Lasīju ziņu, ka amerikāņu prezidentus sargājot no teroristiem un mesijām. Ar Latvijas politiku vajadzētu darīt tāpat.
Bet ļaudīm, kuriem kārojas kādu politiķi uzpūst par mesiju, labāk būtu noklausīties Hendeļa oratoriju Mesija (var klausīties,skatoties Viljama Kleina filmu Mesija). Oratorijā ir vismaz viens koris, kurš dod ij garīgu apjautu, kas tad īsti ir glābējs, ij pacilā cerības vairāk nekā paļaušanās, ka Ivara Godmaņa, Andra Šķēles vai Andra Piebalga atgriešanās Latvijas politikā jābūt par varītēm mesiāniskai.Lai arī ar mesiju tiek apzīmēts ideāls valdnieks, bez sakrālas sākotnes tas nav iespējams. Taču sakrālais no politikas, no demokrātijas ir pastarpināts, bet ētiskais tur piekārts pie sienas. Varat teikt, ka saistībā ar politiku vārds mesija tiek lietots kaut kā paviršāk, nenopietnāk un laicīgāk. Bet ebreju tekstos par to, kurš zina Toru, ievēro baušļus, pievērš Izraēļa tautu Toras ceļam un cīnās Dieva kaujās..., sacīts: var tikai pieņemt, ka šis ir mesija. Patiesi mesija ir tas, kurš atjauno Templi un savāc tautu no trimdas. To var pārtulkot mūsdienu politikas jēdzienos un jautāt – kuras partijas, kura līdera programmā te ir šādas ambīcijas? Nevienas. Ne tikai gara, bet arī tikumības templī vajadzīgs remonts, tauta izklīst... Tāpēc nav ko mētāties ar vārdiem pa tukšo. Bet, «ja jūs gribat saprast, uz ko jūs aicina kārtējais mesija, tad noskaidrot to ir ļoti vienkārši. Ieceliet šo par materiāli atbildīgu personu.»
Turklāt – pie tautas, kura nemāk kā pienākas uzvesties, mesija nemaz nenākot. Esot pat galējais laiks, kad mesijam nākt, un to laiku neviens nezina.
Vārdu sakot – «tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs». Bet – kādiem tad jābūt un kad tad nāks? Ņujorkas ebreji saka: «Ja dēls atnāks un teiks, ka ir izmācījies visu, kas uzdots, ka viņš sakārtojis savu istabu un izmazgājis drēbes, novācis ap māju, pagatavojis ģimenei pusdienas un tagad vēl grib par velti nomazgāt tēva mašīnu, tad mesijas laiks ir klāt.» Arī to var pārtulkot mūsdienu politikas jēdzienos un jautāt – mīļie dēli un meitas, vai esat jau lielā skaitā nākuši un teikuši – mūsu pašu lietas ir kārtībā, tagad mēs gribētu nomazgāt valsti?
Un ir vēl viens knifs – jātiek pāri sev vai jātiek sevī tiktāl, lai var mesiju pazīt.
A varbūt šis jau sēž kā spitālīgs nabags Zviedru vārtos un tur rokā atvērtu pudeli? Rejam Bredberijam ir stāsts Mesija. Mums tuvs sižets, jo darbība notiek uz Marsa un mesija tur ir marsietis. Pareizāk – marsietis, kuram mūsu sapņi, ilūzijas piešķir pestītāja veidolu un kurš dabū par to smagi ciest. Viņš pārsteigts: «Es izrādījos dažāds dažādiem cilvēkiem. Metos bēgt, man dzinās pakaļ.» Viņš saka tēvam Nīvenam: «Tu esi saticis tikai savu sapni. Nevis otro atnākšanu», bet tēvs Nīvens nekādi negrib no nabaga marsieša atlaisties. Arī to var pārtulkot mūsdienu politikas jēdzienos un teikt, ka stāsts attēlo mūs pašus te Latvijā priekšvēlēšanu laikā. Jo vai katram, kurš te iedomājies uzstāties kā šādu vai tādu ilūziju radītājs, ņemot talkā tehnoloģijas un šarmu, nav bijis grūti dabūt mūs šo ilūziju varā. Toties, kad migla no acīm nokritusi, tad vainīgs allaž izrādījies un dabūjis trūkties šis iluzionists. Nevis mēs, kas ļāvāmies piešmaukties un cirpties.
