Desmito Saeimu neatlaida tehnoloģisku iemeslu dēļ. Nebija tādu apstākļu un iekšējo stāvokļu, kas turētu parlamenta rīcībspēju pata stāvoklī. Desmitās Saeimas atlaišanas iemesli uzstājīgi tika saistīti ar politikas (parlamentārisma) kvalitāti un politikas morāli.
Tika teikts, ka nepieciešams «jauns sākums». Tika teikts, ka vajag «izravēt ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības». Saistībā ar Saeimu tika piesaukta valsts nodevība un demokrātijas privatizācija.
Atsperoties no šāda līmeņa, tad arī būtu jāvērtē vienpadsmitās Saeimas pirmais gads. Taču eksperti izsakās par vienpadsmito Saeimu tik trausli kā par gara invalīdu. Redz, pagājušajā reizē viņš teica «bū», bet tagad jau saka «abū». Vienpadsmitās Saeimas panākums ir mazkustīgāks politiskais process. Valstij arvien sarežģītā situācijā. Bet to, protams, var interpretēt kā «labāku koalīcijas partiju mijiedarbību un mērķtiecību». Vienpadsmitās Saeimas panākums ir triju konkrētu personu, nevis oligarhu (naudas) pastarpināšana no politiskās ietekmes. Ārkārtas vēlēšanas tika izmantotas kā līdzeklis aizvākt spēcīgus konkurentus. Varbūt tas bija šo vēlēšanu galvenais iemesls. Protams, ja acu priekšā diendienā nerēgojas trīs spēcīgas personības un obščaku dala grūti saskatāmas viduvējības, viegli apgalvot, ka «samazinājusies valsts varas izmantošana privātās interesēs». Solvita Āboltiņa teic: «Saeimā praktiski vairs nav oligarhu ietekmes.» Man šķiet, ka lielāka taisnība tomēr ir Valtam Kalniņam: « Oligarhu vieta noteikti nav palikusi tukša – tā ir kļuvusi citādāka, jo vairs nevar runāt par atsevišķu personu konsolidētu ietekmi – pašlaik vērojama daudz lielāka konkurence par ietekmi.» (delfi.lv, 25.05.2012.)
Neviena no Saeimas partijām šajā gadā nav izcēlusies ar centieniem uzturēt parlamentu kā principiālu suverēna pārstāvības orgānu, nav gribējusi atsacīties no oligarhijas. Gluži otrādi, Saeima izrāda gatavību pastāvēt parlamenta krīzes (likumdevēja rīcības neatbilstība sabiedrības vairākuma viedoklim) apstākļos (eiro u.c.). Alkas tuvoties sabiedrībai nav likušas partijām paplašināt savu sociālo bāzi. Kā savā būtībā bijušas šauru interešu sīkpartijas, tādas tās arī paliek un turklāt vairs nemaz nav nolasāmas ne kā labējas, ne kā kreisas vai vēl kādas. Partijas pēc vajadzības. Var teikt, ka savā partijas darbā tās visas ir izvirtušas, nevis centušās mainīties atbilstoši rīkojuma Nr.2 garam. Visbēdīgāk izskatās tieši tie (Reformu partija), kam pienāktos būt «jaunā sākuma» motoram. Tie, kam, saskaņā ar līdera vēstījumiem, jābūt vistuvāk sabiedrībai, jābūt visčaklākajiem ļaunuma saknes ravētājiem, kā liecina reitingi, ir vistālāk no sabiedrības. Vēl vairāk – tieši caur RP un Vienotības ministriem visvairāk atklājas, ka sabiedrība, cilvēki arī šai Saeimai ir ne vairāk kā ar pavēlēm pārbīdāma biomasa. Tai jāpārvietojas, kur spīd varas gaisma. Kur šī gaisma nespīd (ārpus 30 attīstības centriem), varai cilvēku nav. Nacionālajai apvienībai 11. Saeimas vēlēšanas bija veiksmes stāsts. Iegūtais mandāts un politiskā perspektīva ir pietiekami, lai apvienība beidzot nāktu klajā ar savu mūsdienīgas (mono)nacionālas valsts projektu un priekšstatiem par politiku, kas to reāli nodrošinās. Šāda uzvedības mēroga vietā NA turpina skaldīt matus pat koalīcijas ietvaros. Saskaņas centrs, nedabūjis vietu valdībā, uzskatīja par labāku laisties vieglā snaudā. Pāris reizes SC gan tika (no apakšas) pamodināts, taču, pateicoties SC un koalīcijas saskanīgajai rīcībai, jau nākamajās Saeimas vēlēšanās varam pieredzēt, ka SC vēlētājus pārņem citas organizācijas ar daudz reljefāk un kategoriskāk izteiktu politisko figūru. Vienotība ir uzteicama par to, ka nodrošinājusi pilnīgu sava iepriekšējās saeimās piekoptā stila restartēšanu 11. Saeimā un padarījusi tos par noteicošiem koalīcijas attiecībās. Jo Vienotība uzskata, ka jēdzieni konstitucionāls, demokrātija ir interpretējami nevis saskaņā ar to būtību, bet saskaņā ar atsevišķu grupu varas noturēšanas vajadzībām. Kas cits tas ir, ja ne pirms ārkārtas vēlēšanām noliegtā šo jēdzienu privatizācija? Šajā ziņā 11. Saeima, salīdzinot ar desmito, man šķiet degradējusi. Dubultstandarts, vēlme diktēt, vēlme cenzēt nu parādās arī saistībā ar demokrātijas pamatlietām.
