Prezidentam šķiet, ka jaunajam Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājam jābūt ar vietēju skatījumu. Saeimas spīkerei šķiet, ka jaunajam SAB vadītājam jābūt ar profesionālu skatījumu.
Tieslietu ministram šķiet, ka viņam jābūt ar politisku skatījumu. Pavāru ministram šķiet, ka viņam jābūt ar gastronomisku skatījumu, bet blondīņu ministre domā, ka viņam jābūt gaišmatim.
Ja domāšana par jauno SAB vadītāju sākas nevis ar situāciju biroja kompetences aplokā, bet ar krēslu, tad man tas liecina, ka politiskie grupējumi sāk gatavot augsni to konkrēto kandidātu bīdīšanai, ko tie katrs audzējuši burciņās uz savām palodzēm. Ar ko tie kopā skolā gājuši, kopā ēduši, kopā partijas mainījuši, kopā jūsmojuši par ārējām ietekmēm... Citam tas vairāk drošībnieks, citam partijnieks, citam vienkārši tautietis. Tas liecina, ka jaunā biroja vadītāja izvēli atkal noteiks politisko grupējumu spēku samērs. Visticamāk jaunais SAB vadītājs dzims šo grupējumu cīņā par iespēju ielikt šajā krēslā sev pietuvinātu cilvēku, nevis solidārā visatbilstošākās kandidatūras izvēlē. Par labu šādai cīņai vedina domāt arī jau pieminētās kandidatūras. Vai tas bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis, vai Jutas Strīķes vīrs.
Eksperti un komentētāji var spriedelēt, kā tiem tīk. Taču no politiķiem un amatpersonām varētu gribēt, lai viņi savas kandidatūras kaut cik samēro ar SAB veicamajiem uzdevumiem. Pirms spriest par kandidatūrām, arī komentētājiem būtu labi redzēt, piemēram, Saeimas Nacionālās drošības komisijas sniegtu analītisku, objektīvu, politiski neitrālu šā specdienestu jumta darbības novērtējumu, no kura izrietētu birojam darāmais. Tad, samērojot izvirzītās kandidatūras ar šo novērtējumu, varētu spriest par to reālo atbilstību. Patlaban nekādu atbilstības kritēriju nav. Amatpersonām ir brīva vaļa prēmēt ar šo krēslu savus padomniekus (J. Kažociņš pirms šā amata bija E. Repšes padomnieks).
Turklāt, biroja vadītāja maiņa šķiet izdevīgs brīdis, lai Nacionālās drošības komisija līdz ar Aizsardzības un Iekšlietu ministriju samērotu specdienestu realitāti ar pieņemtajām drošības stratēģijām un sniegtu to darbības kompleksu raksturojumu, kas vismaz pamatotu, ka šie dienesti tiešām attaisno saņemto valsts budžeta daļu. Ņemot vērā tikai pēdējos astoņos gados politiķu, ministru un citu amatpersonu sacīto, šķiet, ka šo dienestu reorganizācija un funkciju pārskatīšana ir gan piesaukta, bet nav paveikta. Bet, ja te pielikt klāt vēl šo pašu amatpersonu žēlabas par moderno draudu un risku kraso pieaugumu Latvijas telpā, tad šķiet, ka arvien ir aktuāls jau pavecs AM atzinums: «…lēni attīstās vienota valstiska izpratne un stratēģija ar nacionālo drošību saistīto problēmu risināšanā, trūkst nepieciešamās mērķtiecības vienotas nacionālās drošības sistēmas izveidei.»
Turklāt, sevišķi vērojot krīzes laiku, nav īsti skaidrs, vai specdienestu uzdevums ir riskus novērst vai tikai uzraudzīt. Piemēram, SAB kompetencē ir analizēt ar «ekonomisko suverenitāti saistīto informāciju». Kāds un kam no šīs analīzes bijis labums? Kāds, piemēram, ir SAB slēdziens par te izplatītā teiciena «finanšu okupācija» vērtību, par banku ietekmi uz ekonomisko suverenitāti? Pat ja draudi pastāv tikai iedomās un baumās, to uzturēšana manā uztverē vājina sabiedrības imunitāti pret riskiem. Otrkārt, kāpēc politiķi redz te no āra ienākušus draudus valsts drošībai, konstitūcijai un auro par to esamību vai katru dienu, bet specdienesti šķiet vai nu akli, vai tik vien kā auro nopakaļ politiķiem. Kāpēc draudi nepārtop politiskos vai kriminālprocesos? Ja tā nenotiek, rodas jautājums, kas Latvijas specdienestiem vispār ir draudi? Briesmas nācijai vai ērts tās savaldīšanas rīks? Ja jau valstī tiešām darbojas tai naidīgi mediji, NVO un politiskās partijas, kāpēc specdienesti tik vien kā tiražē runas par draudiem? Un tādā garā nevis gādā par valsts drošību, bet apkalpo noteiktu politisku grupu varas ambīcijas. Nesen tika nomainīts SAB līdzīga institūta vadītājs Vācijā, nesen tika pārtraukta ekspertu grupas darbība, kas pētīja MI6 Anglijā. Viens no šo dienestu vērtētāju atzinumiem bija – izlaidība. Pat ja Latvijā pastāvošo draudu komplekts šķiet varai izdevīgs un tāpēc specdienesti tos tikai uzpasē, reflektē un dažbrīd varbūt arī kultivē, saskaņā ar likumos noteiktām kompetencēm, šo draudu nenovēršana ir izlaidība.
Ar to gribu teikt, ka kārtējais angažētais kāzu ģenerālis SAB vadītāja lomā nez vai ir vēlams. Politiķu sniegtais drošības situācijas raksturojums liecina, ka arī ar mīlīgo rutīnu, kas ļauj amatpersonām (A. Šķēles un A. Kalvīša valdībās) vēlēties, lai specdienesti risina to kompetencē neietilpstošas lietas, un kompromata vākšanu par politisko aizbildņu konkurentiem (nesen – par NA un SC) nebūs diezgan. Tāpēc labi būtu izbeigt korporatīvās rotaļas un domāt par kandidātu, kas atbilst situācijai un veicamo uzdevumu mērogam.