Manā uztverē politikā izvairīšanās no tiešas intelektuālas un garīgas sadursmes ar pretējiem viedokļiem (jo vairāk, ja tiek pieņemts, ka šie viedokļi oponē valsts kursam) liecina par gļēvumu un aprobežotību.
Ja politikā problēmu, radikālu pretrunu politiskus, diplomātiskus vai pat represīvus konkrētus risinājumus aizstāj pozas (ak, negribu runāt, kāpēc man tas jāklausās…), tad atbildīgajiem par šiem risinājumiem nerūp ne efektīvi pretargumenti, ne valsts.
Sestdien, 23. martā, Latvijas sabiedrības integrētājiem, saliedētības celmlaužiem, pilsonības patriotiem bija lieliska iespēja klātienē oponēt (vai piekrist) apmēram trijiem simtiem kustības Nepilsoņu kongress dibināšanas sapulces dalībnieku. Dažs labs, sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar Sarmīti Ēlerti, bija pat īpaši aicināts. Prezidenta kanceleja atsūtīja vēstuli, bet Sarmīte Ēlerte izpaudās ne ko klātienē redzējusi, ne dzirdējusi.
Sapulces rezultāti (Nepilsoņu kongresa nolikums, plāns 2013. gadam, NK pagaidu valdes sastāvs, rezolūcija Par Nepārstāvēto parlamenta vēlēšanām 2013. gada 1. jūnijā…) rodami www.kongress.lv. Mani šajā tekstā interesē tikai attieksmes problēma.
Pirmkārt, nepilsoņu un krievvalodīgo mobilizācijas idejas pamatā tomēr izriet no valsts politikas kvalitātes, nevis Krievijas interesēm, tās tautiešu alkām pēc pirmdzimtenes vai padomju nostalģijas. Otrkārt, ja šo mobilizāciju tiešām noteiktu ārējas intereses vai nepārvarama pagātne, oficiālā politika būtu jātur vēl smieklīgāka un nožēlojamāka. Tāda, kas divdesmit gados tikai ārēju iemeslu dēļ nav spējusi padarīt par valsts resursu ja ne trešo, tad sesto daļu Latvijas tautas. Treškārt, ja nepilsoņus vai krievvalodīgos šeit dīda «atsevišķi, mazskaitlīgi margināļi» un ja tiem izdodas sadīdīt pāris simtus tūkstošu, tad iznāk, ka oficiālā politika ar visiem tās resursiem ir nevarīgāka par šiem «atsevišķajiem margināļiem». Varena ir tikai retorika. Ak, visi šie referendumu organizatori «grauj valsts pamatus». Manā izpratnē tas ir ļoti nopietns pārmetums, pēc kura obligāti būtu jānāk konkrētai tiesiskai reakcijai. Bet, ja tāda neseko, tad izrādās, ka politiķi mums ir ne tikai bez smadzenēm, bet arī bez pautiem. Ar to gribu teikt, ka problēmas noklusēšanas politika, politika, kura risinājuma vietā aprobežojas ar nīgras attieksmes ražošanu un kultivēšanu sabiedrībā pret lietām, kuras varas pozīcijai šķiet netīkamas, nav tālu tikusi no padomju politikas, kura arī uzskatīja, ka nepatīkamo viedokļu nesēji jātur distancē, nevis jāsēdina pie galda. Man liekas savādi tas, ka ne varai pieder iniciatīva lielas iedzīvotāju daļas pozitīvas attieksmes veidošanā pret Latviju, un tas, ka vara ir ar šādu stāvokli pilnīgi apmierināta, kultivē to.
Acīmredzot pārpolitizēta ir arī naturalizācija un ceļš uz to. Es neuzskatu, ka apgalvojumi «Latvijas nepilsoņiem ir viena izeja – radīt savu pārstāvību» (J. Krivcova) vai «Nepilsoņi pastāv, jo garantē varas nemaināmību» (J. Petropavlovskis) būtu galīgi bez pamata. Jo, ja es būtu nepilsonis un ja kāds varas partijas runasvīrs publiski paziņotu, ka naturalizācija vairo starp pilsoņiem tautas ienaidniekus, kuri pie pirmās izdevības nodos Latviju, tad es arī nez vai naturalizētos. Tad es apsvērtu, vai nav labāk palikt Latvijas sabiedrības aristokrātam, kuram caur savu statusu izdevies īstenot de Golla sapni par Eiropu no Atlantijas līdz Klusajam okeānam. Tādā garā nepilsoņus sapulcē raksturoja kolēģis Igors Vatoļins. Viņš ierosināja NK paspārnē nodibināt principiālo nepilsoņu klubu.
Sapulce kārtējo reizi apliecināja, ka krievvalodīgo kopiena nav viendabīga. Arī attieksmē pret nepilsoņu problēmu. Tur bija gan skepse, gan destrukcija, gan arī savāda vēlme, lai NK uzkrauj sev no pamatidejas attālus uzdevumus (panākt, lai no 4. maija deklarācijas tiek atsaukta tēze par Latvijas okupāciju, kā arī tēze par Latvijas nepārtrauktību – V. Guščins). Klātesošie nevēlēja NK ilgu mūžu (nepilsoņu institūta izgaišana nozīmēs NK pašlikvidāciju). Taču – sapulces organizatori cer, ka pēc 1. jūnija NK būs masu organizācija. Tas var izdoties. Katrā ziņā, ja līdz šim bija viegli apgalvot, ka nepilsoņi nav politiska problēma, tagad tik viegli vairs nebūs.