Piektā Krievijas tautiešu organizāciju konference, kas notika Rīgā 25. augustā, demonstrēja apmēram tādu pašu retorikas un noskaņojumu radikalizāciju, kāds raksturo koalīcijas politiķus un latviešu medijus pēc 18. februāra referenduma. No oficiālās retorikas, medijos valdošiem priekšstatiem un konferences satura es secinu sekojošo: – Latvijā ir divu kopienu sabiedrība;
– Latvijas varai nav situācijai adekvātu integrācijas instrumentu; – Latvijas etnopolitika pēdējos gados bijusi izteikta kopienu atsvešināšanas politika; – Latvijas varai nav bijis ne saprašanas, ne gribas saskatīt un izmantot krievvalodīgo organizāciju lielo dažādību, kādēļ tā pati bijusi ļoti svarīgs šo organizāciju konsolidācijas un zināmā mērā arī distancēšanās no atbildības par valsti faktors; – Latvijas vara saistībā ar tām vai citām krievvalodīgo aktivitātēm lietojusi iespaidīgas definīcijas («piektā kolonna», «valsts pamatu graušana», «antikonstitucionāla darbība»…), taču nesaprotamu iemeslu dēļ nav rīkojusies adekvāti šo definīciju nopietnībai. Tātad – producējusi politisku mitoloģiju un demonizējusi situāciju tā vietā, lai novērstu pašas definētos draudus valstij; – Latvijas vara arvien uzskata par pareizu un Latvijai izdevīgu to, ka varas dalīšana te notiek starp latviešiem un krieviem, nevis starp to vai citu valstisku ideju politiskiem nesējiem; – ne «latviešu», ne arī «krievu» politiskajām partijām nav izdevīgi politisku konfrontāciju etniskā mērcē aizstāt ar dialoga un kopsaucēju politiku. Un nav arī sabiedrības pasūtījuma to darīt; – Latvijas sabiedrība kā visu tautu kopums politikas līmenī pagaidām daudz labprātāk kalpo nevis savai nākotnei, bet pakalpo partiju īsredzīgām interesēm un izpratnei par notiekošo; – vēsturei politikas pielietojumā sen vairs nav ne pieredzes, ne atmiņu vērtības, tās loma politikas lietojumā padarīta nožēlojama – būt atraktīvam priekškaram, kas aizsedz politikas laikmetīgo tukšumu un nevarību; – tā sauktais ekspertu kopums (tiklab krievu, kā latviešu) saistībā ar etnopolitiku pamatā rāda nevis stāvokļa izpētes un domāšanas dziļuma paraugu medijiem, bet iztiek ar mediju uzturēto stereotipu dziļdomīgu atskaņošanu un interpretāciju. Šis kopums (ar retiem izņēmumiem) ir tās vai citas politiskās nometnes angažēts, konformistisks; – savukārt vienas un otras informatīvās telpas mediji baro savus patērētājus pamatā ar priekšstatiem par norisēm pretējā pusē. Proti, apraksta to, ko nezina un nepazīst. Krievu mediji tikpat lielā mērā nezina, kas ir Dzintars, cik lielā mērā latviešu mediji nezina, kas ir Lindermans. Taču, ja ir jākopj nevis attiecības, bet vien kāda noteikta attieksme vai iepriekšpieņemta ideoloģija, tad to arī nevajag zināt. Tad priekšstati aizstāj īstenību; – pat kopienu politiskie līderi un gara autoritātes nezina gandrīz neko par otras kopienas kultūras un mākslas aktualitātēm. Tātad pavirši pārzina sociālo norišu motivāciju un cēlonību, kas caur šīm lietām vienā un otrā pusē, kā parasti, atklājas itin labi… Lielā mērā šo un vēl citu iemeslu dēļ integrācija te ir kļuvusi par «pliku politiku», par polittehnoloģiju. Tātad padarīta pēc būtības neiespējama un kā tāda radījusi dezintegrācijas pazīmes jau sociālā līmenī.
Konferences nosaukums bija Vienādas tiesības – galvenais krievu pasaules saglabāšanas nosacījums Latvijā. Konference pieņēma arī rezolūcijas par totalitārisma un neonacisma noskaņojumu nostiprināšanos Latvijas valsts praksē. Būtu ļoti jauki, ja es varētu teikt, ka uzskatu radikalizāciju krievvalodīgo organizācijās noteikusi Maskavas ietekme, krievu iecirtīgā daba vai vēl kas tamlīdzīgs. Tomēr man šķiet, ka tās rakstījusi arī oficiālā politika. Protams, pie mūsu politiskās cīņas «kvalitātes» šādas rezolūcijas ir arī sava veida atbildes uz «piekto kolonnu» un «Maskavas roku». Tomēr – varas vēlme diktēt bez skaidrošanas, vēlme aizstāt iesaistošos līdzekļus ar represīviem un aizliedzošiem, vēlme nevis brīvi diskutēt par politiskiem uzskatiem, bet gan paģērēt koalīcijas dogmām tiesiskuma un «pareizuma» monopolu… arī man neliekas demokrātijas apliecinājums. Bet vēl labāk šo tendenci apliecina valsts klerku «pārkārtošanās».
