Diemžēl mediju pozicionēšanās Latvijā izpaužas kā pārošanās ar noteiktu politisko (nevis sabiedrības) uzskatu segmentu. Bet šā vai tā pozicionējas visi mediji, kuri vērtē sabiedriskos un politiskos procesus.
Turklāt neatkarīgi no kvēlajām runām par redakcionālu neatkarību un objektivitāti. Gluži otrādi – tieši tie, kuri visskaļāk muld par viedokļu plurālismu, ir visnaskākie teikt vēlētājiem, par ko tiem obligāti jābalso. Mediji aplaižas ar politikas niķiem arvien vairāk un vairāk. Nav brīnums, ka dažs labs no tiem jau dabūjis politikai, partijiskām attiecībām raksturīgo saskarsmes sifilisu. Deguns pārstāj ost, no visiem galiem pil ūdens, negribas skatīties uz sevi no malas… Sākas izteiktas neirozes, kuras publiski atklājas kā histēriska vēlme noteikt valstī mediju pozicionēšanās modi, uzdot savējo par vienīgo pareizo un uztiept to visiem citiem nevis ar tekstu kvalitāti, nevis ar argumentācijas pārākumu, bet ar borēšanu, sludināšanu un kategorisku citu alternatīvu noliegumu. Manuprāt, tas viss bija redzams 11. janvārī LTV 100. panta preses klubā.
Varbūt ir pat labi, ka zināms mediju segments atklājās kā Ļeņins Gorkos Sokurova filmā, kur Voldiņš savu viedokli pamatoja, dauzīdams traukus un klupdams virsū apkārtējiem. Ja sabiedriskais medijs (LTV) no savas puses arī nebūtu pūtis vienā stabulē, raidījums droši vien liktos līdzsvarots un politkorekts. Mediju telpas iekšējās kaites neatklātos. Bet nu jādomā, ka šī 100. panta priekšrunātāji (N. Ločmele, O. Ozols, G. Bojārs…) piedāvā sākt kārtējo mediju savstarpējas apkarošanās vilni. Tādi te ir bijuši, bet neviens no tiem nav nācis par labu solidārai mediju rīcībai kaut vai redakcionālās neatkarības un vārda brīvības dēļ.
Acīmredzot transformācijas Dienā ne vienu vien ir pacilājušas tiktāl, ka tie gara acīm jau skata tirgus gabalu, ko varētu paplosīt. Neviens 100. pantā gan klaji neteica, ka Aigars Freimanis un Edgars Kots ir sliktie, bet tas, ka Diena pirms Freimaņa bija labāka par to, kas varētu būt gaidāms, tika sludināts gandrīz kā aksioma. Ļoti žēl, ka šajā raidījumā izpalika arī Dienas īpašnieku viedoklis par attiecībām ar iepriekšējo avīzes redakcijas vadību. Bet Aigara Freimaņa rīcībā acīmredzot nebija arī daudzmaz izvērsta īpašnieku viedokļa par avīzi a/s biznesa perspektīvā. No trim vai diviem iespējamiem iekšējiem skatījumiem uz Dienu raidījumā izpaudās tikai viens – bijušā galvenā redaktora v.i. Pērn atsāku abonēt Dienu. Jo aizpērn man šķita, ka avīzes satura attīstībā parādās respektējamam konkurentam raksturīga mērķtiecība. Bet nu jau vairāk nekā pusgadu tur atkal ir man ne visai saprotams rutīnas līdzenums. Arī tāpēc man šķiet, ka 100. pantā Dienas situācija tika atklāta vienkāršoti, vienpusīgi, nepilnīgi...
Vēl šis 100. pants nostiprināja manu pārliecību, ka galvenā mediju problēma šobrīd nav vis redakcionālā neatkarība, bet gan kadri. Man pat kļuva mazliet žēl mediju īpašnieku, darba devēju. Jo diez kas nav, ja redakcionālā neatkarība un vārda brīvība tiek izmantotas aprobežotības attaisnošanai. Jo vairāk kāds no medijiem vai žurnālistiem vēlas apliecināt savu konkurētspēju nevis ar medija saturu vai saviem tekstiem, bet ar bļaustīšanos par to, cik nepareizi ir viņa konkurenti, vai (kas vēl nejēdzīgāk) cik smagi šim jācieš pie tā vai cita paša izvēlēta darba devēja, jo vairāk šie abi vārdi zaudē vērtību. Neatkarīgajā man dota vaļa gandrīz pilnīgi noteikt savu darba kārtību. Saskaņošanai ir vairāk konsultatīvs nekā direktīvs raksturs. Reizēm man tas liekas papildu slogs – pašam jāvērtē notikumu hierarhija, pašam jāseko dažādiem kontekstiem… Reizēm nav ideju. Bet – gaidi vai negaidi – neviens nezvana. Katrā gadījumā es pats atbildu par savām domām, un manas muļķības ir manas, nevis mana darba devēja muļķības. Esmu audzināts darboties tā, lai tie, kuri ar mani strādā, var uz mani paļauties. Tāpēc es lāgā nesaprotu 11. janvāra
100. panta preses kluba skaļāko runātāju mājienus – mākslīgi konfrontēt sevi ar savu darba devēju, uzdoties par aprioru opozīciju tam. Ja tā iznāk, tad jāmeklē cits darba devējs, ar kuru var sadarboties un (katram savā vietā) darīt vienu darbu.
Vēl jāpiebilst, ka Dienas problēma ir vienlīdz visu drukāto mediju problēma. Manā uztverē tie arvien rīko skriešanās sacīkstes ar tehnoloģijām. Neviens negrib riskēt, mainot paradigmu, bet arvien grib kaut ko vinnēt, konkurējot ar elektroniskajiem medijiem un internetu. Bet, ja turklāt sabiedrība tiem tikai masa, tad nav brīnums, ka tie visi top vienādi. Ar šādu motivāciju saplūda Čas un Vesti Segodņa. Atšķirībā no raidījumā apgalvotā, nedomāju, ka līdz ar to krievu prese novesta līdz propagandai, taču principā vienādošanās manā uztverē nav ceļš ne uz peļņu, ne prestižu. Tas ir ceļš uz vienu «avīzi tiem, kuri māk lasīt». Vai uz vairākām avīzēm, ko izvēlēsies pēc principa – kurā labākas laika ziņas. Es drukāto mediju nākotni redzu kā kvalitatīvu mediju nākotni. Lielākas izredzes te ir tiem, kam vairāk smadzeņu un labāka nākotnes oža. Kam tā trūkst, centīsies pārdalīt tirgu ar elkoņiem un klaigām.