Pētījumu aģentūra TNS (sadarbībā ar LNT un 900 sekundēm) maija beigās uzzināja no tautas, ka teju puse ļaužu vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata – jauni oligarhi pēdējā gadā Latvijā nav radušies (8% – nē, 41% – drīzāk nē). Savukārt divas trešdaļas ekonomiski aktīvā vecuma ļaužu uzskata, ka Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers arvien ietekmē (23% – jā, 46% – drīzāk jā) notikumus Latvijas politikā un ekonomikā.
Man tāda bilde liecina vien par mediju paviršību, vērtējot politikas transformācijas, un (diemžēl) arī par aktīvās sabiedrības daļas mazspēju vērtēt politiku patstāvīgi, neņemot vērā mediju provocētos uztveres stereotipus.
No vienas puses – ja jau es vārdu «oligarhs» lieku pēdiņās, kad runa ir par trim te pieminētajiem, kurus uzskatu par personībām un respektēju, tad tām blāvajām ēnām, kas tagad rēgojas aiz koalīcijas partijām, vārds «oligarhs» neder ne pēdiņās, ne kvadrātiekavās. Taču divām trešdaļām aptaujāto vismaz ir savs vējš galvā – tie uzskata, ka «triju oligarhu» ietekme ir saglabājusies, lai arī divas trešdaļas (nosacīti) mediju, politiķu un ekspertu nerimti skandējuši, ka, pateicoties Saeimas ārkārtas vēlēšanām, «triju oligarhu» ietekmi izdevies minimizēt.
No medijiem izriet viena vēsts, no aptaujas – cita. Man tas, pirmkārt, liecina par to, ka koalīcijai nav izdevies pārliecināt sabiedrību par kaut kādu «jaunu sākumu».
Otrkārt, man šīs aptaujas dati ir vēl viena liecība tam, ka koalīcijas partijām «cīņa ar oligarhiem» bijusi vajadzīga tikai kā cīņa ar konkrētiem politiskiem konkurentiem, bet nekādā ziņā – kā principiāla cīņa ar oligarhiju (dažu varu). Jo citādi sabiedrībai nebūtu iemesla tik braši maukt veco ietekmi virsū jaunai situācijai.
Oligarhija ir veiksmīgi saglabāta un pārmantota. Tātad ir iemesls pameklēt arī jaunus oligarhus. Man, piemēram, liekas, ka viens no jaunajiem oligarhiem Latvijā ir Starptautiskais valūtas fonds. Ja ticēt Drošības policijas atziņām, viens no oligarhiem Latvijā ir – Krievija. Vēl viens oligarhs – pārvaldes aparāts. Katrā ziņā, man šķiet, ka tieši pēdējā laikā pārvaldes oligarhija te kļuvusi ietekmīgāka par privāto oligarhiju. Vai ir jauni cilvēki oligarhu lomās? Arī minētos institūtus veido cilvēki, un nav tik svarīgi, kurš te ir viņu priekšārunātājs. Svarīgi, ka oligarhija nekur nav pazudusi. Turklāt, manā izpratnē Latvijā nav neviena cilvēka, kura personiskā traģēdija, kā smejies, vilktu uz oligarha līmeni. Bet, ja lietot šo jēdzienu vietējā piezemējumā, tad tas, kas pirms 11. Saeimas vēlēšanām kaut kādā daļā izpausmju apliecināja personību spēles, tagad ir izteiktas kuluāru, pelēko kardinālu, tumšo zirdziņu un viduvējību spēles. Oligarha lomas formālais izpildītājs šobrīd var nebūt kapitāla turētājs. Oligarhs var būt Valdis Dombrovskis, Valērijs Belokoņs, Einars Repše vai kāds no «antilemberga grupējuma». Svarīgi, ka oligarhija nekur nav pazudusi un šie cilvēki tādā vai citādā līmenī tajā iekļaujas. Svarīgi tas, ka koalīcija nonāca pie varas ar antioligarhijas lozungiem un postulēja sevi kā alternatīvu oligarhijai. Jo liekulība allaž nozīmē kvalitātes devalvāciju. Arī politikā.
Kas liecina par to, ka te joprojām, arī pēc «jaunā sākuma», modē ir oligarhija, šauru grupu vara? Tas, ka valdīšana nav pārstājusi rīkoties pēc principa: «Kas labi General Motors (SVF, ES, vietējiem monopoliem), tas labi ASV (Latvijai)» (pensionēšanās vecums, fiskālais līgums, tarifu politika). Tas, ka koalīcija arvien necieš jaukšanos kadru politikā, nav izskaudusi no tās politizāciju, partijiskumu, protekcionismu un sinekūru gādāšanu savējiem. Tas, ka no politikas arsenāla nav pazudusi oligarhijai raksturīgā un Latvijas politiskajā elitē tik iemīļotā manipulēšana ar bailēm un to nav aizvietojuši citi varas gūšanas instrumenti – ticība, cerība… Tas, ka valdīšanai nav nākotnes plāna, kurš liecinātu, ka tā pārstāv vienotas, nevis grupu intereses. Un vai šeit, turklāt pie sociālpolitiski tik mazaktīvas sabiedrības, būtu galīgi nevietā pieminēt vācu sociologa Roberta Mihelsa «oligarhijas dzelzs likumu»: ikviena politiska struktūra, vai tā demokrātija vai autokrātija, galu galā izvirst oligarhijā – nedaudzu varā, kurus saliedē princips «roka roku mazgā» un tieksme varā ne ar vienu nedalīties. Un, tā kā jēdzīgas atgriezeniskās saites starp varu un sabiedrību te joprojām nav, svīta turpina spēlēt karali. Oligarhija spēlē demokrātiju.