Piemēram, Jūras akadēmijas pasniedzējs Georgs KuklisRošmanis, kurš nav slēpis atbalstu Latvijas krieviem un bijis 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa, 21. maijā jautāja akadēmijas direktores vietniecei mācību un audzināšanas darbā S. Dombrovskai, kāpēc viņu grasās atlaist no darba. Viņš saņēma atbildi: «Jūs esat potenciāli politiski bīstams.» «Ar ko bīstams?» «Jūsu personiskie politiskie uzskati neatbilst Latvijas oficiālajai valsts politikai.» «Bet lekcijas es taču lasu un audzināšanas darbu veicu valsts valodā atbilstoši apstiprinātam plānam?» «Bet jūs redzēja 9. maijā ziedu nolikšanas laikā pie Uzvaras pieminekļa. Televīzijā jūs atbalstījāt Latvijas krievus.» «Bet tas ir mans personiskais viedoklis, uz ko man ir tiesības un kas nav saistāms ar maniem dienesta pienākumiem.» «Tomēr jūs esat potenciāli politiski bīstams. (..) Jūsu personiskie uzskati nav pareizi! Oficiālās Latvijas politikas virziens – tā ir Amerika un NATO. Bet, ja jums patīk atbalstīt krievus, brauciet uz Krieviju. Latvijā jūs nevarat, jums nav tiesību strādāt par pasniedzēju vai audzinātāju valsts mācību iestādē. Viss! Punkts!» Kad mani pirms divdesmit pieciem gadiem atlaida no darba Literatūrā un Mākslā, es jautāju LKP CK otrajam sekretāram V. Soboļevam – kāpēc īsti? Viņš teica: «Jūs šajā darbā vairs neesat politiski uzticams.» Kā tas mums tā sanāk – orientieris ir brīvā Amerika, bet autoritāte uzskatu lietās – padomju impērija? Es šķietos saprotam intelektuāli Andreju Berdņikovu, kam šāds marasms acīmredzot pieriebās un kurš spēra protesta soli uz partiju Par dzimto valodu, sacīdams, ka akadēmiskajā vidē «nav lielākas brīvības, kā brīvība neslēpt savas idejas un pārliecību». Politiskās vides un pūļa reakcija uz viņa gājienu ir pārsteidzoši prognozējama. Kā jau tas no PSKP totalitārisma atvemtajiem pieņemts, dominē nevis polemika par to, kāpēc izglītots cilvēks saistījies ar partiju, kas nez vai izsaka viņa pārliecību, bet gan tas, cik nelīdzsvarots un pusjucis ir šis cilvēks.
Konferencē bija pārstāvētas 87 organizācijas. Par galvenajiem uzdevumiem, līdztekus referenduma par masveida bezpilsonības likvidāciju otrās kārtas nodrošināšanai, konference uzskata (pamatrezolūcija) valsts ideoloģijas demokratizāciju un tādas integrācijas politikas īstenošanu, kas nebūtu balstīta nevienas Latvijā mītošas tautas valodas un kultūras diskriminācijā. Tika ierosināts sasaukt Otro Latvijas tautas forumu ar nolūku pieņemt vienotu rezolūciju par sabiedrības sašķeltības pārvarēšanu. Ideja man liekas atbalstāma, taču sagatavotais bāzes dokumenta projekts par pamatu vienotai rezolūcijai pagaidām, manuprāt, neder. Jo tā ideju līmenis nepaceļ mūs pāri pretstatiem un pauž vien tautu daļas vēlmes. Diemžēl arī man nav ko piedāvāt tādā līmenī, kādu uzskatu par situācijas maiņai nepieciešamu.
Tostarp, ņemot klāt iespējamos ģeopolitiskos riskus, Latvijas valsts var izšķīst starpetniskās intrigās. Proti – tās sabiedrība var izrādīties vājš, pusizklīdis un iekšēji sadrumstalots kašķīgu salašņu bars, kura vairākumam kolektīvais (valsts) ir vērtība arvien mazāk un mazāk. Un tiklab «krievu pasauli», cik «latvisku Latviju» var piepildīt arvien vairāk trokšņa un mazāk satura. Ar to gribu sacīt, ka man ir pieņemams nacionālisms, kad tā vai cita tauta tiecas dominēt ar sava gara augstumiem, ar prāta dziļumu, ar apgaismību, nākotnes centieniem, tikumu un mīlestību. Tad uz šo tautu tieksies katrs, kurš arī grib būt stiprs ar garu, prātu un mīlestību. Šobrīd mēs, pamatnācija, gan pastāvam uz savām tiesībām, bet divdesmit gados savā vienīgajā zemē vēl neesam apliecinājuši savu pienākumu pret to tādā līmenī, lai no mums būtu vērts ņemt piemēru. Un ar integrāciju mēs saprotam nevis citu brīvu piesaistīšanu savam pienākumam (pret valsti), bet citu iedabūšanu savā ādā. Tas neizdosies.