Ja Providus un tai līdzīgas organizācijas līdz ar partiju barošanas ideju no nodokļu maksātāju naudas būtu vienlaikus un tikpat sparīgi pūlējušās kopt vidi, kurā pastāv sabiedrības un partiju attiecības, tad nebūtu daudz ko runāt pretī tam, ka jēdzīgas un cilvēku uzticību godīgā ceļā dabūjušas partijas cilvēki piebaro.
Šajā brīdī tiek gādāts par to, lai ar smadzeņu skalošanas paņēmieniem varas krēslos ierāpušās ļaužu grupas dabū sociālos spilvenus savai mazspējai kā kompensāciju ij par tautas, ij sponsoru neuzticību.
Tā darot visa Eiropa, un tikai trīs valstis Eiropā tā nedarot. Tā gan, taču visā Eiropā būs grūti atrast trīs valstis, kurās būtu tik nekopta eiropeiskā partiju politikas tradīcija un no varas tiktāl distancēta sabiedrība kā Latvijā. Kurā Eiropas valstī, ieskaitot jaunās ES dalībvalstis un postpadomju valstis, vēl ir tik vāji definēta atgriezeniskā saite no varas uz sabiedrību? Kurā Eiropas valstī vēl ir tik novārdzināta sabiedrības solidarizācijas spēja? Cik esmu skatījies, nevienā. Par partiju finansēšanu no cilvēku kabatām šeit varētu lemt tikai vienlaikus ar tādu lēmumu pieņemšanu, kas paredz tautas kalpu atsaukšanu un konkrētu atbildību par politiskās darbības valstisko rezultātu, esot pie varas.
Esošajā situācijā gādāts nevis par lielāku un būtiskāku partiju atbildību cilvēkiem, nevis par tīrākām partijām un to kasēm, bet tikai par to stabilu papildu ienākumu avotu. Papildus tam, kas gūts no valsts izmantošanas; no sponsoru maksas par izpildītiem, valsts labumam tāliem, to pasūtījumiem; no konkrētām personām, nevis valstij adresētiem lēmumiem; no partiju piesegtas korupcijas... Stumjot šo lēmumu, nav gribēts redzēt pat to, cik spītīgi un ietiepīgi varas partijas šobrīd nevēlas izņemt no varas amatiem tos aģentus, kuru atrašanās pamatnolūks šajos amatos ir – piebarot partiju kases. Būšot jāmaksā 50 santīmu par vēlētāja balsi. Es ticu, ka visa Eiropa apstātos šīs summas tuvumā. Latvijā man ir jautājumus – par kādu summu vēlētāji faktiski (!) piebaros pie varas tikušās partijas? Ja saskaitīt un ņemt par pilnu visas pēdējo divu gadu laikā medijos minētās ar varas izmantošanu no varas partiju puses saistītās summas, tad sanāk lati. Plus 50 santīmu gadījumam, ja politiskais bizness nojūk. Problēma nav naudiņā un arī finansēšanas veidā. Problēma ir – kas īsti to naudu no cilvēkiem piedzen? Vai tas, kurš to nopelnījis, vai tas, kurš šos ļaudis, kamēr tie dara ko citu, pa politikas sētas durvīm aptīrījis ne par tādu naudu vien. Manuprāt, domājot par partiju finansēšanu no nodokļu maksātāju kabatām bez mazākām garantijām pienācīgai politikas kvalitātei, lielajiem ētikas mīļotājiem nav trūcis bezkaunības diedelēt no tautas grašus, ko tie pagaidām nav vīžojuši tautā nopelnīt.
Acīmredzot partiju kvalitāte vairs neapmierina pat tos, kuri dod tām naudu ar zināmiem nosacījumiem. Tāpēc tiek taisīts projekts, kurš paredz politiskos biznesa projektus finansēt beznosacījuma kārtībā. Uzskatot, ka vēlēšanas ir kaut kas līdzīgs tenderim, kurā citi faktori, izņemot iegūto balsu skaitu un kampaņas izdejošanu atbilstoši likumam, nespēlē nekādu lomu. Taču – negribas atdot ne santīmu valstisku nespējnieku uzturēšanai. Tāpēc vajadzētu zināt, ko partijas par šo naudu apņemas izdarīt un kā tās šo naudu cilvēkiem atmaksās, ja neizdarīs. Ja viss maksā to, ko maksā, tad būtu tikai godīgi beidzot nodrošināt maksāšanu uz abām, nevis tikai uz vienu pusi. Ja atgriezeniskums un atbildība netiks ar likumu stingri noteiktas, tad būs tā, kā saka Jānis Ikstens: "Valstīs, kur ilgāku laiku bijusi partiju valstiska finansēšana, partijas arvien vairāk atsvešinās no sabiedrības un arvien sliktāk veic sakarnieka lomu starp sabiedrību un valsti.