Pirms vicināt sīku naudu (1580 latu) katra jaunā emigranta priekšā kā atgriešanās mānekli, būtu skaidri un politiski atbildīgi jādefinē – priekš kam Latvijai reemigrācija, precīzāk un plašāk – priekš kam tai vajadzīgs «katrs latvietis»?
Citādi rodas iespaids, ka «spēcīgā darba grupa», kas izveidota Ekonomikas ministrijā, lai radītu reemigrācijas plānu, dzemdēs šo plānu vien paraugdemonstrējumiem, nevis secīgai un mērķtiecīgai politikai. Tajā droši vien būs pieminēti Kurzemes pakalni, Latgales ezeri, «vienīgā zeme, kurā var…», tajā būs teikts, ka dzimtenes dūmi gaišāki par svešuma ugunīm, bet tajā nebūs pietiekami argumentēta vēstījuma, lai uz Latvijas pusi sakustētos simti tūkstoši ļaužu, kuru kopums savulaik sprieda, ka pat pārmaiņu laiku dzimtenē labāk pavadīt no šīm pārmaiņām tālāk. Pārmaiņas Latvijā vēl nav beigušās.
Visefektīvākais reemigrācijas plāns manā uztverē būtu tāds, kas pamatā saistīts ar Latviju, kas pirmām kārtām «iedarbina» te esošo sabiedrību. Pirmām kārtām – aptur emigrāciju. Bet, ja reemigrācijas plāns pamatā tiks saistīts ar jaunās emigrācijas ekonomisku un politisku apčubināšanu, tad būs skaidrs, ka varas prioritāte attieksmē pret jauno emigrāciju ir ārpolitiski apsvērumi. Domas par to, ko jaunā emigrācija var dot, pamatā paliekot tur, kur tā ir. Tātad – investīcijas latviešu diasporas nostiprināšanā un konsolidācijā ārvalstīs. Cerībā, ka šī diaspora gūs savās mītnes zemēs tādu ietekmi, kas tai ļaus atbalstīt Latvijas intereses tādā garā, kā tās deviņdesmito gadu sākumā un pirms tam balstīja trimda. Tas nav mazsvarīgi. Otrs – cerība paturēt stabilu, nostiprināt un paplašināt ne tik daudz cilvēku, cik emigrantu nopelnītās naudas plūsmu uz Latviju. Gan tad, ja emigrantu ir 213 000, gan tad, ja to ir jau 500 000, šī plūsma ir nozīmīga. Protams, arī mātes Dzimtenes skumjajām acīm, kas noraugās uz saviem pazudušajiem dēliem un meitām, ir liela nozīme, kādēļ jānodarbojas ar emigrācijas kultūrapgādu, jāatgādina tai par saknēm un pusnokaltušo tautas dzimstības eglīti. Taču, ja plāns pamatā balstīsies uz šādām lietām, tad tas gan būs emigrantu piesaistīšanas, bet nebūs atgriešanās plāns.
Lai tas būtu atgriešanās plāns, tajā jābūt fiksētai rīcībai, kura novērš cēloņus, kas valstī mūsdienās radīja masveida emigrācijas vilni. Nevis emigrāciju aptveroša pielabināšana, atlaides, nolūgšanās, propaganda… (individuāli, ja kāds cilvēks, viņa spējas Latvijai ir īpaši vajadzīgas, tas viss var būt), bet valsts un tajā mītošo cilvēku dzīves kvalitāte ir labākais atgriešanās plāns. Šajā plānā emigrantiem nav nekādu priekšrocību, bet ir iespēja līdz ar citiem redzēt labas nākotnes izredzes un sasniegt tās tepat – Latvijā. Šobrīd Latvijas saimniekošana un varas manipulācijas ar cilvēku iespējām panākt stabilu turību (piemēram, spēles ar nekustamā īpašuma nodokli) nedod iemeslu runāt par tautiešu masveida atgriešanos. Drīzāk par emigrantu skaita pieaugumu. Labi zināms, ka «no nodokļiem pāri robežai laižas ne mazāk kā no diktatoriem» (Dž. Ņūmens). Bet mums šodien jau aizmukuši vairāk nekā savulaik no Staļina. Atgriešanās plāns – tas ir valsts tautsaimniecības, nevis kādai lokālai grupai adresēts plāns.
Protams, arī te izceļamas kādas prioritātes. Neesmu tās nopietni pārdomājis, tikai improvizēšu. Pirmā – emigranti te nepieciešami kā darbaspēks. Reemigranti izmaksā lētāk nekā imigranti. Tiem nav jāmāca valoda, nav jātērējas īpašām to adaptācijas programmām. Bet – vai emigranti ir tikai darbaspēks? Otrā – demogrāfiskās ainas un demogrāfiskā potenciāla uzlabošanai. Trešā – ideoloģisku vai valstisku apsvērumu dēļ. Nolūks – nostiprināt valstsnācijas izredzes; labāk nodrošināties pret mūsu mentalitātei, kristietībai, dzīves ritam nevēlamu imigrantu plūsmām… U. tml. Vismazāk man ticības tam, ka plāna autori valsts prakses līmenī izcels trešo aspektu.
Tāpēc, ka valsts vara laika gaitā nav vīžojusi pat definēt sabiedrībai, kāpēc nacionālās klapatas tai būtu labākas par laikmetīgām transnacionalizācijas un globalizācijas izdevībām? Latvijas politiķu uzvedība diemžēl nedara šo «kāpēc?» pašsaprotamu. Priekš kam Latvijai reemigrācija Eiropas Savienotajās Valstīs, ja paši valsts vadītāji pēc pirmā svilpiena taisa no valsts teritoriju, provinci? Turklāt šodien ne tikai dubultpilsonība ļauj nesāt tēviju uz apavu pazolēm (Dantons) šurpu turpu. Cirkulārā migrācija lielā mērā padara «atgriešanās» – «neatgriešanās» problēmu nenopietnu. Arī šā konteksta iespaidam uz reemigrāciju plānā jābūt skaidram.