Prezidents satraucās par augstāko ierēdņu politisko neitralitāti. Saeima ceturtdien aiz cieņas pret prezidentu galīgajā lasījumā dzemdēja ālavu likumu.
Tā kā likums bija absolūti nekaitīgs un "nevienu neskāra", par to nobalsoja neredzēts vairākums.
Sevišķi mani ielīksmoja vēsts (delfi.lv, 12.11.2009.): "Iepriekš par likumprojektu atbildīgā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija bija rosinājusi minēto ierobežojumu attiecināt arī uz pašvaldību izpilddirektoriem, valsts iestāžu vadītājiem un viņu vietniekiem, taču pēc jautājuma padziļinātas izpētes komisija secināja, ka ar šādu aizliegumu nevarēs sasniegt izvirzīto mērķi – nodrošināt amatpersonu politisko neitralitāti. Atbildīgā komisija secināja, ka ierobežojums savu amatu savienot ar aktīvu politisko darbību paralizētu pašvaldību darbu, jo daudzi pašvaldību institūcijās vairs nevarētu strādāt tikai tāpēc, ka ieņem amatu partijā." Tātad, pirmkārt, "pēc padziļinātas izpētes" komisija secināja, ka "nodrošināt amatpersonu politisko neitralitāti" nevar nekā citādi kā vien caur to politizāciju. Otrkārt, pašvaldībās, ja vien esi partijas vietējās šūniņas fīrers vai pusfīrers, tava atrašanās kādā vietējās varas amatā ir bezmaz obligāta. Ja nebūsi, tad "tikai tāpēc" gan pašvaldība taps paralizēta, gan partija saies sviestā. Jo šie ļaudis kā fīreri, izrādās, nav aizvietojami. Liekulības tirgus.
Interesanti, kāpēc Latvijā tik uzspēlēti jāsatraucas par atsevišķu amatu partejisko nevainību, ja, pirmkārt, politika te nav šķirta no valsts pārvaldes principā, bet, otrkārt, izpildvara (birokrātija) faktiski ir atstājusi Saeimai tikai balsošanas pogu un lēmējvaras godu, bet pašu lemšanu pievākusi sev? Izpildvara (birokrātija) ir dabūjusi sev varēšanu visai netraucēti interpretēt, kropļot vai pat ģenerēt un dabūt spēkā politiskus (!) lēmumus bez būtiskas parlamenta kontroles. Kāpēc tas nesatrauc šos, manuprāt, par savu politisko impotenci balsojušos 83 deputātus? Kāpēc tos nodarbina nevis šīs impotences ārstēšana, bet vien dekoratīvas vīģes lapas aizstumšana tai priekšā?
Interesanti, ko šie kungi īsti saprot ar birokrātijas politizāciju? Tikai ierēdņu partijas piederību? Bet varbūt te jau taisnība Kārlim Marksam, kurš vainoja birokrātiju politiskās varas uzurpācijā un teica: "Birokrātijas rīcībā ir valsts. Tā ir birokrātijas privātīpašums." Varbūt te vairs nav taisnība Maksam Vēberam, ka "atbilstoši savam dabiskajam aicinājumam īstens birokrāts nejaucas politikā – drīzāk viņš veltīs sevi bezkaislīgai administrēšanai"?
Kura pusē īsti ir varas partijas? Manuprāt, Marksa, nevis Vēbera. Jo birokrātijas armija tām bijusi svarīgāka par sabiedrības kopumu. Cik te nav bijis ārvalstu gudrinieku, kuri regulāri aizrādījuši Latvijai uz tukšumu varas centrā? Otrkārt, ja politiskā vara nespēj definēt pārvaldei saistošus stratēģiskus mērķus un nodrošināt kvalitatīvu stratēģisko vadību, tad nav brīnums, ka valsts administrācija nespēj sagatavot tādus lēmumus, reformu projektus, īstenot tādu pārvaldi, kas noved pie valstiska rezultāta. Ja politisko varu nodarbina vien partijiski mērķi, kāpēc gan birokrātijai censties apkalpot tikai tos un ne savējos? Treškārt, uz ko politiskā vara balstījusi pārmaiņas valstī? Uz pilsonisko iniciatīvu vai birokrātiju? Kā te bijis ar reformām? Vai tās definējuši, piemērojuši īstenībai un vadības līmenī ieviesuši savā nozarē sāls kalnu apēduši izcilnieki, kas birokrātiju turējuši par attiecīgu apstākļu nodrošinātāju? Vai arī bijis otrādi – birokrātija diktējusi un diktē reformas? Manuprāt, politiķu paļāvība uz pilsonisko iniciatīvu bijusi daudz vājāka nekā uz birokrātiju. Tāpēc nav ko brīnīties, ka politiskajai vadībai pat krīzes situācijā nav līdzekļu, ar ko nomākt birokrātijas pretestību.
Starp citu, saskaņā ar reālistisko birokrātijas teoriju un reāliem ierēdņu darba pētījumiem secināts, ka mūsdienu birokrātija nemaz nevar būt nepolitiska. Ja jau tā tiešām ir kompetentākā, organizētākā un ambiciozākā sociālā grupa (sk. M. Vēbers), kas turklāt kontrolē pārvaldes mehānismu, tad tai nemaz nav grūti uzurpēt politisko varu un manipulēt ar sabiedrību savās (!!) interesēs.