Pirmkārt, vislabākā un arī efektīvākā atbilde Krievijai uz tās militāriem izklupieniem Baltijas virzienā būtu nevis cenas uzdzīšana bailēm vietējā politisko pļāpu tirgū un pat ne dūšināšanās, ka varam taču (atšķirībā no Gruzijas) pamukt zem NATO lietussarga, bet – neiztaisīties par caurumu šajā lietussargā.
Proti – reāli un pēc būtības īstenot to, kas teikts Nacionālajā drošības koncepcijā: "Latvijas drošība sasniedzama, nodrošinot stabilu iekšpolitisko, sociālo un ekonomisko situāciju, attīstot efektīvas aizsardzības spēku struktūras, pilnveidojot krīžu vadības un civilās aizsardzības sistēmas, nostiprinot tiesiskas valsts sistēmu un struktūras, ievērojot starptautiskas saistības un normas, kā arī pilnībā integrējoties Eiropas un transatlantiskajās politiskajās, ekonomiskajās, drošības un aizsardzības struktūrās. Valsts drošības politika un tās mērķu sasniegšana ir visu valsts institūciju un valsts iedzīvotāju atbildība."
Ja politiķi nopietni ķertos pie šī darba, tad viņu prioritāte, iespējams, būtu vēstīt mums nevis – kā baidīsimies?, bet – ko darīsim?.
Nav saprotams, kāpēc jāatsakās no dalības NATO ātrās reaģēšanas vienībās? Man var būt jebkādi politiski uzskati par šo dalību, bet armija, kura domā, ka atsēdēšanās, ja ir reālas dalības iespēja, nozīmē ekonomiju par labu drošībai, nav saprotama. Piemēram, nu un kas, ja man šķiet, ka Afganistānā mēs cīnīsimies "par brīvību un demokrātiju" tikai tad, kad šajā valstī parādīsies virzība uz IKP, kura nomācošu vairumu neveido narkotikas un ieroči. Ja pagaidām "operācija Afganistānā tiešām ir nopietns izaicinājums NATO. Problēma ir tā, ka nav reāla piedāvājuma Afganistānas sabiedrībai, no kā gūt līdzekļus to ģimeņu eksistencei, kuras tos gūst no narkotiku ražošanas, karošanas un ieroču tirdzniecības" (J. Platonovs rakstā par 45. Minhenes drošības konferenci). Taču – tā ir politiķu, tā nav karavīru problēma. Politiķi var lemt citādi. Bet, kamēr politiķi, cik var saprast, uztur kursu – piedalīties, tikmēr izdevīgāk likvidēt Aizsardzības ministriju nekā pārtraukt šo dalību. Vai ne Jānis Ādamsons bija tas, kurš teica, ka šīs ministrijas sistēmā ir padsmit priekšnieki uz vienu karavīru?
Tāpat grūti saprast, kāpēc miera laika armijā tiek dots trieciens to specializēto karavīru pašapziņai, kuri miera laikā dara kara laikam tuvus darbus. Vai sapieri, ūdenslīdēji, glābšanas un citām speciālām vienībām sagatavotie karavīri ir vienā dienā dabūjami gatavi? Vai krīzes laikā viņu "cena" patiešām krīt? Ja tā – par cik? Par 20, par 40% to dzīvības, kuri riskē tepat vai citur, kļūst lētākas? Samazinot piemaksas par speciālo pienākumu pildīšanu, NBS gūšot "iespējas rekrutēt jaunus profesionālā dienesta karavīrus, kā arī saglabāt esošos cilvēkresursus". Ja nebūs pienācīgas motivācijas, ja tādas kategorijas kā pašcieņa, iespēja parūpēties par tuvinieku dzīves apstākļu stabilitāti, izaugsme... tiks devalvētas, tad – diez vai. Turklāt, ja gribēsies visur pa lēto, tad, kā man savulaik mācīja frontes virsnieki, profesionalitātes un karavīra vietā nāks soldafonisms un trula lielgabalu gaļa.
Ģenerālis Kārlis Krēsliņš raksta: "Karavīram, pirmkārt – ticība, katram karavīram jābūt saprotamai viņa vietai un uzdevumiem valsts drošības sistēmā, otrkārt, karavīra nodrošinājums un labklājība, treškārt, karavīra un viņa ģimenes drošība, vārda pilnajā izpratnē." Ja viens no viņa minētajiem motivācijas faktoriem atslābst, jādomā, ar ko tas tiek kompensēts. Bet nomākt un nestimulēt iespējas, kas ļauj karavīram reāli būt karavīram, neizcelt karavīrus, kas sevi caur šīm iespējām apliecina, ir, manuprāt, aplam.