alkatības auglis. Minimālā alga – tā ir nekvalificēta darba un dīkstāves apmaksas kritērijs. Latvijā oficiālos tekstos tā ir «minimālā darba apmaksa, ko saņem darbinieks». Minimālo te var maksāt jebkuram, degradējot ij viņu, ij viņa kvalifikāciju. Tā ir politika, kur vara atzīst un kultivē neadekvātu darba samaksu.
Neadekvātas darba samaksas problēma valstī pastāv kopš neatkarības atjaunošanas, bet vara tā arī nav spējusi ieviest noteiktus, rezultātam vai saražotai vērtībai (darba ražībai) pievērstus atalgojuma kritērijus pat valsts pārvaldē. Kopš neatkarības atjaunošanas nodarbināto proporcijā vismaz par 30% kļuvis vairāk nevis to, kuri rada vērtību, bet to, kuri pienes un padod (ieskaitot birokrātiju). Pensionēšanās vecums ir daudz tuvāks kapa malai nekā aktīvās dzīves ilgumam (vīriešiem, ja nemaldos, ap 54 gadi). Izrādās, emigrācija nemaz tik ļoti neietekmē bezdarba līmeni. Un tas nozīmē, ka valdība nav uztvērusi jauno emigrāciju kā signālu uzsākt mērķtiecīgu dzīves kvalitātes uzlabošanu (protams, es te ietveru arī politiku, kas neļautu rīcībspējīgiem cilvēkiem pierast pie sociālām haļavām un pārtraukt eksistēt no darba) valstī. Utt. Ar to gribu sacīt, ka tas, cik tālu Latvijas pensiju sistēma ir no kraha, ir daudz mazāk atkarīgs no pensionāru organizāciju aktivitātes nekā no varas efektivitātes.
Bet, ja labklājības ministre LPF valdes vēlmi indeksēt pensijas, kas zemākas par 250 latiem, sauc par šantāžu, tad jāteic, ka Eiropas Savienība un ANO «šantažē» LM daudz draudīgāk. Tiek uzsvērts, ka minimālajai algai jābūt tādai pašai kā minimālajai pensijai. Bet Eiropas Sociālā harta, kuras obligātums iestāšanās dokumentos (ES) noteikts daudz nepārprotamāk par eiro ieviešanu, vēsta: «atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus» (4. pants). Eksperti aprēķinājuši, ka minimālajai algai (pensijai), pildot šo prasību, jābūt 68% no nacionālās vidējās algas. Kāpēc LPF neprasa to? Proti, kāpēc LPF neprasa, lai valdīšana beidzot pilda pienākumus, ko pati uzņēmusies? Valdīšana atrunājas, ka nevar ratificēt šo un vēl citus hartas pantus tāpēc, ka valstī nav sasniegts atbilstošs līmenis. Kāpēc tas desmit, divdesmit miera gados nav sasniegts? Tāpēc, ka valdīšana parazitējusi uz tautas rēķina un pārtikusi nevis no jauna radīšanas, bet no pensionēto paaudžu radītā pārdales un iztirgošanas.
Ne labklājības ministre pirmā, ne pēdējā, kura cenšas kādu daļu sabiedrības, ja tā atļaujas ko prasīt, pazemot vai ignorē prasību pēc būtības. Manuprāt, tas nāk nevis no ļauna, bet no nevarības. Arī no nespējas rezultatīvi integrēt savas nozares būtiskos mērķus valdības politikā, kura no konkrētas mērķu definēšanas izvairās.