Satversmes tiesa nolēmusi vairāk nekā 10 000 pensionāru iesniegto prasību sakarā ar strādājošo pensionāru pensiju samazināšanu par 70%, visu pārējo pensionāru – par 10% izskatīt rakstiskā procesā.
Pensionāri uzskata, ka varas lēmums par pensiju samazināšanu ir prettiesisks un pretrunā ar Satversmes 1., 89., 92., 93., 105., 107., 109. pantiem. Prasības iesniedzēji pieprasa mutvārdu procesu un raksta ST: "Pastāv aizdomas, ka Satversmes tiesa, taisot spriedumu rakstveida procesā, ir pakļāvusies mūsu valsts pārvaldes pārstāvju spiedienam un var taisīt Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu spriedumu, kurš varētu atbalstīt genocīda likumu un novest pie lielas daļas pensionāru fiziskas iznīcināšanas, un būtu pretrunā ar vairākiem iepriekšējiem Satversmes tiesas taisnīgiem spriedumiem."
Nestrīdēšos par to, ka ST ir tiesības izšķirties par labu rakstiskam procesam. Ir tiesības. Jāatgādina vien, ka šoreiz prasībā nav runa par kāda komplicēta, specifiska likuma konstitucionālām finesēm, bet par sociāli nozīmīgas Latvijas iedzīvotāju grupas sociālo un konstitucionālo statusu. Šim procesam vajadzētu būt sagatavotam tā, lai to var rādīt LTV. Sevišķi pēc tam, kad trīs valsts galvenās amatpersonas nesen vienā dienā un vienā mutē ziņoja, ka cilvēks šajā zemē ir pamatvērtība.
Bet, pirmkārt, ST tiešām ir lēmusi līdzīgas lietas. Tai it kā ir zināma prakse, precedents, no kā varētu izrietēt arī zināma drosme. Tostarp, ja likumdevējs būtu radījis jaunus tiesiskus apstākļus, piemēram, pielīdzinājis pensionārus geto iemītniekiem, tad gan ST bez liekiem sirdēstiem varētu taisīt varai tīkamu lēmumu? Taču neesmu lasījis, ka likumdevējs būtu mainījis pensionāru konstitucionālo statusu valstī. Tāpēc ST uzdevums šajā situācijā ir patiesi grūts. Manuprāt, ST jāpamato, kāpēc politekonomisko (ne tiesisko) apstākļu izmaiņu gadījumā var mainīties konstitucionālo tiesību interpretācija. Proti – ST vai nu jāakceptē, vai nav jāakceptē politiķu "mutes tiesības", jo likumdevējs pats nav vēlējies smērēt rokas, grozīt vai pieturēt Satversmi tā, lai šajā valstī tiktu oficiāli apliecināts kurss uz cilvēka degradācijas pusi. Tas te jānokārto "kā zagšus...".
Otrkārt, viens no špikeriem, ar ko apgādāta ST, ir likumdevēja atbildes raksts (1.06.2009., Nr. 1-1-n/108-(9/09)). Tam nav nekādas vainas, izņemot to, ka tas meklē attaisnojumu pieņemtajam lēmumam, bet konkrēti nevērtē pensionāru sociālekonomiskā, tiesiskā stāvokļa izmaiņas tā iespaidā. Nav skaidrs: 1) vai pieņemtais lēmums tiešām ir samērīgs situācijai, jo likumdevējs to tikai apgalvo, nevis pamato ar pensionāru stāvokļa izmaiņu analīzi; 2) vai likumdevējs ir definējis valstī ārkārtas stāvokli; 3) vai likumdevējs uzskata, ka 37 (40) latu garantētā iztikas minimuma apjoms, ko tas piemin vienā raksta vietā, saskan ar apgalvojumu citā vietā – "likumdevējs nevar atteikties nodrošināt sociālo tiesību efektīvu īstenošanu"? Ko likumdevēja izpratnē nozīmē "efektīva īstenošana"? 4) vai likumdevēja atsauce uz Lietuvas Konstitucionālās tiesas (24.12.2008.) sacīto nozīmē, ka arī Latvijā, pieņemot minēto lēmumu, ievērots princips – "samazinātās pensijas var tikt izmaksātas tikai uz noteiktu laiku (..) Jāuzsver, ka pat šādās ārkārtas situācijās pensijas nevar tikt samazinātas, pārkāpjot līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm, proti, pensiju samazinājumam jāatbilst konstitucionālajam proporcionalitātes principam". Visbeidzot – ne likumdevējs, ne valdība līdz šim nav snieguši sabiedrībai pamatojumu tam, ka to pieņemtie lēmumi ir situācijai optimāli un tiešām pievērsti valsts nākotnei. Tāpēc nav skaidrs, cik tālu Saeima un valdība pašas vainīgas tāda valsts stāvokļa radīšanā, kāds te ir. Saeima, manuprāt, tik vien zinājusi, kā piedāvāt ST savu, sevi attaisnojošu juridiskas demagoģijas versiju. Jo tā nav projicēta konkrētā pensionāru stāvokļa izmaiņu kopvērtējumā. Rakstā pat atzīts, ka "ierobežojuma leģitīmais mērķis visupirms ir nodrošināt valsts budžeta intereses". Argumentus, kāpēc dotajā brīdī šīs intereses netop atrautas no cilvēku interesēm un pamattiesībām, vara nav sniegusi.
Treškārt, es ar" te palaižu muti tīšām. Lai izprovocētu juristus uz tiesu sistēmai ierasto kompleksu demonstrēšanu. Kad – no vienas puses – sistēma izvairās būt atklāta, izvairās publiski profesionāli polemizēt par sociālajai, tiesību, politikas... jomai nozīmīgākajām prāvām, spriedumiem, bet – no otras puses – pārmet žurnālistiem un pilsoņiem tiesisko analfabētismu. Ko citu gribēt, ja nav pienācīgas publiskas profesionāļu klātbūtnes sabiedriskajā diskusijā? Tostarp te ir lieta, kas aptver simt un tūkstoškārt lielāku ieinteresētu cilvēku grupu, nekā, piemēram, bija saistībā ar goda un cieņas lietām. Kāpēc tad šajā gadījumā, ja neskaitīt pāris juristu publikācijas un Pensionāru federācijas viedokļus, izpaliek tas, ko varētu saukt par aktīvu publisku polemiku? No kuras puses smird pēc tiesiskā pofigisma?