Ja valdības galvam šķiet, ka vienotas valsts pārvaldē un vietējā varā nodarbināto atalgojuma sistēmas ieviešanas šķērslis nav vis sagatavotā likumprojekta kvalitāte, bet gan ierēdņu nepatika pret algas samazinājumu, tad jājautā – kopš kura laika atbildīga vara kvalitatīvi sagatavotu vai īstenotu darbu kritiku atspēko nevis ar profesionāliem argumentiem, bet ar norādēm uz kritizētāju emocionālo, hormonālo, marsiānisko noskaņojumu?
Acīmredzot kopš Jaunā laika laikiem. Vai būtu runa par Einara Repšes kādreizējiem centieniem politizēt valsts pārvaldi vai par šodienas budžeta konsolidācijas mehāniku, vai par Policijas akadēmijas likvidāciju...
Katram ministram vajadzētu uzdot sev jautājumu: kā tas tā var būt – mēs ziņojam, ka esam atlaiduši tūkstošiem ierēdņu, taču gan ievērojami uzņēmēji, gan vienkārši ļaudis saka – nekas nav mainījies? Un nav ar mainījies. Tāpat ministri varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc mazefektīva izrādījusies 2005. gadā ieviestā (vienotā) atalgojuma sistēma? Ierēdņu pretestības vai tādas politikas dēļ, kurai birokrātijas valsts un pārbirokratizēta pārvalde šķiet izdevīga? Ierēdņu garastāvokli var piesaukt, ja nav ar ko attaisnot likumprojekta nepilnības.
Un galvenā nepilnība šķiet tā, ka likumprojekts, rupji runājot, nedod atbildi uz jautājumiem – kāpēc ierēdņiem jāmaksā un kāpēc tiem jāstrādā? Lietišķā valodā tas nozīmē, ka nav veiktas lietas, kas definē ierēdņa darbu. Vienotā atalgojuma sistēma domāta krēsliem, nevis darbam un tā rezultātam. Un ko var runāt par adekvātu (!) atalgojuma sistēmu, ja struktūru un funkciju aina pārvaldē arvien ir vairāk nekā aptuvena? Velti cerēt, ka valsts pārvaldē, valsts skolās un valsts slimnīcās viss aizies, ja valdības feodāļi tik vien kā zinās teikt: "Cik mēs viņiem iedosim, tik viņiem būs labi." Tā nebūs! Tāda pieeja, kad apmaksa tiek koriģēta, bet pārvaldes filozofija (struktūra, funkciju sistematizācija, arī motivācija darbam...) tiek aiztikta labi ja mehānisku manipulāciju līmenī, novedīs pie vēl lielākas pārvaldes darba imitācijas, nekā tā ir līdz šim. Pie neekonomiskas pārvaldes, kas izpaudīsies nodokļu ieņēmumu prognožu neizpildē, remdenā vai pat vēsā ekonomikā un jaunā budžeta griešanā, ko valdība atkal nosauks par konsolidāciju.
Vai varbūt valdības, kādā ministrijas mājas lapā ir redzama līdz pēdējai funkcijai izkopta un pamatota nozares vadības struktūra, katrai funkcijai piesaistīts un pamatots precīzs štata vietu skaits, konkrēts atalgojums katrai vietai? Vai tur redzams, ka valsts pārvalde, katra ministrija debirokratizējusi lietvedību, dabūjusi 10–12% ekonomijas no evadības tehnoloģiju kā pārvaldes, nevis papildu naudas aprites mehānismu ieviešanas u.tml. Četrdesmit četri miljoni ekonomijas ir dikti maz jomai, kura tērējusi līdz miljardam no budžeta.
Bet laika, lai vienotā atalgojuma sistēmu definētu kā pārvaldes reformas organisku elementu, nevis piedāvātu kā pūderi vien skata pēc veiktām pārmaiņām, pēdējām pāris valdībām bija pilnīgi diezgan. Par to, ka veikts vispārējs un aptverošs pārvaldes audits, pirmoreiz no augstas varas mutes dzirdēju pērn aprīlī. Kas traucēja veikt sistēmas reformu, un kas tagad liek šūt jaunu krekliņu kroplam tās ķermenītim? Ierēdņu nepatika vai politiska griba nosargāt veco kārtību?
Šajā laikā esmu apmeklējis ij valsts, ij Rīgas iestādes. Ja nerunāt par atalgojumu un nervozāku apkalpošanas kultūru, nekas nav mainījies. Tāpat vismaz 15% acīmredzami lieku kustību iestādes darbā (esmu savulaik mācījies tās vērtēt). Kas apmaksā šīs liekās kustības? Es līdz ar citiem nodokļu maksātājiem. Bet iecerētajai atalgojuma sistēmai efektivitāte, rezultativitāte nerūp.
Arī tāpēc taisnība Latvijas Pašvaldību savienībai (Mārim Pūķim), sakot, ka valdības likumprojekts ignorē motivācijas sistēmu. Bļaustīties par krīzi te ir pilnīgi nevietā. Gluži otrādi, jo dziļāka krīze, jo lielāka uzmanība motivācijai. Pilnīgi iespējams, ka tos stimulus, kas saistīti ar ierēdņu komfortu, var kaut kādā mērā reducēt, bet tie, kas saistīti ar stāžu, kvalifikāciju, rezultātu, jāatstāj. Un, ja tādu nav, tad jāievieš. Redz, pat Ziemeļkorejas galva nesen dalīja saviem vizuāli ļoti vienādotajiem padotajiem stimulācijas suvenīrus. Un – nekam neder filozofija: ierēdņi taču maitas, tad nu mēs viņiem kā maitām arī maksāsim. Bez visa cita arī atalgojuma sistēmai jāveicina labu ierēdņu selekcija.