Katram ministram Dombrovska valdībā sava lellīte. Dažam vairākas. Finanšu ministram – eiro, labklājības ministrei – nabadzības uzturēšana, kultūras ministrei – kultūras nešana, pašvaldību ministram – tautas pārstāvības revīzija, izglītības ministram – augstskolas, veselības ministrei – nodokļu veselība, ekonomikas ministram – reemigrācijas plāns…
Ikviens ministrs rūpējas par savu lellīti tikpat mīļi kā misters Bīns par savu lācīti. Ministrijas to vien dara kā spēlējas ar ministru lellītēm. Šuj tām kleitas, nodrošina publicitāti, vadā uz Eiropu un atpakaļ, stāsta, ka kaut kad ap
2030. gadu lellītēs varētu parādīties arī kaut kādas dzīvības pazīmes. Un tad, kaut kad ap 2030. gadu, mēs redzēšot, cik lielu labumu valstij un mums katram nesušas ministru lellītes.
Bet pagaidām visas šīs lellītes pastāv kā lietas sevī un sev. Piemēram, ja reemigrācijas plāns neparedz vispārpolitisku pasākumu kompleksu emigrācijas apturēšanai, tad tas labākajā gadījumā ir sūknis, kas pielikts vienā cauras mucas galā, lai pumpētu pa pilītei atpakaļ to, kas pa otru galu straumēm līst laukā. Resora pašapmieram, tostarp birokrātijas darba vietu nodrošināšanai, radīts papīrs, kurā sabiedrībai Sīzifa loma. Ārā – iekšā, ārā – iekšā… Skaisti – emigrācijas veicināšanas politika pret reemigrācijas plānu. Turklāt plāns pat neparedz radīt lūzumu jaunās emigrācijas attieksmē pret Latviju.
Līdz 2030. gadam pārnākšot ap 100 000 no patlaban emigrējušajiem 250–300 tūkstošiem. Te plāna autori, manuprāt, paļaujas ne tik daudz uz mērķtiecīgu politiku, kurai jāmaina noskaņojums vairākumā aizbraucēju, neiezīmē kaut cik kompleksu perspektīvu pat aizbraukušajiem patērētājiem: «Kad Latvija kļūs plaukstoša valsts, tad tā varbūt atkal būs mana dzimtene», bet acīmredzot jūtas statistiski apmierināti. Paskatieties sakarā ar kaut cik nopietnām lietām vai balsojuma izvēli veiktās aptaujas. Šā vai tā svārstīgo skaits tajās parasti ir ap 30%. Plāna autori cer, ka ar viņu lellīti pēc būtības auklēsies pamatā jaunās emigrācijas neveiksminieki un lūzeri. Kārtējo reizi tā ir izvairīšanās no adekvātām būtiskām pārmaiņām Latvijas iekšpolitikā par labu cilvēkiem, kārtējo reizi tā ir pussprāgušu valdības pigmalionu spēlēšanās ar savu iegribu radītām vairāk mirušām nekā dzīvām galatejām. Kārtējo reizi izpaliek plāna īstenošanas efektivitātes (maksimāls efekts ar minimāliem līdzekļiem) konkrēts tehnisks pamatojums.
Pirmām kārtām plāns būšot pievērsts tiem, kuri grib atgriezties. Taču tie, kuri, neatkarīgi no situācijas, tiešām grib atgriezties, atgriezīsies arī bez reemigrācijas plāna. Tie, kuri aizbraukuši, lai nodrošinātu savus mērķus Latvijā, atgriezīsies arī bez reemigrācijas plāna. Protams, būtu labi, ja viņiem būtu iespējami pilnīga informācija par reālām izredzēm Latvijā. Taču šādai informācijai nav vajadzīgs reemigrācijas plāns, šādai informācijai jābūt pieejamai katram latvietim, vai tas šobrīd Viļakā vai Oslo.
Reemigrācijas plāns – tas ir kvalitatīvas Latvijas iekšpolitikas plāns. Taču – ir variants, kas šo papīru, kuru tā tautsaimnieciskās aprobežotības dēļ labāk būtu saukt nevis reemigrācijas plānu, bet par «Atsevišķiem pasākumiem attiecību uzturēšanai ar diasporu ārvalstīs un tās piesaistīšanu Latvijai», man padarītu par pielūgsmes objektu. Proti – ja kvantitatīvas spēles ar statistiku tajā aizstātu kvalitatīva mērķtiecība. Proti – ja plāns reāli nodrošinātu, ka līdz 2030. gadam Latvijā atgriežas desmit, pārdesmit tūkstoši, visdažādākajās dzīves jomās praktizējošu Andru Ambaiņu (datorzinātnieks, akadēmiķis, LU profesors, nupat vienīgais no Latvijas saņēmis Eiropas grantu zinātnei). Tad būtu cerības, ka viņu prasmes, viņu pieredze, viņu ambīcijas tiktāl ietekmēs Latvijas politiku, ka radīsies pamats reālam Latvijas veiksmes stāstam. Lai gan – arī šīs cerības nevar pastāvēt atrauti no iekšpolitikas. Spēlēdamies katrs ar savu lellīti, veidodami valsti nevis pēc tās vajadzības, bet pēc savas egoistiskās vai angažētās saprašanas, ministri nav gribējuši un nez vai gribēs nodarboties ar mērķtiecīgu augstākās valsts elites (politiskās, zinātniskās, profesionālās…) selekciju, izglītošanu, veidošanu. Potenciālo konkurentu emigrācija – tas ir labi. Tāpēc lai reemigrācijas prioritāte paliek dzīves pieliekto, nevis ambiciozo atgriešanās.