Tāpēc man šķiet, ka mūsu mesijas gaidas patlaban nav samērīgas ar mūsu pašu gribu šo mesiju meklēt. Sevišķi politikā. Tāpēc būtu efektīvāk gribēt un izraudzīt personības politiķu, nevis mesiju lomām. Publiskais falsets, kādā tiek apcerēta Šķēles vai Piebalga iespējamā atgriešanās/ neatgriešanās politikā, man nav lāgā saprotams.
Konkrētajā kontekstā es viņu atgriešanos uzskatītu par apsveicamu notikumu. Jo aktīvajā politikā tad būtu pāris reljefu personību vairāk. Man pat nešķistu tik svarīgi, ar kādiem uzskatiem viņi atgrieztos. Jo viņu klātbūtne politikā var likt mobilizēties visiem uzskatiem un šī mobilizācija tad arī var piešķirt kopsituācijai citu dinamiku. Protams, tas būtu iemesls nopūtai par krasi negatīvu pienācīgu līderu selekciju, to atjaunināšanu partijās.
Bet arī no Godmaņa otrās premjerēšanas bija vismaz viens labums – viņa stils, kuru visiem viņa kolēģiem it kā vajadzēja labi zināt, atklāja, cik bezpersonisks un bezsejains kļuvis pat ministru līmenis. Minimums reativitātes, minimums sava strikta viedokļa, maksimums padevības. Kā trusīši pretī kobrai. Manuprāt, tas ir padomju parauga aziātisms, kas bez visa cita te bojājis vai padarījis bezpersoniskas augstos amatos esošās vai bijušās personības. Proti, padotais, lai arī pats augstā amatā, te uzskata par labāku turēt sevi par priekšnieka kalpu, nevis partneri. Arī tāpēc valdībā te vai katrs spēlē nevis uz vārtiem, bet tikai caur kapteini. Tā nav koleģialitāte, tā ir izvairīšanās no koleģialitātes, apriori dodot priekšroku kazarmas hierarhijai. Ministru partejiskums to tikai veicina, jo, ja izgāzīsies premjers, izgāzīsies viņa partija. Šķēles valdību laikā, tostarp pateicoties viņa punduru aktivitātei, bija kaut cik jūtama vēlme pēc kaut kā citāda. Arī tāpēc meklēt un dabūt politikā personības ar galvu un mugurkaulu (pat ja tās daudziem netīkamas) ir svētīgāk nekā turēt tur vakances praviešiem. Ja ar nebūs labāk, tad vismaz situācija straujāk kristalizēsies un purvā ātrāk parādīsies reāli atspēriena punkti.
Ričardam Baham ir darbs, kurš saucas apmēram tā – «Mesijas, kurš negribēja tāds būt, piedzīvojumi un ilūzijas». Manā izpratnē tur tēloti cilvēki, kas tiktāl pārņemti ar saviem viedokļiem un aizspriedumiem, ka nemaz neklausās, ko tiem saka tas, ko šie paši nosaukuši par mesiju. No tā gaida tikai brīnumus: lai kādu (valsti) izdziedē, lai pastaigā pa ūdens virsu... Bet: «Ko jūs darīsiet, – teica Mesija pūlim, – ja Tas Kungs uzrunās kādu no jums tieši un teiks: Es tev pavēlu būt laimīgam līdz tava mūža galam? Ko jūs tad darīsiet?» Arī to var pārtulkot mūsdienu politikas jēdzienos un jautāt – ko jūs tad darīsiet? Prasīsiet
laimi no mesijas vai centīsieties izpildīt to, ko vēlēja Tas Kungs?