Drīz vien būsim pietiekami nogatavojušies, lai rīkotu bērnu mešanas sacensības. Iesākumā nacionālā, bet, ja paveiksies, arī starptautiskā līmenī. Paralimpiskā un olimpiskā.
Nepieskaitāmie tētuki un mammuki metīs bērnus laukā pa logu, pieskaitāmie – silēs. Psihiatri un psihoterapeiti tur būs gan treneri, gan arī veiks savus profesionālos pienākumus, nomierinot satrauktās no laika atpalikušo ļaužu masas. Nesatraucieties, tas ir tikai sports. Nemeklēsim cēloņus! Nepieskaitāmība tiks turēta par tādu kā atļauju nogalināt. Sevišķi – nevajadzīgas lietas. Piemēram, bērnus. Valsts, piedāvājusi vecākiem kā alternatīvu miskastei citu amorālu iespēju – sili, droši vien jūtas liela humāniste. Taču man būtiskas šajā «izvēlē» šķiet vienīgi bērna izredzes izdzīvot. Bet pieskaitāmo vecāku morāles līmenis saistībā ar viņu atkratīšanos no bērna jebkurā gadījumā ne ar ko neatšķiras no it kā nepieskaitāmās Daugavpils meičas atziņas – man viņš nebija vajadzīgs. Jo vairāk būs izmesto silē, jo vairāk būs izmesto pa logu. It kā veselo darbībā atklātais morāles līmenis stimulēs it kā slimo rīcību. Jo vairāk apkārtne ražos nelabvēlīgus garīgus un fiziskus iespaidus, jo zemāks būs vispārējās garīgās izturības slieksnis. Tas rakstīts vai katrā psihiatrijas grāmatā. Taču speciālisti saistībā ar pa logu izmesto bērniņu sauc – nemeklēsim vainīgos! Interesanti, kā gan viņi ārstē cilvēku, neatklājuši tā slimības, patoloģijas, novirzes sociālos vai individuālos cēloņus? Varbūt viņiem ir izdevīgi ierobežot vārdus «garīgā veselība» tikai slimo kontingenta ietvaros, nedomājot un nerūpējoties par to, lai «veselā» sabiedrība būtu šo slimību avots cik tik maz iespējams. Var jau būt, ka garīgajai veselībai Latvijā un Eiropā «pievērš lielu uzmanību». Taču šķiet, ka šī uzmanība saistās vien ar tiem, kas jau jāārstē, nevis ar sabiedrības psihisko veselību kopumā. Taču – mediķi vieni paši nespētu nodrošināt tautas garīgo veselību pat tad, ja ar profilaksi nozarē saprastu ko vairāk par uzaicinājumiem apmeklēt bezmaksas veselības pārbaudes. Bērns man nav vajadzīgs! – tas te diemžēl nav nelīdzsvarotas psihes kliedziens, tas ir politikas uzstādījums, ko balsta arī «veselās» sabiedrības attieksme. Nemeklēsim vainīgos! Manuprāt, tieši šī nemeklēšana, nespēja kvalificēti un atklāti vērtēt sabiedrības fizisko, morālo un garīgo veselību, ciniska valsts politiķu nevēlēšanās piekopt tādu sistemātisku un mērķtiecīgu politisku, sociālu, medicīnisku profilaksi, kas veido kvalitatīvu sabiedrību, liecina kaut vai par to, ka sistēmai defektīva (nepilnīga) izveseļošanās ir izdevīgāka par pilnīgu. Piemēram, ja ar slimnīca, savu izdarījusi, palaiž mājās garīgu invalīdu, nav nekādu garantiju, ka ārpus slimnīcas tam būs iespējamai izārstēšanai nepieciešamā sociālā un profesionālā aprūpe. Tātad nav izslēgts, ka nākamreiz viņš paņems līdzi uz slimnīcu vēl kādu. Šāda attieksme cita starpā ved arī pie tā, ka verbālais nacisms attieksmē pret ikvienu citādību (vai tā būtu garīgas aiztures, politisko uzskatu vai etniskas piederības noteikta) kļūst par vienu no populārākajām sabiedriskās saskarsmes formām Latvijā. Jau sen lasīju Helifeksas universitātes bērnu psihiatru tekstu, kurā bērnu grāmatu varoņi vērtēti profesionāli. Konstatēts, ka Karlsons sirgst ar smagu histērijas formu, Kristoferam Robinam manāmas autisma tendences (grūtības iedibināt saskari ar vienaudžiem un tieksme norobežoties drošajā spēles pasaulē). Vinnijs Pūks cieš no hiperaktivitātes un uzmanības deficīta. Iā psihiatri izrakstīja antidepresantu fluoxetine, bet Sivēnam pretpanikas līdzekli paroxetine. U. tml. Lai arī tas varbūt bija vien zāļu reklāmraksts, paši dakteri teica, ka gribējuši parādīt, cik pasaulē daudz lielisku ļaužu ar dažādām dīvainībām. «Tas netraucē mums viņus mīlēt,» dakteri piebilda. Protams, neviens netraucē mums šos varoņus mīlēt. Tomēr gribētos zināt, vai mēs viņus un tiem līdzīgos tāpat mīlētu, ja tie ar visiem medikalizētiem raksturojumiem pēkšņi atrastos starp mums. Vai tik viņi ātri vien nenonāktu starp tiem, ko esam paraduši atstumt. Starp bērniem un zvēriņiem, kuri nav vajadzīgi. Jo psihiatru un juristu refrēns Latvijā ir nemainīgs: «Sabiedrība lielākoties norobežojas no personām ar garīgas veselības traucējumiem un diskriminē tos.» Nemeklēsim cēloņus – tas man šķiet aicinājums neredzēt to, cik zemā līmenī esam nolaiduši savu sabiedrību. Gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Tas ir aicinājums izvairīties no precīzas sociālas diagnozes un atteikšanās gādāt par situācijai atbilstošiem efektīviem pretlīdzekļiem.