Kas Krievijas varai nafta, tas Latvijas varai netikums. Alkoholisms, kukuļņemšana, bēdīgais ceļu stāvoklis, visādu veidu maucība…. kļūst par svarīgu valsts veiksmes stāsta, tās budžeta stuti. Kā ne, ja, konstatējusi kādu netikumu, vara tik vien zina darīt, kā ņemt arvien lielāku karoti un baroties no netikumu izaugsmes krējuma.
Varai nav gandrīz nekāda cita padoma, kā vien nolikt kārtējo šlagbomi tur, kur netikuma sekas sasniedz maksimumu. Turpat apkārt šlagbomim, uzvilkušas traģiskas sejas, stāv un dzied savas tikumiskās cīņas dziesmas Latvijas sabiedriskās organizācijas. Ārstu, pedagogu, vecāku… Vienlaikus tajā galā, kur mājo netikumu cēloņi, šlagbomju (politikas) nav. Tur nav ne valsts, ne sabiedrisko organizāciju. Ne likumā ģimenes ārstiem paredzētā profilakses darba, ne bedru lāpīšanas atbilstoši likumā noteiktai kārtībai, nedz arī tāda cilvēku rīcībspējas atbalsta (nodokļu sistēma u.c.) no pārvaldes puses, kas minimizē vajadzību stimulēt šo pārvaldi ar kukuļiem.
Saistībā ar alkoholismu, narkotiku atkarību, kukuļņemšanu un satiksmes drošību (ciktāl tā atkarīga no ceļu stāvokļa) var droši teikt, ka valsts vara veicina to, par ko pati nosaka arvien lielākus sodus. Pati ir netikuma provocētājs vai pat autors (kukuļņemšana). Sabiedriskās organizācijas šādai liekulībai aplaudē. Jo cīņa ar netikumiem to cēloņu galā ir nepateicīga un publiskai izrādei garlaicīga. Toties seku galā, kur novēmies netikums visā savā pretīgā krāšņumā bojā publikas estētisko labsajūtu, ar to cīnīties ir varen pateicīgi un, galvenais, ekonomiski izdevīgi. Vismaz tā šķiet varai, kura atstāj bez ievērības netikumu cēloņu galu, lai varētu ievākt pēc iespējas lielāku ražu seku galā.
Paņemsim tikai alkoholismu. Pasaules Veselības organizācija (PVO) konstatējusi, ka uz šā gada 21. septembri viens iedzīvotājs (no 15 gadiem) te patērē 12,5 litrus alkohola (tīrā etanola litros). Tā esot ceturtā vieta ES, pirmā (EK pētījums) stiprā alkohola patēriņā. Ar alkohola psihozēm sirgst 67,8 cilvēki no katriem 100 tūkstošiem. Bērnu intelektuālā nepietiekamība (oligofrēnija, 8–10 no katra tūkstoša) pamatā nāk no vecākiem – alkoholiķiem, kuru bērniem līdz 80% gadījumu var būt psihes traucējumi. PVO atzinusi, ka, sasniedzot patēriņu 8 litri, sākas neatgriezenisks nācijas genofonda izmaiņu process. Turklāt, ja nelegālā alkohola aprite sasniedz 32% no kopējās aprites un ja valsts ik gadus tās dēļ ar mieru zaudēt ap 23 miljoniem nodokļu naudas, skaidrs, ka bezatbildīgs alkohola bizness bauda varas protekciju.
Atbildiet paši – vai šī, te vēl ļoti vāji ieskicētā, kopaina ir ārstējama, izrakstot tai kā galveno pretlīdzekli aizliegumus vienā – pircēja galapunktā? Vai tas ir ārstējams ar muļķīgu dokumentu prasīšanu pieaugušiem cilvēkiem, ja pati valsts vara uzskata alkoholu par pārtikas produktu un neiebilst, ka tas stāv blakus maizei un pienam? Manā uztverē vara savā cīņā ar alkoholismu rīkojas līdzīgi tam, kā māte rīkojās ar mazo Valdi (stāsts par Valdi ir viens no nodibinājuma Žēlsirdības māja reālajiem stāstiem). Valdis stāstījis, ka pats briesmīgākais bijis laiks, kad māte viņu situsi pa galvu ar pudeli, lamādamās: «Tu, debīliķi, jo vairāk dabūsi pa galvu, jo vairāk naudas es dabūšu par tavu invaliditāti.» Vismaz tiktāl, ciktāl runa ir par naudu, šīs mātes un varas filozofija šķiet līdzīgas. Parazitēt uz cilvēka invaliditātes un sabiedrības netikuma. Nevis censties tos pārvarēt pēc būtības. Jo vairāk tu dzersi, jo vairāk es no tevis iekasēšu! Manā uztverē tā ir nodzirdīšanas filozofija. Tā ir netikumu ekonomika. Pirmais darbs tās pārvarēšanā, manuprāt, būtu varas griba palūkoties pašai uz sevi kā vienu no būtiskiem šo netikumu cēloņiem.