Vēl, ņemot vērā ārkārtas vēlēšanu nepieciešamības pamatojumu, 11. Saeima tā ar nav kļuvusi likumdevējs pēc būtības. Noteicošā vara valstī. Faktiski tā arvien ir izpildvaras (un koalīcijas padomes) piedēklis.
11.Saeima, runājot par attiecībām ar sabiedrību, ir veltījusi nebijušas pūles, lai nostiprinātu etnisko polarizāciju kā varas saglabāšanas un noturēšanas rīku Latvijā. Jo draudi, ko Saeimas partijas nemitīgi šajā sakarā piesaukušas, šo draudu patiesā cēlonība, nav vis ar varas rokām stingri novērsti, bet caur neadekvātām pļāpām un kustībām eskalēti. Ieteikums padarīt atsevišķus Satversmes pantus negrozāmus man apliecina arī varas atzīšanos senilismā, nespējā nostiprināt latviešu vairākumu ar politiku un pārvaldi, nespējā atrisināt sabiedrības saliedētības problēmu pēc būtības.
Jau pāris mēnešus pēc 11. Saeimas vēlēšanām 53% sabiedrības jutās tajā vīlušies. Manā uztverē šie 53% tik vien kā pavēstīja, ka ir ieņēmuši sev dabisko, patīkamo stāvokli. Un Saeimas ārkārtas vēlēšanas bija labas ar to, ka atklāja sabiedrības politisko pašvērtību situācijā, kura tika pasludināta un vairāk nekā no 53% sabiedrības arī atzīta par ārkārtēju. Pilsoņi paziņoja: ja vara pati sevi neuztaisa labāku, tad sabiedrība to labāku taisīt negrasās. Pilsoņiem nevajag varu, kas nodarbina sabiedrību. Pilsoņiem vajag varu, kuru būtu iemesls noliegt. Politika sabiedrībai ir izklaide. Piesaistīt to sev rūpju līmenī Latvijas sabiedrība negrasās. Pat intelektuāļu slānis kurnošā aitu solī darīs tikai un vienīgi to, ko vara izdomās. Četri vai pieci ministri šobrīd visai bezsistēmiski, taču aktīvi sludina kārtējās reformas. Neviens no profesionāļu kopumiem (ne skolotāji, ne ārsti, ne uzņēmēji…) līdz šim nav piedāvājuši nozaru politiķiem un birokrātiem savus solidārus priekšstatus par pasākumu sistēmu, kas nodrošinās šo nozaru stabilitāti un augšupeju. To, ka līdz ar ārkārtas vēlēšanām politika vairāk restartējās nekā mainījās, noteica tas, ka Latvijas sabiedrībai politika arvien ir veikals, nevis darbnīca. Veikals, kur izvēlēties no esošā. Savukārt no varas puses politiskās domāšanas, politisko uzstādījumu līmenis netiek saistīts ar katru valsts cilvēku, ar to, kas šim cilvēkam konkrēti jādara kolektīvā dēļ. Pilsonis tiek aicināts pie vēlēšanu urnas, bet, kad viņš pie tās pabijis, politiķu aicinājums faktiski ir – nelien politikā, mēs jau tur esam! Tā ļaužu cerības arvien paliek atliktas cerības.